Pagājušajā gadā Kuldīgā durvis vēra «Adatu Fabrika», kas kļuvusi par mājvietu Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) īstenotajai «Erasmus Mundus» maģistra līmeņa programmai «Pakalpojumu dizaina stratēģijas un inovācijas» (SDSI). Pēc Zaigas Gailes biroja projekta renovētā ēka ir ne vien mācību, bet arī koprades vieta, kur tiekas visdažādāko radošo nozaru profesionāļi un entuziasti. Arī «Adatu Fabrikas» vizuālā identitāte tapusi radošā sadarbībā — to kopīgi izstrādājušas deviņas LMA studentes.
Starptautiska izglītība mazpilsētā
2015. gadā, dzimstot idejai par Latvijas Mākslas akadēmijas mītnes izveidi Kuldīgā, kā viena no iespējamām nākotnes mājvietām mākslas un dizaina studijām tika noskatīta kopš 2003. gada pamestā bijusī adatu fabrikas, vēlāk — slimnīcas ēka vecpilsētas centrā. 2016. gadā, pamatojoties uz Kuldīgas novada muzeja veikto pētījumu, ēku komplekss tika iekļauts valsts nozīmes kultūras mantojuma objektu sarakstā kā vēsturiska notikuma vieta. «Objekts ir ievērojama arhitektoniska vērtība un ir liecība pilsētas infrastruktūras dinamiskai attīstībai 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā,» teikts pieminekļa statusa piešķiršanas pamatojumā. Pētnieki izceļ gan bijušās teritorijas industriālo vērturi, gan nozīmi Kuldīgas pilsētā.
Viena no SDSI iniciatorēm Ilze Supe atklāj, ka «Adatu Fabrikas» ēkas atdzimšana un SDSI rašānās ir cieši saistītas. «Sākām ar māju un domu par LMA studiju programmu, vēl nezinot, kādu, un tikai vēlāk nāca apgaismība par pakalpojumu dizainu,» stāsta Ilze. Viņa norāda, ka ierosme veidot jaunu studiju programmu nākusi tieši no Kuldīgas. Pēc veiksmīgas Mākslinieku rezidences un LMA sadarbības, 2014. gadā organizējot vasaras skolu gleznotājiem, radās ideja par pastāvīgas LMA filiāles veidošanu pilsētā. Toreizējā kultūras ministre Dace Melbārde atbalstījusi ideju ar nosacījumu, ka studiju programmas saturs var sniegt pienesumu Latvijas ekonomiskās situācijas attīstībai, nevis kopē esošo programmu saturu.
Pētot dizaina izglītības tendences pasaulē, Ilze Supe un SDSI programmas vadītāja Ilze Kundziņa nonāca pie idejas par pakalpojumu dizaina mācību programmu, un 2017. gadā, pateicoties Zviedrijas pakalpojumu dizaina aģentūras «Veryday» un tās vadītāja Stefana Morica (Stefan Moritz) atbalstam, Kuldīgā tika rīkota pirmā pakalpojumu dizaina vasaras skola, kas arī kļuva par studiju programmas aizsākumu.
Iecere izrādījusies veiksmīga — pagājušā gada septembrī SDSI kļuvusi par šobrīd vienīgo pakalpojumu dizaina jomas «Erasmus Mundus» kopīgo maģistra līmeņa studiju (Erasmus Mundus Joint Masters) programmu. Šis notikums ir arī pirmā reize, kad kāda Latvijas augstskola kļuvusi par vadošo «Erasmus Mundus» programmas partneri, izturot projektu konkursu, lai saņemtu Eiropas Izglītības un kultūras izpildaģentūras līdzfinansējumu. SDSI īsteno trīs sadarbības partneri: Latvijas Mākslas akadēmija, Lapzemes Universitāte Somijā un Igaunijas Mākslas akadēmija. Asociētā akadēmiskā partnera statusā SDSI īstenošanā piedalās arī Rīgas ekonomikas augstskola. Līdz 28. februārim SDSI pieņem studentu pieteikumus 2023./2024. studiju gadam. Plānots uzņemt trīsdesmit studentus no visas pasaules.
«Adatu Fabrikas» atdzimšana
«Adatu Fabrikas» nosaukums nav radies nejauši — 19. gadsimta beigās gruntsgabalā darbojās viena no nedaudzajām adatu fabrikām Krievijas impērijā. 1909. gadā ražotnes ēka nodega, un teritorija nonāca pilsētas īpašumā. 1910. gadā tika uzbūvēta klasicisma stila mūra ēka, un turpmāk teritorija ieguva pilsētas administratīvā centra lomu — tajā tika uzbūvēti apriņķa policijas un pasta kantori, pilsētas aptieka, bibliotēka, pilsētas muzejs, valsts zemju inspekcija un slimokase.
1929. gadā teritorija nonāca Kuldīgas slimnīcas pārziņā. Arhīvā saglabājies oriģinālais inženiera O. Holta zīmētais ēkas pārbūves projekts — tika piebūvēts operāciju zāles apjoms un papildu kāpnes. 1978. gadā ēka atkal tika pārbūvēta — tika paaugstināts jumts frontona sānos un piebūvēta jauna kāpņu telpa ēkas ziemeļu galā. Kuldīgas slimnīca ēkā atradās līdz pat 2003. gadam. Pēc slimnīcas pārcelšanās ēka un tai piegulošā teritorija tika pārdoti privātpersonai. Īpašumi tika nolaisti, un 2015. gadā līdz ar ideju par LMA mītni Kuldīgā tos pārpirka Kuldīgas pašvaldība. Teritorijas atdzimšanas stāsts aizsākās 2016. gadā, kad tika rīkots ēkas renovācijas metu konkurss, kurā uzvarēja arhitektes Zaigas Gailes birojs.
Mainoties ēkas funkcijai no ārstniecības vietas uz augstākās izglītības iestādi, ēkas aizmugurē pievienota stiklota divstāvu veranda, kas kalpo kā iekšējā iela — no tās iespējams piekļūt visām telpu grupām. Gaiteņa iznešana ārpus vēsturiskā apjoma ļāva ēkas visā dziļumā izveidot plašas darbnīcu un lekciju telpas. Verandā pie stiklotās ārsienas ir izvietotas metāla konstrukcijas kāpnes, kas savieno abus stāvus un ved arī uz jaunizbūvēto pagrabstāvu, kur atrodas darbnīcu un tehniskās telpas.
Lai gan šobrīd esam pieraduši par Kuldīgu domāt kā par šarmantu tūrisma galamērķi, vēsturiski pilsētai bijusi rūpnieciska nozīme. «Adatu Fabrikas» verandas rūtotais stiklojums atsaucas uz pilsētas industriālo mantojumu, un, kā norāda Zaiga Gaile, pilsētā joprojām ir daudz ēku ar plašiem sīki rūtotiem stiklojumiem. «Adatu Fabrikas» industriālo raksturu pasvītro arī pagalmā ieklātās betona plāksnes, kas ļauj ēkas iemītniekiem praktiski darboties arī zem klajas debess.
«Adatu Fabrikas» teritorijā izveidota arī piemiņas vieta latviešu strēlniekiem. Vēl 1935. gadā Latviešu strēlnieku Kuldīgas biedrība iesvētīja pieminekļa pamatni toreizējās slimnīcas dārzā, bet pieminekli tā arī neīstenoja. Šobrīd uz pieminekļa pamatnes ir novietots saules formas vairogs, apkārt iesēta baltu ziedu pļava un iestādītas ābelītes.
Vieta radošumam
Zem «Adatu Fabrikas» jumta sev mājvietu atradusi ne vien SDSI studiju programma, bet arī prototipēšanas un kokapstrādes darbnīcas, Kuldīgas biznesa inkubators, Digitālo inovāciju centrs, kā arī mākslinieku rezidence. Apmeklētājiem pieejamas arī dažādas izstādes. Ilze Supe ēku uzlūko kā radošas koprades vietu: «Šī ir vieta, kur zināšanām, mākslai un iztēlei būt. Vēl vairāk — mēs, «Adatu Fabrikas» komanda, uzskatām, ka ikviena profesija un nodarbošanās ir radoša, ja tajā strādā zinoši, aizrautīgi un jaunām idejām atvērti cilvēki.»
«Adatu Fabrikā» bez maksas pieejama kokapstrādes darbnīca ar profesionālu aprīkojumu. Izmēģināt savu roku kokapstrādē var ikviens — jāņem tikai līdzi savs materiāls, bet ar zināšanām un padomu palīdzēs darbnīcas vadītājs. Mākslinieki, dizaineri un arhitekti darbnīcā aicināti veidot maketus, modeļus vai mākslas darbus, savukārt hobija līmeņa amatnieki var izgatavot mājai noderīgo.
Novada iedzīvotāju digitālās prasmes attīsta Kuldīgas Digitālo inovāciju centrs. Centra darbinieki arī palīdz pašvaldībai un uzņēmumiem nodrošināt attālinātu pakalpojumu sniegšanu un izglīto jaunos talantus. Viens no centra ilgtermiņa mērķiem ir izveidot ekspozīciju, kurā jaunākās tehnoloģijas varēs izmēģināt praksē, piemēram, padiskutējot par politiku ar robotu vai uzspēlējot virtuālo galda tenisu.
Jauna identitāte — jauna pieredze
«Adatu Fabrikas» vizuālo identitāti pasniedzēju Daniela Melses (Daniel Melse) un Matīsa Zvaigznes vadībā veidojušas deviņas LMA Grafikas dizaina apakšnozares 3. kursa studentes: Ieva Dambīte–Damberga, Elizabete Bušēvica, Lotta Ausmane, Laura Luīze Resne, Laura Elīna Egle, Alise Stefānija Miļuhina, Annija Sniedze, Megija Saleniece un Nikola Šmite.
Uzsākot darbu pie identitātes, jaunās dizaineres tika aicinātas attālināt «Adatu Fabrikas» tēlu no vēsturiskām asociācijām un uzsvērt, ka «Adatu Fabrika» ir starptautiska un stabila platforma, kas apvieno cilvēkus no dažādām nozarēm un vietām kopīgam mērķim — profesionālai izaugsmei un sevis pilnveidošanai. Tāpēc par centrālo grafiskās identitātes elementu izraudzītas kāpnes. Tā ir atsauce arī uz ēkas arhitektūru — kāpnēm, kas no ārpuses redzamas caur stikloto verandu. Stāstu par arhitektūru turpina arī identitātē izmantotās krāsas — ««Adatu Fabrikas» sarkanais», «Pilsētas patina» un «Gaišais krīts» —, kas īpaši šim projektam radītas Zaigas Gailes vadībā. Grafiskajam elementiem un tipografikai kā kontrastējošs tiek lietots arī melnais tonis.
Tā kā studiju uzdevums bija strādāt ar reālu klientu, pasniedzēji aicināja komandu darboties līdzīgi kā dizaina studijā, papildus dizaineru lomai izvirzot arī radošo direktori, studijas vadītāju un administratori. Tas licis izvērtēt katras autores stiprās puses, uzņemties atbildību par konkrētiem uzdevumiem un argumentēt viedokli atbilstoši savai kompetencei. Studentes atzīst, ka šis process ir bijis izaicinošs, bet vērtīgs. «Manuprāt, šāda pieeja veido nozīmīgu bloku dizaina izglītībā — bez profesionālajām prasmēm līdzvērtīgi svarīgi ir attīstīt arī komunikācijas spējas. Dzīvei pēc akadēmijas jaunais dizainers jānorūda saskarsmes realitātei,» atzīmē viena no autorēm Laura Elīna Egle.
Viedokļi