Būvējot jaunus skatpunktus. Atskats uz LMDA simpoziju

LMDA darbības mērķis ir humanitāro zinātņu, kultūras, ekonomikas, sabiedrības un tehnoloģiju industriju zināšanu apmaiņas un sinerģijas nodrošināšana lokālā un globālā mērogā, kam tad arī kalpo pirmie institūta veidotie pasākumi — gan simpozijs, gan jau iepriekš aprakstītā vairāku tiešsaistes sarunu sērija «LMDA talks».

Nesen notikušajā simpozijā «(Būvējot) jaunas perspektīvas praksē balstītā mākslas, dizaina un arhitektūras pētniecībā» tika meklēts potenciāls un piemēri radošo praksē balstīto pētījumu spējai reaģēt uz šodienas aktualitātēm. Pasākums četrās tematiskajās sesijās Rīgā pulcēja 25 arhitektūras, dizaina, mākslas pētniekus un profesionāļus, lai prezentētu savus skatījumus uz laikmetīgo mākslu, dizainu un arhitektūru, un pētījumiem, kas īstenoti starpdisciplinārās radošajās praksēs. Simpozija programmu un kuratoriālo uzstādījumu veidoja tā zinātniskie vadītāji un LMDA vadošie pētnieki Dr. Eva Zommeregere (Eva Sommeregger, Austrija), Dr. Dītmārs Kērings (Dietmar Köring, Vācija) un pētnieces Ph.D. Liene Jākobsone, Dina Suhanova un Māra Traumane, šī gada sākumā izziņojot dalībnieku atvērto pieteikšanos četriem tematiskajiem uzsaukumiem: (1) (Būvējot) kopienas: (post)digitālie un (post)humānie konteksti, (2) (Pār)būvējot praksi: jauni domāšanas veidi un rīki, (3) Būvējot krīzes apstākļos: jaunās telpiskās prakses kolektīvās katastrofas situācijās, (4) Debates par ainavām un identitātēm: ainava kā resurss. Simpozija tematiskās sesijas apskatīja jautājumus, kas saistīti ar institūta komandas individuālajām un kolektīvajām pētnieciskajām interesēm, pieņemot gan pašrefleksīvu, gan atvērtu un uz ideju mijiedarbību vērstu nostāju.

Ķermeniskās un nemateriālās telpas izpētes prakses fiziskās un digitālās telpas apzinātībai

Simpozija pirmo sesiju «Būvējot kopienas: (post)digitālie un (post)humānie konteksti» (Building Assemblies: (Post)digital and (Post)human Frameworks) vadīja Eva Zommeregere un Dītmārs Kērings. «Building» simpozija un katras sesijas nosaukumā var tikt interpretēts gan kā lietvārds, gan darbības vārds — tas apzīmē gan celtni, gan pašu būvēšanas procesu, konceptuāli uzsverot simpozija ieceri procesuālu, uz attīstību vai jaunu skatpunktu veidošanu vērstu darbību apzināšanai. Šīs sesijas galvenajā prezentācijā vieslektore, arhitekte, pedagoģe, pētniece un konsultante viedo ēku un ilgtspējības jautājumos Lisa Kristīne Vernere (Liss Christine Werner, Vācija) lekcijā «Kāpēc ekoloģija ir svarīga» pievērsās kibernētikas un ekoloģijas saiknēm, skatot šīs jomas starpdiscplinārā griezumā un atsaucoties uz virkni vēsturisku personību — arhitektūras kritiķi un rakstnieku Reineru Benhamu, psihologu, pedagogu un kibernētiķi Gordonu Pāsku, pedagogu, kibernētiķi, un cilvēka–mašīnas saskarņu pētnieku Paulu Pangaro, matemātiķi Džonu Hortonu Konveju, filozofu Bruno Latūru un performanču mediju mākslinieku Stelarku. Kibernētika un sistēmu zinātne palīdz saprast arhitektūru, dizainu, kā arī mākslu kā disciplīnas, kurās notiek dzīvo organismu, sociālo sistēmu un uztveres procesu saskarsme. Mūsdienās modelēšana, izmantojot datortehnoloģijas (computational design — angļu val.), un datu analīze ļauj nonākt pie jauniem, ilgtspējīgiem un iekļaujošiem telpiskās un sociālās organizācijas risinājumiem, kas balstās arhitektūras kā dzīvas sistēmas redzējumā un veido izaicinājumu striktajiem arhitektūru regulējošiem normatīviem.

Citi pirmās sesijas «Būvējot kopienas: (post)digitālie un (post)humānie konteksti» dalībnieki aplūkoja tēmu, ieskicējot daudzējādos digitālās un fiziskās pasaules saplūšanas un saskarsmes veidus. Vestminsteras universitātes lektors un arhitektūras pētnieks Alessandro Ajūzo (Alessandro Ayuso) prezentēja fantastiskus detalizētus zīmējumus (Leaky Embodiment Alter–ego Personas) kā montāžas un vīzijas par smagnējiem, apaļīgiem ķermeņiem, kas mijiedarbojas ar telpu, pārkāpjot pieņemtās robežas starp cilvēkiem, dzīvo dabu un priekšmetisko pasauli. Arhitekti Signe Pērkone un Ramons Kordova Gonsaless (Ramon Cordova Gonzalez) apskatīja divas ģeogrāfiski nošķirtas novietnes Latvijā un Meksikā, akcentējot nenormatīvu un starpdisciplināru pieeju teritoriju attīstībai. Viņi aicināja izvairīties no homogēniem un objektīvi pieņemtiem risinājumiem, tiecoties paplašināt analizējamo kritēriju loku, izmantot eksperimentālu pieeju un veidot daudz personiskākas, savstarpēji afektīvas dizainera attiecības ar novietni. Arhitekts un pētnieks Bregs Horemans (Breg Horemans) pievērsās «patības» jautājumam, uzsverot sevis kā asemblāžas redzējumu un iepazīstinot auditoriju ar metodēm, kas veido pamatu viņa dramaturģiskajiem darbiem, piemēram, lasīšanas–rakstīšanas vingrinājumi ēkas naratīva konstruēšanai. Arhitekts, pētnieks un jauno mediju mākslinieks Dzenks Gizelis (Cenk Güzelis) prezentēja plašu telpiskās uztveres rīku klāstu, tai skaitā laikmetīgus sociālās virtuālās realitātes modeļus, kuros spēles vide pielīdzināma pilsētas, t.i. publiskās telpas, videi. Arhitekte Mara Trībenbaha (Mara Trübenbach) iepazīstināja ar savu skatījumu uz ķermeņa, kustības un tērpu materialitātes saplūsmi. Prezentācijā viņa pievērsās tam, kā performances tērpa materialitāte, piemēram, papīra uzvalks, ļauj ieviest jaunus taktilās, telpiskās un materiālās dramaturģijas jēdzienus.

Jauni uztveres un domāšanas veidi un rīki

Lienes Jākobsones vadītās sesijas «(Pār)būvējot praksi: jauni domāšanas veidi un rīki» mērķis bija izzināt jaunas un neierastas dizaina pieejas, kas ļautu mums iztēloties dažādas nākotnes un diskutēt par tām. Sesijas uzsaukums aicināja piedāvāt gan konstruktīvus nākotnes plānus, gan arī gluži radikālas spekulācijas, kas vēstas uz sabiedrībā valdošo pieņēmumu un gaidu apšaubīšanu.

Sesiju atklāja vieslektors Julijons Urbons (Julijonas Urbonas, Lietuva) — atzīts dizainers un pētnieks, Viļņas Mākslas akadēmijas asociētais profesors un «Lietuvas Visuma aģentūras» dibinātājs (Lietuvas paviljons Venēcijas biennāles 17. starptautiskās arhitektūras izstādē). Lekcijā «Lietu filozofija, transtekstualitāte un materiālu hermenētika mākslā un dizainā» Urbons spekulēja par filozofijas materiālā pavērsiena plašāko nozīmi un tā pārsteidzošo, starpdisciplināro potenciālu. Viņš pievērsās lietu filozofijas (thingly philosophy — angļu val.) konceptam, izklāstot dažādas metodes, domu modeļus un pieejas, kas aizgūtas no zinātniskās fantastikas, spekulatīvā dizaina, futuroloģijas un mākslām.

Sesiju turpināja Igaunijas Mākslas akadēmijas docētāja un pētniece Nesli Hazala Oktaja (Nesli Hazal Oktay), kura stāstīja par spekulācijas metodes lietojumu studiju procesā un tās priekšrocībām, salīdzinot ar tradicionālajām metodēm. Simpozija laikā viņa iesaistījās arī līdzīga satura kursa docēšanā LMA, vadot radošās darbnīcas kopā ar akadēmijas docenti Lieni Jākobsoni.

LMA dizaina maģistrantūras studente Tīna Alise Drupa savā prezentācijā pievērsās ekoloģijas jautājumiem. Viņa, atsaucoties uz sesijas tematisko uzstādījumu, norādīja, ka mūsu priekšstatus par nākotni ietekmē pagātnē iedibinātā uzskatu sistēma, kurā cilvēks ir pārāks par dabu. Tas Rietumu sabiedrībām traucē īstenot dzīvesveidus, kas atbalsta sugu daudzveidību un paredz iespēju no tās mācīties. Pētniece Austeja Platuķīte (Austeja Platukyte) turpināja ekoloģijas un ilgtspējas tēmu, piedāvājot ieskatīties savā teju pabeigtajā materiālu pētījumā, kas īstenots profesionālās doktorantūras programmā Viļņas Mākslas akadēmijā. Savā pētījumā viņa spekulē par antropocēna aizvietošanu ar simbiocēnu — laikmetu, kurā «dzīvi» materiāli «saaug» ar cilvēku ģenerētiem, veidojot jaunus hibrīdmateriālu un simbiotiskus priekšmetus.

Dizainā vienmēr aktuāli bijuši tehnoloģiju un estētikas aspekti. Viena no šī laikmeta «karstajām tēmām» ir mākslīgā intelekta (AI) pilnveidošanās un pakāpeniska ienākšana mūsu ikdienā. Jaunu skatījumu uz šo fenomenu savā prezentācijā atklāja Roterdamas Erasma universitātes pētnieki Adriāns Odendāls (Adriaan Odendaal) un Kostanca Taljaferri (Costanza Tagliaferri). Viņi savos pētījumos kritiski pievēršas mākslīgā intelekta attīstībai, kas, viņuprāt, varētu būt sociāli atbildīgāka, ja AI mācīšanās process iekļautu mākslas piemērus.

Visbeidzot, arhitektu duo «Büro Bietenhader Moroder» spekulēja par jaunu pieeju sociālo mājokļu projektēšanai, kas paredz izvairīties no privātajam sektoram raksturīgajām arhitektūras iezīmēm. Šī jaunā arhitektūras forma, ko tās autori nodēvējuši par «Dumb Copyness», paredz, ka telpu konfigurācija neļauj adaptēt tās citiem lietošanas nolūkiem, tādējādi pasargājot ēku lietotājus no komercializācijas un ģentrifikācijas draudiem. «Büro Bietenhader Moroder» uzsver, ka ēkas būtu vēl vienveidīgākas nekā mums pazīstamie modernisma sērijveida arhitektūras sociālie risinājumi, un šai estētikai ir emancipējoša nozīme.

Krīzes pārvarēšanas, atveseļošanās un atjaunošanas scenāriju veidošana — jaunā apzinātība

Simpozija otrās dienas ieskaņā, ievadot sadaļu, kas veltīta radošo prakšu potenciālam krīzes apstākļos, vieslektore Mišela Terana (Michelle Teran, Kanāda/Nīderlande) savā priekšlasījumā «Par pamanīšanas mākslu» pievērsās kolektīvo atbalsta un savstarpējās palīdzības stratēģiju lomai mūsdienu krīzes situācijās. Atsaucoties uz savu projektu piemēriem, Madrides mājokļa aktīvistu kopienai veltīto filmu «Dignidad/Dignity» (2016) un rakstu krājumu «Situationer Workbook/Cookbook» (2021), kas veltīts iekļaujošām pedagoģiskajām metodēm un rīkiem krīzes un pandēmijas apstākļos, Mišela uzsvēra pašorganizācijas, kolektīvo rūpju un savstarpējās palīdzības stratēģiju nozīmi, veidojot kopīgus krīzes pārvarēšanas, atveseļošanās (healing — angļu val.) un atjaunošanas (repair — angļu val.) scenārijus. Solidaritāte, pašorganizācija, uzmanība, pazemība, empātija un cieņa, ilgtspējīgas kolektīvas rūpes un savstarpēja palīdzība (mutual aid — angļu val.) iezīmē jaunus ceļus, kā kopīgi pārvarēt traumatiskas, biedējošas pieredzes, veidot izdzīvošanas stratēģijas un veicināt atveseļošanās procesus izaicinošajos akūtu un ilgtermiņa krīžu apstākļos.

Simpozija plānošana aizsākās gada sākumā, kad Krievijas uzsāktā karadarbība Ukrainā satricināja šķietamo Rietumu stabilitāti un pamatpārliecības, kas savukārt noteica sesijas kuratoru Māras Traumanes un Dinas Suhanovas ieceri un nepieciešamību apskatīt māksliniecisko prakšu iespējas un kapacitāti reaģēt akūtu un ilgtermiņa krīžu situācijās. Sesijas dalībnieku prezentācijas izcēla vairākus kritiskus šodienas izaicinājumus — klimata krīzi un izmaiņas dabas ekosistēmās (Barbara Prezelj), migrāciju un mājokļu krīzi kā kara sekas (Anastasiya Ponomaryova), nacionālās identitātes un etniskās piederības jautājumus un kolektīvās atmiņas veidošanu (Deniss Hanovs), kā arī mākslinieka rīcību kolektīvo un personīgo afekta stāvokļu pārvarēšanā (Ieva Melgalve).

Cik viegli vai grūti ir rīkoties? Kā es piedalos sabiedrības kopējā labuma veidošanā? Kas liek māksliniekiem, dizaineriem un arhitektiem pamanīt, rīkoties un aizstāvēt sociālās intereses — pārmērīgu mežu izciršanu, dzīvnieku tiesības, tiesības uz humānu pilsētvidi? Šobrīd uz šādiem un citiem jautājumiem sastopam reakcionāru attieksmi un nostājas paušanu ne tikai fiziskajā, bet arī digitālajā telpā. Tieši reakcijā uz karu Ukrainā kopš februāra beigām pieredzējām daudzveidīgas izpausmes — spriedzes uzlādētā publiskā ārtelpa kļuva par platformu līdz šim nepieredzētām darbībām un telpiskām intervencēm, uzrādīja dažādus solidaritātes veidus, lai protestētu, risinātu akūtas vajadzības vai sniegtu palīdzību. Tieši radošo jomu prakses ir nozīmīgs spēks kolektīvās katastrofas situācijās, demonstrējot sadarbību, degsmi un instrumentālas iespējas reaģēt. Taču to potenciāls ir iespējā, ka šķietami īstermiņa, īslaicīgi un akūti risinājumi var aizsākt un noformēt pamatu kompleksāku ilgtermiņa problēmu jautājumu risināšanu. Kā piemērs tam ir ukraiņu urbānistes Anastasijas Ponomarjovas prezentētais «Co–haty» projekts, kas sākās līdz ar karu — kolektīva NVO iniciatīva, kas šobrīd nodrošina mājokļus Ukrainas iekšzemē pārvietotajiem kara bēgļiem, sadarbojoties ar brīvprātīgajiem, pašvaldībām un māju īpašniekiem. Šai iniciatīvai, kas risina steidzamāko humāno krīzi, hipotētiski ir iespējas pāraugt pieejā/kustībā, kas lēni un pārdomāti aicina iedziļināties plašāku sistēmisku problēmu risināšanā, kas saistīta ar mājokļu jautājumu, sociālo mājokļu veidošanu un to pieejamību.

Ainava kā materiāls, multisensors un afektīvs spēks

Simpozija noslēdzošā sesija «Debates par ainavām un identitātēm: ainava kā resurss», kas notika valsts pētījumu programmas «Letonika latviskas un eiropeiskas sabiedrības attīstībai» projekta «Identitāšu ainavas: vēsture, kultūra un vide» (IDEUM) ietvaros, pulcēja ārvastu un Latvijas māksliniekus un zinātniekus, kas savā darbībā pievērsušies ainavas un vides uztveres fenomenam. Sesijā, kuru moderēja LMDA pētnieces Māra Traumane un Dina Suhanova, ainava tika aplūkota kā materiāls, multisensors un afektīvs spēks. Tajā tika uzdoti jautājumi par to, kā ainavas, to materialitāte, kultūras un ekoloģiskās vēstures kalpo kā māksliniecisko prakšu resurss; kā, nonākot noteiktā vidē, veidojas piederības un pieķeršanās pieredze un kā uz mums iedarbojas Zemes resursu izmantošanas vizuāli netveramās sekas, radiācija un piesārņojums.

Vācu māksliniece Suzanne Krīmane (Susanne Kriemann) prezentācijā stāstīja par savu fotogrāfijas un instalācijas medijā veidoto darbu kopu «Pechblende», kurā tvertas vides un cilvēku dzīvesveida izmaiņas bijušās Austrumvācijas urāna raktuvju teritorijā. Šobrīd atjaunošanas procesā esošajā meža un kalnu ainavā joprojām ir klātesošas Aukstā kara ekstraktīvisma radītās radiācijas sekas — acij netveramais iežu radioaktīvais starojums izgaismojas analogas fotofilmas nospiedumā. Radioaktīvie elementi lēnam izmaina apkārtējo ainavu, deformējot dzīvās dabas formas. Šo procesu, pievēršoties augu un minerālu materialitātei un radiācijas vēstures iespaidam uz cilvēku, tostarp kalnraču, zinātnieku, vēsturnieku un literātu darbu, māksliniece dokumentē.

Māksliniece un pētniece Rita Broka iepazīstināja ar savu pētījumu par vietējās ainavas, dabas krāsvielu un šķiedru lomu Latvijas tekstilmākslinieku darbos. Mākslinieks Kristaps Epners pievērsās Latgales pierobežas ainavas tēmai savos videodarbos «Logi» (2016) un «Maslova» (2022) — cilvēku pamestajā teritorijā daba atkaro savas pozīcijas, par kādreizējo cilvēku aktivitāti un kopienu dzīvi šobrīd vēsta pamestās mājas un baznīcas, un tajās atstātās materiālās liecības. Andra Eglīša audiovizuālā prezentācija «Oda ābeļdārza amfiteātrim» dokumentēja radošo transformāciju procesu projekta «Savvaļa» norises vietā Drustos, Eglīša lauku darbnīcas apkārtnē. Sesijas noslēgumā ainavu pētniece un ģeogrāfe Anita Zariņa, uzsverot ainavas jēdziena daudzšķautnību, sniedza ieskatu dažādās ainavu teorijas tradīcijās, sākot ar ainavas kā ārēja, empīriski izzināma un aprakstāma objekta skatījumu un ainavas sociopolitisko un kultūras kontekstu izziņu līdz Džona Vailija (John Wylie) koncepcijai, kurā ainava tiek skatīta kā spriegums starp tuvumu un tālumu, ķermeni un prātu, patību un pasauli. Sesijas noslēguma diskusijā tika skartas ainavas un migrācijas, ainavas aģences un vides un cilvēka materialitātes nenodalāmās saistības tēmas.

Simpozija formāts kā daudzveidīgs diskursīvais lauks mūslaiku nenoteiktības situācijā ir vērtīga platforma ideju mijiedarbībai un atgriezenisko saišu veidošanai. Tā norises laikā gūtās atziņas apliecina starpdisciplināru prakšu un pētījumu nozīmi kritiskās domāšanas attīstīšanā, pētniecisko kapacitāšu pilnveidošanā un iedvesmošanā, lai kolektīvi meklētu risinājumus šķietami neatbildamiem vai pat neuzdotiem jautājumiem un prakses transformēšanai. Simpozija referāti un tajā prezentētie vizuālie materiāli tiks apkopoti un 2023. gadā iznāks LMDA un Latvijas Mākslas akadēmijas rakstu krājumā.

Simpozija tēžu krājums pieejams LMA mājaslapā, savukārt tā ierakstus iespējams noskatīties LMDA Facebook lapā.

Simpoziju «(Būvējot) jaunas perspektīvas praksē balstītā mākslas, dizaina un arhitektūras pētniecībā» rīkoja Latvijas Mākslas Akadēmija un LMA Laikmetīgās mākslas, dizaina un arhitektūras institūts. Pasākums notika ar Valsts Kultūrkapitāla fonda un Valsts pētījumu programmas «Letonika latviskas un eiropeiskas sabiedrības attīstībai» projekta «Identitāšu ainavas: vēsture, kultūra un vide» atbalstu.