«Nomad arhitekti» ir jauns birojs, kura uzmanības centrā ir ilgtspēja, pieejamība un koka būvniecība. Pēc iepazīšanās studiju laikā Vīnē biroju dibināja Marija Katrīna Dambe un Florians Betats — viņi veido dizaina projektus, izglīto studentus un profesionāļus, veic pētījumus, piedalās konferencēs, rīko seminārus un komunicē ar politikas plānotājiem.
«Nomad arhitektu» darbs ir daudzveidīgs — dizains, konsultācijas, lobēšana un izglītība. Vai varat pastāstīt, kas to visu vieno?
Florians Betats:
Mūsu galvenā ideja bija strādāt ar ilgtspēju, kaut ko izdarīt vides labā. Mūsu darbs aptver plašu tēmu loku un dažāda mēroga projektus. Varbūt sākotnēji saikni saskatīt nav viegli, bet viss, ko darām, ir saistīts ar ilgtspēju arhitektūrā.
Marija Katrīna Dambe:
Kad mēs sakām «ilgtspēja», mēs nedomājam to, ko piedāvā «Google» attēlu meklētājs. Mūs interesē jēdziena patiesā definīcija un tā nozīme. Meklējam līdzsvaru starp ekonomiku, sociālajiem un vides aspektiem. Izglītība papildina mūsu darbu. Dažkārt mēs apmācām jaunos arhitektūras studentus, dažkārt būvniecības studentus, kuri ir daudz vecāki par mums un kuru skatījums ir izteikti pragmatisks. Pasniedzēja darbs rada atgriezenisko saiti ar nozari un veicina jaunu ideju rašanos, kā arī sekmē abu iesaistīto pušu izaugsmi.
Florians:
Ilgtspējas teorētiskās pamatnostādnes pēdējo trīsdesmit vai četrdesmit gadu laikā ir jau nostiprinājušās, bet mums patīk tās pētīt un pārbaudīt, vai nu pašiem būvējot, vai eksperimentējot nelielā mērogā, pirms likt tās lietā lielākos projektos. Ikreiz, kad izmēģinām jaunu pieeju, vēlamies to saistīt ar izglītību.
Marija:
Mūsu izglītības lauciņš nav tikai teorētisks, mums patīk eksperimentēt ar dažādiem materiāliem un galdniecības elementiem, lai vēlāk tos izmantotu plašākā mērogā. Protams, ne visas idejas iespējams pielāgot — paviljona konstrukcijas var sasiet ar virvēm, bet to nevar izdarīt divstāvu biroja ēkai. Tad mēs meklējam tuvāko līdzīgo principu, lai attīstītu sākotnējo ideju.
Latvijā nav daudz cilvēku, kas strādā šādā veidā. Kā jūs jūtaties šajā lomā — jauna studija, kas darbojas jomā, kura ir mazliet atstāta novārtā?
Florians:
Nu, kādam jau tas ir jādara. Kopš sākām, esam pamanījuši straujāku kustību ilgtspējas virzienā. Arvien vairāk cilvēku vēlas tai pievērsties. Maza biroja priekšrocība ir spēja būt elastīgiem un eksperimentēt — mēs vēlamies to saglabāt.
Marija:
Pēdējā laikā redzam, ka arvien vairāk arhitektu vēlas savā darbā iekļaut ilgtspējas elementu. Tomēr ārkārtīgi trūkst izglītības šajā jomā. Lielākā daļa problēmu, ar kurām šobrīd saskaramies, tiktu atrisinātas, ja izglītības sistēmā notiktu pārmaiņas. Jaunā arhitektu un būvnieku paaudze varētu palīdzēt pieredzējušiem birojiem pielāgoties ilgtspējas tendencēm. Šobrīd ilgtspējas izglītība ir fragmentāra: ir kāda lekcija par koka būvniecību, vēl kāda — par «Jauno Eiropas Bauhaus», bet trūkst konsekventas zināšanu bāzes.
Vai Vīnes Mākslas akadēmijā iegūtā izglītība šajā ziņā bija laba?
Florians:
Nē, ilgtspējā ne. Tomēr tā bija izcila citos aspektos. Vispirms mums paveicās iegūt bakalaura grādu mākslā, pēc tam — tehnisko izglītību Norvēģijas Zinātņu un tehnoloģiju universitātē, kur ieguvām maģistra grādu ilgtspējīgā arhitektūrā.
Marija:
Vīnē mums veselu semestri bija kurss «Ekoloģija, ilgtspēja un kultūras mantojums», kurā aicināja nojaukt visu veco, lai atbrīvotu vietu jaunām idejām. Tas jau tolaik šķita tik neloģiski un pretrunīgi, vēl pat nebijām sākuši domāt par savu ieguldījumu ilgtspējā. Pilsētas «attīrīšanas» pieeja, atbrīvojot to no vecā, lai radītu kaut ko jaunu un it kā labāku, šķita patiesi savāda. Izskanēja arī ideja, ka arhitekta uzdevums ir vienkārši izstrādāt vizuālo koncepciju — gan jau kāds cits izdomās, kā to realizēt. No vienas puses ir labi neiegrožot studentus ar praktiskiem ierobežojumiem, bet realitātē tas īsti nedarbojas.
Ja jau runājam par izglītību, vai varat pastāstīt vairāk par jauno programmu Vidzemes Augstskolā, kurā esat iesaistīti?
Marija:
Jaunās Būvniecības skola sagatavo būvniecības vadītājus, uzsverot ilgtspējas jautājumus, aprites ekonomiku un būvniecības nozares digitalizāciju. Vecā programma bija no jauna jāakreditē. Lai to uzlabotu, universitātes komanda sāka padziļināti pētīt dažādas studiju tēmas — koka būvniecību, atkritumu plūsmas, ēku akustiku, lietotāju komfortu. Programma piedāvā arī seminārus, nometnes, vasaras skolas un prakses iespējas, partnerības ar būvniecības uzņēmumiem un sadarbību ar mācībspēkiem un studentiem Igaunijā un Somijā. Studiju procesā cenšamies iekļaut apmācības tiešsaistē un jaunas metodes, kā piesaistīt jauniešus, vienlaikus atceroties, kas būvniecības jomā tiek sagaidīts no absolventiem.
Kā studentiem veicas ar jauno izglītības saturu?
Marija:
Mazliet par agru spriest, bet sākums pagājušajā gadā bija spēcīgs. Mums bija students, kurš savā projektā visu gadu strādāja ar putu izolācijas risinājumiem. Uzzinot par materiāla ietekmi uz vidi, izmantojot jaunās zināšanas un vērojot būvniecības procesus praksē, viņš saprata, cik patiesībā slikta ir putu izolācija. Pēdējā brīdī pārdomāja. Tas parāda, ka studenti paši sāk pamanīt un pievērst uzmanību šādiem jautājumiem. Kāds var tev vienkārši pateikt, kā vajadzētu darīt, bet ir kas pavisam cits, ja redzi, ko lēmumi nozīmē praksē. Piemēram, projektēt demontāžai nav tikai teorētiski laba ideja, būvniekiem tik praktiska pieeja ir daudz ērtāka. Ja pieļauta kļūda, to var viegli atrast un izlabot. Tas palīdz ietaupīt laiku, naudu un materiālus krietni pirms ēkas kalpošanas laika beigām. Kad studenti redz šos risinājumus īstā būvlaukumā, viņi nav jāpārliecina būvēt ilgtspējīgi, tas vienkārši šķiet loģiski.
Florians:
Nesen kopā ar Rumānijas studentiem universitātē rīkojām intensīvu darbnīcu, kur jau esoša ēka universitātes pilsētiņā bija jāpārveido jaunam lietojumam. Sākām analizēt materiālus, no kā ēka būvēta, kurus materiālus var izmantot atkārtoti vai pielāgot un ko var nodot pārstrādei. Studenti bija pārsteigti, jo šī pieeja ļoti atšķiras no veida, kā viņi ir pieraduši darboties — vispirms izdomāt apjomu un tad domāt par praktiskajām lietām. Tieši tā pārsvarā māca arhitektūru — vispirms domājiet par skaistumu un tikai pēc tam par būvniecības risinājumiem. Bija ļoti patīkami redzēt, kā tikai vienas intensīvas nedēļas laikā izdevās mainīt studentu izpratni par to, kā var projektēt ēkas.
Kādas ir jūsu attiecības ar estētiku — vai ļaujat praktiskajām lietām diktēt vizuālo rezultātu?
Florians:
Mēs meklējam estētiku katrā projektā, bet tai vienmēr jāizriet no funkcionalitātes. Ja kaut kas nav funkcionāls, mēs to neuzskatām par skaistu. Katram elementam ir vajadzīgs pamatojums, katra objekta novietojumam ir jābūt loģiskam. Šī pieeja bieži redzama tradicionālās ēkās. Piemēram, dekoratīvās fasādes pārkares zigzaga formā, ko bieži izmanto tradicionālajā koka arhitektūrā. Tās ne tikai labi izskatās, bet arī novada lietus ūdeni un paildzina materiāla kalpošanas mūžu. Vēl viena mūsu prioritāte ir tīrs stāva plāns — skaidrs režģis ar vismazāko iespējamo elementu daudzumu un atkārtotām dimensijām rada noteiktu arhitektūras valodu. Es teiktu, ka mūsu estētika izriet no konteksta.
Marija:
Mēs arī cenšamies būvēt demontāžai, izmantojot atvērtus savienojumus un neslēpjot, no kā ēka ir veidota — tas rada godīgu estētiku. Viens no pirmajiem uzdevumiem, ko dodam jaunajiem arhitektūras un būvniecības studentiem, ir paņemt nejaušus attēlus no «Archdaily» un lūgt viņiem izskaidrot, kā viņi ēku nojauktu. Viņi ātri saprot, ka lietas lielākoties ir paslēptas, lai radītu noteiktu izskatu, bet tas patiesībā nav vajadzīgs. Arhitekta darbā, darbojoties praktisku ierobežojumu kontekstā un mijiedarbībā ar pilsētvidi, ir daudz vietas rotaļai.
Dzirdot diskusijas par ilgtspēju, aprites ekonomiku vai pieejamību, jādomā par plašāku politisko kontekstu, kurā šīs diskusijas notiek. Kā jūs tiekat galā ar ideoloģisko fonu, kas ieskauj jūsu darbu?
Marija:
Nu, vides aizsardzība jau no pirmsākumiem tiek pieskaitīta kreiso ideoloģijai. Lai gan mēs visi dzīvojam uz vienas planētas, elpojam vienu gaisu un dzeram vienu ūdeni, rūpes par vidi ir politizēts jautājums. Tas ir absurdi, jo vides saglabāšanai patiesībā vajadzētu būt konservatīvo tēmai, bet šajā politiskajā klimatā to uzskata par kaut ko tālu ideoloģiskā spektra kreisajā pusē.
Florians:
Tas ir atkarīgs no tā, ko vēlamies saglabāt — ierastās naftas un ogļu dedzināšanas metodes vai varbūt drīzāk klimatu.
Marija:
Skatīt ilgtspēju vai uz cilvēku orientētas ēkas kā kreisās ideoloģijas tēmu ir skumji, jo tas skar mūs visus, tam vajadzētu būt kopīgam pamatam. Pilsētas ir jābūvē cilvēkiem neatkarīgi no viņu politiskās piederības.
«Nomad arhitektu» darbam iespējams sekot biroja mājaslapā un Instagram kontā.
Viedokļi