Ikviens no mums vēlas dzīvot skaistā un sakārtotā vidē, bet ne visi gatavi pielikt roku, lai to uzlabotu. Kāds gaida Laimes lāci, kas visu savedīs kārtībā, bet aizputnieki zina — darbs jādara pašiem! Mazajā Kurzemes pilsētā šobrīd notiek gluži vai renesanse un, pateicoties vietējo entuziasmam, atdzimst virkne vēsturisku namu. Pastaigā pa Aizputi ved Inese Tauriņa, viena no kustības «Atgriezies Aizputē» aktīvistēm.
Nesen kāds cilvēks man teica, ka Aizpute nemaz neesot pilsēta. Nezinu gan — ar četriem tūkstošiem iedzīvotāju Aizpute astoņdesmit pilsētu sarakstā ierindojas apmēram pa vidu. Turklāt Aizpute ir viena no visvecākajām pilsētām Latvijā. Tā ir dibināta 1248. gadā un pilsētas tiesības ieguva 1378. gadā. Tātad var teikt, ka ceļi uz Aizputi ir iebraukti un Aizputes pilsētas takas ir iestaigātas jau pirms 775 gadiem.
Pilsētas vēsturiskā centra plānojums bez lielām pārmaiņām saglabājies jau aptuveni 300 gadus un atzīts par valsts nozīmes kultūras pieminekli, kur vienuviet var novērtēt ēkas, kas celtas no 13. līdz 19. gadsimtam. Šobrīd vēsturiskie nami atdzimst. Bet pirms divdesmit gadiem tā nebija — toreiz pašvaldība vairākas vēsturiskās ēkas vienkārši nojauca, jo nespēja uzturēt vai atjaunot. Daudzi, ieraugot vecos graustus, ar pilnu pārliecību saka — lētāk taču ir nojaukt un uzbūvēt jaunu! Tādēļ, piemēram, pavisam ir zudusi Jāņa ielas nepāra namu puses perimetrālā apbūve. Taču mēs, kas šodien atjaunojam Aizputi, tam nepiekrītam un cenšamies arī citus pārliecināt, ka ikviens vēsturisks nams ir vērtīgs.
Pateicoties starpnozaru mākslas grupas «Serde» darbam un aizputnieka Jāņa Kreicburga entuziasmam, vairāki desmiti cilvēku — bijušie un jaunie aizputnieki —, ir metušies piedzīvojumā, lai atjaunotu un glābtu kādu no vēsturiskajām Aizputes ēkām. Dažiem tās ir impulsa pirkums, citiem dārgs hobijs, citiem — ģimenes, brīvdienu vai nākotnes vecumdienu mājas.
Serde
Mūslaiku senā Aizpute sākās «Serdē» Atmodas ielā 9. Pirms gadiem divdesmit mākslinieki no Rīgas meklēja sev telpas rezidencei, un pašvaldība viņiem piedāvāja vienu no graustiem, 18. gs. beigās būvēto ēku kompleksu, ko patiesībā bija iecerējuši nojaukt. Mākslinieki Signe un Uģis Puceni 2002. gadā šajā graustā izveidoja mākslinieku darbnīcu un rezidenču centru — starpnozaru mākslas grupu «Serde». Ieejiet «Serdes» pagalmā un pavērojiet ēkas — tās ir kā raibs lupatu deķis, lāpīts un šūts, restaurēts un atjaunots. Nepalaidiet garām arī gleznojumu uz blakus esošā nama sienas Atmodas ielā 11. «Serdē» regulāri viesojas mākslinieki no visas pasaules, un šo sienu gleznojumu ir veidojuši mākslinieki no Kanādas, iedvesmojoties no vecajiem Aizputes ābeļdārziem. Katru gadu septembrī te jābrauc uz «Āboļošanu» jeb ābolu svētkiem, un pie reizes varat apjautāties par «Serdes» nesen izdoto citas pastaigas aprakstu — brīvkunga Ulriha fon Šlipenbaha pirms 200 gadiem pierakstīto darbu «Gleznaini ceļojumi pa Kurzemi».
Amalienburgas muiža
Turpat pa Atmodas ielu uz priekšu, Atmodas ielā 5, atdzimst Amalienburgas muiža, kas celta 19. gs. sākumā. Vietējie šo pazīst kā bankas ēku — Latvijas Banka šo namu nopirka 1924. gadā. Gādīgā saimniece Marta Gaile muižu ir izglābusi un regulāri aicina viesus uz izsmalcinātiem pasākumiem. Te notiek dažādi koncerti, par tradīciju ir kļuvuši Papīra svētki, un nesen atklāta muižā atrasto restaurēto seno tapešu fragmentu izstāde.
Starp abām ēkām sākas Jāņa iela — viena no vecākajām Aizputes ielām, ap kuru ir veidojies pilsētas centrs. Ievērojiet vissenāko saglabājušos ielu trijstūri — Atmodas, Jāņa un Pasta ielas. Pa vidu šīm ir senā Rožu iela, kas šobrīd ir grūti pamanāma, taču gaida savu atjaunošanas kārtu. Aktīvie pilsētas atjaunošanas huligāni ir sastādījuši rozes, lai parādītu, ka nav ko gaidīt — jāsāk iemīt aizaugušās takas.
Jāņa iela
Jāņa ielas seši senie nami ir gājuši zudībā — ugunsgrēku vai ne tik rūpīgu saimnieku dēļ šodien mēs redzam tikai zālāju. Vēl gan ir cerība, ka viena no ēkām atdzims — pirms pandēmijas tai tapa jauni pamati, bet pagaidām tālākas virzības nav. Pavērojiet citas ielas un vietas, kur ir zālāji. Visticamāk, tur reiz ir bijis nams, dzīvojuši cilvēki, varbūt bijis kāds veikaliņš. Kādēļ tie gājuši bojā? Ne jau tādēļ, ka te ir bijusi frontes līnija un ēkas ir iznīcinātas. Pievērsiet uzmanību Jāņa ielas 10. namam un ieejiet iekšpagalma kvartālā. Vēl noplukušās ēkas ir ieguvušas restaurētas durvis un iekšpagalmā — vairākus restaurētus logus, un tā vien aicina iztēloties, ka drīz arī šis kvartāls atgūs savu kādreizējo veidolu.
Linmeijers
Jāņa ielas galā paveriet skatu pa kreisi uz Linmeijera namu un lielformāta sienas gleznojumu «Dievs svētī Latviju» uz Pasta ielas 6. nama ugunsmūra. To pirms kāda laika sadarbībā ar vietējo mākslinieci Gerdu Stūri izveidoja jaunie nama saimnieki Helēna Zīlīte un Vilis Brūveris. Arī šis gleznojums kļuvis par vienu no Aizputes pazīšanas zīmēm. Kompozīciju ir iedvesmojuši Latvijas 20. gs. 20.–30. gadu arhitektūras simboli, kā arī dažādi pasaules arhitektūras pieminekļi.
Vai jūs kādreiz esat skatījušies pa atslēgas caurumu, kas notiek blakus telpā? Daudzviet slēdzenes vairs nav tādas, pa kurām var palūrēt, bet dažas, ko «Kurzemes Atslēga» ražo tepat Aizputē, vēl ļauj ielūkoties aiz durvīm. Esot pie Linmeijera nama, nepalaidiet garām pasaulē mazāko izstāžu zāli! Pa atslēgas caurumu jebkurā diennakts laikā 10x10x10 centimetru lielā kubā varat apskatīt kāda mākslinieka darbu.
Drīz vien aiz šīm durvīm būs traktieris. Saimnieki lēnām atjauno namu — atdzimusi vēsturiskā koka grīda, un varat novērtēt arī restaurētās durvis un logus. Runā, ka pa šī nama viesnīcas dēļiem reiz ir staigājis arī Rainis. Gaidām, kad varēsim staigāt arī mēs.
Pasta iela
Pretī Linmeijera namam ir divas citas Pasta ielas koka ēkas, kas lēnām atdzimst. Fasādes kādu laiku vēl nemainīsies, bet darbi notiek! Gandrīz katra vecā nama jaunais saimnieks atjauno sabrukušos jumtus un sienas vai vāc atkritumu kaudzes — šķiet, ka iedzīvotāji namus ir izmantojuši kā atkritumu konteinerus. Šie ir no malas neredzami darbi, kas prasa ilgu laiku, saimnieku rūpes un līdzekļus. Pasta ielas 7. nama saimnieki tīra māju, šķiro atkritumus, sāk remontēt fasādi. Piektā nama saimnieks ir iestiklojis logus, ielicis aizkarus un ziņu garāmgājējiem, ka nams atdzimst.
Ejam uz leju pa Pasta ielu. Mums aiz muguras paliek Kuldīgas iela, kur vispilnīgāk ir saglabājusies perimetrālā apbūve, kas kopā ar Jāņa un Pasta ielu veido vecpilsētas robežu. Kuldīgas ielas skaistās, mazās, krāsainās koka mājiņas nereti ir sadalītas daudzos sīkos dzīvoklīšos. Dzīvokli pa dzīvoklim arī šīs ielas nami iegūst gādīgus saimniekus, un tā pamazām tiek sakopts ne tikai dzīvoklis, bet visa māja un lēnām — arī iela.
Tālāk pagriežamies pa labi uz Liepājas ielu. Tur ieraudzīsiet skulptūru «Pandas mamma ar mazuli», ko Aizputei dāvinājis mākslinieks Jasuši Kojama no Japānas, kurš to izveidoja, rezidējot «Serdē». Ejam tālāk pāri vēsturiskajam Akmens tiltam un aiz līkuma ielas labajā pusē ieraugām veco pils krogu. Tajā jau vairākus gadus saimnieko Ineta un Artūrs Lapkas.
Lapka Hemp
Liepājas ielā 20, pils krogā, kas celts 19. gs. vidū, valda nemitīga rosība. Te notiek ballītes līdz rītam (uz kurām pat brauc autobusi no Rīgas), šeit var spēlēt galda spēles un nākt brīvdienu brokastīs, viesi aicināti palikt pa nakti, svinēt svētkus un kāzas. Starp citu, pirmo reizi mūžā reiva ballītē es biju tieši šeit, «Lapka Hemp». Kovida ierobežojumu starplaikos Aizputē tas bija negaidīts piedzīvojums.
Kādēļ «Lapka Hemp» ir šāds nosaukums? Lapkas audzē arī kaņepes. Nogaršojiet un aizvediet sev līdzi kaņepju tēju! Vēl ar Artūru var sarunāt ekskursiju pa Aizputi. Aiciniet viņu sākt ar krogu un tā pagrabiem, kur reiz speciāli izbūvētās tvertnēs skābēja kāpostus. Kam tās varētu izmantot nākotnē? Viesi ir izteikuši dažādus priekšlikumus — izveidot alus vannas, atjaunot kāpostu skābēšanu, ko vēl?
Aizputes Livonijas ordeņa pils
Kad būsiet iedzēruši tēju «Lapka Hemp», pārejiet pāri ielai un uzkāpiet pilskalnā, kur atrodas Aizputes Livonijas ordeņa pilsdrupas. Pils, ko sāka celt 1249. gadā, ir Latvijas un Aizputes vēstures lieciniece — Aizpute bija vieta, kur robežojās Livonijas ordenis un Kurzemes bīskapija, un pilsēta daudzus gadus bijusi visas Kurzemes centrs. Daudzi vietējie atceras, ka apmēram četrdesmit gadus atpakaļ pils vēl kalpoja kā dzīvojamais nams. Iedomājieties — dzīvot 700 gadus vecā pilī! Bet šodien te nekas nenotiek, pat konservēšanas darbi nav līdz galam paveikti. Taču tas pat nav slikti. Mēs, kuri domājam tālāk par sava nama durvīm, aktīvi sadarbojamies ar Dienvidkurzemes novada pašvaldību, lai rastu idejas pils starpizmantošanas risinājumiem.
Pirms pašvaldībai izstrādāt nozīmīgu investīciju projektu pilij, kas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, ir jāsāk to apdzīvot. Jūs uzkāpsiet pilskalnā, ieiesiet pagalmā, pavērsities apkārt un pēc pāris minūtēm iesiet prom, bet mēs redzam, ka šeit varētu notikt brīvdabas kinoseansi, koncerti, pikniki un pat slidošana ziemā. Redzēsim, vai mums izdosies iesaistīt pašvaldību un rast līdzekļus, lai pavisam drīz pilī varētu atgriezties dzīvība. Pagaidām deputāti ir sadzirdējuši, ka Aizputes jauniešiem ir nepieciešams skeitparks, arī centrālais laukums kļūs mūsdienīgs — šobrīd top Atmodas skvēra projekts.
Ejot lejā no pilskalna un dodoties atpakaļ uz centru, pārejot pāri Akmens tiltam, kas būvēts 1907. gadā, nogriežamies pa labi un ejam gar Tebru. Lai gan Aizputes nomalē ir labiekārtota pludmale, mēs sakām, ka pludmali vajag arī pilsētas centrā — tad šeit būs cita dzīvība! Pašvaldība plāno upes otrā pusē tādu iekārot. Gaidām ar nepacietību!
Ejot gar upi, paejam garām graustam, kas vēl gaida rūpīgu saimnieku. Aizputē sauktā «žīdu pirts» šeit bijusi jau sen — virs tās kādreiz atradās sinagoga, kur savulaik tika iekārtots kultūras nams. Ja durvis atvērtas, var ieskatīties iekšā, kur tā skatuves griestos varam redzēt vēl saglabājušos sinagogas griestu zīmējumus. Ejot tālāk gar upi, nonāksim līdz sarkanajam tiltam pār Tebru, aiz kura sākas taka augšup. Pakāpieties un paskatieties atpakaļ, jums pavērsies iespaidīga ainava — pils, baznīca, upe. Arhitekts Jānis Dripe nesenā mūsu organizētā sarunā par vēsturiskā mantojuma saglabāšanu norādīja, ka Aizputes pilsētas ainava tās svarīgākajos skatu punktos ir saglabājusi daudzu gadsimtu senas vēsturiskās kvalitātes. Jā, aplūkojot senas pastkartes, noteikti atpazīsiet Aizputes šodienas skatus.
Izejot atpakaļ uz Atmodas ielas, varbūt jau vēlaties iestiprināties? Ziniet, pirms pāris gadiem šādu vēlmi apmierināt būtu ļoti sarežģīti, taču pilsēta atdzimst un šeit pēc gadu desmitiem atgriežas vietējie. Tālāk, gandrīz pretī «Serdei», var atrast ģimenes kafejnīcu «Piparmētra», taču tepat Atmodas ielā jau pāris gadus darbojas picērija.
Neapoles dārzs
Pēc divdesmit gadiem prombūtnē Aizputē atgriezās Dite Frīdenberga ar ģimeni. Kā viņa man nesen stāstīja, pēc stresa, Rīgā vadot ģimenes biznesu izglītības jomā un audzinot piecas meitas, viņi vēlējās mierīgu un harmonisku dzīvi, tāpēc atgriezās mazajā Aizputē. Taču tie, kas pieraduši darīt, mierā jau nevar palikt. Pēc draugu aicinājuma izveidot restorāniņu, kur piektdienas vakaros satikties, Dites ģimene iegādājās telpas 18. gadsimta ēkā Atmodas ielā 31 un kovida laikā atvēra picēriju «Giardino di Napoli» jeb «Neapoles dārzs».
Picas šeit ir tik gardas, ka vēlā pēcpusdienā visa sagatavotā mīkla dažkārt jau beigusies. Saimnieki ir cienājuši arī Latvijas Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču, kurš, ciemojoties Aizputē, tikās ar aktīvajiem pilsētas atjaunotājiem — gan tiem, kuru mājas tikko izstaigājām, gan citiem. Sarunā par to, ko mēs varam darīt, lai mazās Latvijas pilsētas neizmirtu, prezidents atzīmēja, ka, tieši pateicoties šādiem entuziastiem, kuri iegulda savu laiku, enerģiju un līdzekļus, kuri rūpējas par apkārtējo vidi, mazpilsētu nākotne ir drošās rokās.
Aizputē mēs redzam, kā cilvēki maina pilsētu. Pastaigā apciemojām tikai dažas ēkas, kas ir izglābtas, bet Aizputē šādu stāstu kļūst arvien vairāki — cilvēki atbrauc, izstaigā pilsētu, iepazīst cilvēkus un nolemj atgriezties un palikt. Ja nebūtu dažu jau minēto entuziastu (Puceni un Kreicburgs), kuri iedvesmojuši visus pārējos, Aizputes vēsturiskajā centrā mēs redzētu nevis meistarus, kas stiprina kādus pamatus vai liek logus, bet strādniekus, kas ved prom sagruvušo namu būvgružus. Tādēļ, esot Aizputē, mēģiniet satikt kādu no namu atjaunotājiem. Tuvāka iepazīšanās un personīgie stāsti jums parādīs ēku dvēseli. Tie vairs nebūs tikai grausti, mūri un jumti, kas tiek laboti, jūs ieraudzīsiet idejas, sapņus un plānus. Tiekamies Aizputē!
Sekot līdzi notikumiem Aizputē iespējams, «Atgriezies Aizputē» Instagram un Facebook kontos.
Viedokļi