Šveices produktu dizainera Dimitrija Bēlera (Dimitri Bähler) eksperimentālā pieeja dizainam ļāvusi viņam realizēt darbus plašā spektrā — no unikālā dizaina, kas izstādīts galerijās, līdz pat sadarbībām ar tādiem pazīstamiem zīmoliem kā «Hay», «Muuto» un «Moustache». Ar Dimitriju tikāmies Līgatnē, kur viņš strādāja kā MAD Starptautiskās dizaina vasaras skolas pasniedzējs.
Kas produktu dizainā tevi interesē visvairāk?
Man šis darbs ir vairāk kā attieksme vai dzīvesveids. Visvairāk mani interesē plašais projektu spektrs, ar kuriem varu strādāt. No vienas puses, varu darboties pie produkta, kas ir komerciāls un kura izstrāde prasa ilgu laiku — jāveic daudzi soļi, sākot no idejas, maketiem un saziņas ar klientu, līdz prototipiem, un tad, ja viss notiek kā plānots, labākajā gadījumā prece beidzot nonāk tirgū. No otras puses, man ir iespēja strādāt arī pie tādiem projektiem kā, piemēram, šeit, MAD dizaina vasaras skolā, kur jāizgatavo krēsls trīs vai četrās dienās. Abas atšķirīgās pieejas dizainam man ir svarīgas: viena ir aktīvāka, otra — pārdomas rosinoša.
Vēl mani interesē priekšmetu spēks. No skulpturāla viedokļa mani saista ideja par kontrastu vai spriedzi, piemēram, starp vienkāršu formu un niansētu tekstūru vai krāsu, starp priekšmeta līnijām un apjomiem.
Vai vari pastāstīt par savu darba procesu?
Dažreiz ideja nāk diezgan spontāni, un es uzreiz ķeros pie skicēšanas, bet parasti es pavadu daudz laika, pētot atsauces vai citu uzņēmumu produktus. Pēc tam es diezgan ātri ķeros pie 3D modelēšanas un maketu veidošanas.
Ideālā gadījumā strādāju īsos termiņos, kad tikšanās ar klientu nav jāgaida pārāk ilgi. Piemēram, mana sadarbība ar Somijas uzņēmumu «Vaarni», kas strādā tikai ar vietējo priedi, noritēja diezgan strauji. No pirmās skices līdz produkta izlaišanai pagāja tikai viens gads. Šāds attīstības process mani ļoti apmierina. Šobrīd strādāju pie projekta, kas sākās vēl 2019. gadā. Prototipa joprojām nav, taču projekts nav arī atcelts. Kad process aizņem tik daudz laika, jūs atskatāties uz projektu un varbūt vēlaties kaut ko mainīt vai pat esat par to aizmirsis. Man tas ir visgrūtākais produktu dizaina aspekts.
Kā tu nonāc no idejas līdz pabeigtam produktam, un kā tu pārliecinies, ka tava ideja strādā?
Jebkura ideja var darboties — viss atkarīgs no tā, kā tā tiek pārvērsta realitātē. Lai pārliecinātos, ka esmu izdomājis labu risinājumu, strādājot man jāredz daudz dažādu iespējamo variāciju. Protams, ir jāatrod līdzsvars starp termiņiem un iespējām.
Darba process ir atkarīgs arī no klienta. Dažreiz viņiem ir diezgan precīzs uzstādījums, bet dažkārt priekšlikums nāk no manis. Ir jāracionalizē tas, ko jūs rādāt klientam. Uz tikšanos es reti ņemu līdzi tikai skices un parasti dodos pie klienta jau ar maketu un skaidru priekšstatu par to, ko vēlos prezentēt.
Kā nonāci pie sadarbības ar tādiem lieliem dizaina zīmoliem kā «Hay» un «Muuto»?
Mana sadarbība ar «Hay» aizsākās Jēras Dizaina parādē 2013. gadā, kad žūrijā bija uzņēmuma dibinātājs Rolfs Hejs (Rolf Hay). Es izstādē piedalījos ar aksesuāru, kas viņam ļoti iepatikās, un viņš man piedāvāja laist to ražošanā. Tā sākās mūsu sadarbība, un kopš tā laika vienmēr esam sazinājušies. Tikko kopā laidām klajā jaunu gaismekli — «Factor» lampu. Tās izstrādei bija nepieciešami četri gadi. Lampa ir tik vienkārša, būtībā — stienis, kuru var pagriezt, lai izgaismotu telpu konkrētā virzienā, taču tās izstrāde prasīja plašu tehnisko izpēti un daudz diskusiju un testu. Viss dizaina process bija vērsts uz lietotāju, mēs daudz domājām par to, kā lampa tiks izmantota un kas tās dizainā ir būtisks, kas ne. Tā bija jauna pieredze abām pusēm, jo «Hay» nav specifiski gaismekļu ražotājs. Procesā mums arī nācās nedaudz prognozēt nākotni — produkta dizains ir modulārs, un, ja veiksies labi, «Factor» lampu klāsts tiks paplašināts.
Kā tu nolēmi atvērt pats savu dizaina studiju uzreiz pēc augstskolas beigšanas?
Es mācījos Lozannas Mākslas un dizaina augstskolā (École cantonale d’art de Lausanne vai ECAL) Šveicē, un pēc tam man bija iespēja tur strādāt par pasniedzēja asistentu — tas ļāva vieglāk pāriet no skolas drošās vides uz īsto pasauli. Tur strādāju divus gadus un paralēli sāku darboties pie saviem projektiem. Tas deva man drosmi strādāt vienam pašam. Daļēji atvēru savu studiju tāpēc, un daļēji — tāpēc, ka nespēju iztēloties sevi, strādājot pie kāda cita. Aptuveni tajā pašā laikā man bija iespēja noīrēt telpas un pārvākties no tēva mājas pagraba uz jauku studiju Bīlē.
Jāpiebilst arī, ka esmu iekārtojis savu dzīvi tā, ka man nav nepieciešams pelnīt daudz naudas. Tāpēc arī teicu, ka man produktu dizains ir attieksme vai dzīvesveids. Sava dzīve ir jāveido ap to, ko darāt. Ne visi to var — daži to nevēlas, un dažiem nav šādas iespējas. Šveicē radošiem cilvēkiem ir daudz iespēju saņemt atbalstu. Tomēr tur strādāt ir arī ļoti dārgi — īpaši, ja pārsvarā strādā ar Eiropas klientiem.
Tu strādā viens vai arī sadarbojies ar kādu?
Pārsvarā strādāju viens, bet diezgan bieži darbojos kopā ar praktikantiem. Man patīk dalīties pieredzē, un es mācos arī no viņiem. Man daudz nozīmē tas, ka varu dalīties ar savu veikumu un apspriest to. Kad esi pilnīgi viens, dažreiz gadās iestrēgt. Pat ja tikai izsaki savu problēmu skaļi, piemēram, savam mājdzīvniekam vai augam, tas var palīdzēt. Protams, ir labāk, ja pretim ir kāds, kurš var atbildēt. Man patīk arī sadarbības projekti. Piemēram, šogad sadarbojos ar dizaineriem Matjē Rivjēru (Mathieu Rivier) un Polinu Saglio (Pauline Saglio), lai izveidotu skatlogu dizainu «Hermès» veikaliem Ženēvā un Cīrihē.
Kādus rīkus tu izmanto savā darbā?
Pārsvarā izmantoju vienkāršus materiālus un arī 3D printeri. Strādājot pie projekta, es parasti veidoju papīra vai kartona maketu. Pirms tam es uztaisu digitālu 3D modeli, lai izveidotu plakanu maketa izklājumu. Kad tas šķiet atbilstoši, maketam izmantoju arī citus materiālus, lai tuvinātu to iecerētajai materialitātei. Sarežģītākām formām izmantoju 3D printeri. Dažreiz es mēģinu pats izveidot arī gala prototipu, bet ne vienmēr man pietiek tam laika.
Analogās prasmes, piemēram, skicēšana un maketu veidošana, savā ziņā kļūst novecojušas. Vai tu domā, ka dizaineram šīs prasmes ir svarīgas?
Manuprāt, šīs prasmes kļuvušas vēl svarīgākas tagad, kad mēs tās neuzskatām par aktuālām. Ražotāji nestrādās pie projektiem, kuru pamatā ir vizualizācijas. Viņiem ir nepieciešams vismaz makets vai labāk — prototips. Ja strādājat pie prototipa, tas nozīmē, ka esat jau izdarījis daudzas izvēles. Tas nozīmē mazāk darba viņiem.
Kādas prasmes, tavuprāt, būs svarīgas nākotnes dizaineriem?
Es domāju, ka dizaineriem būs jāspēj dizainu arī izgatavot. Prasme izmantot 3D printeri, darboties ar elektroniku vai programmēt prasa meistarību. Šīs zināšanas kļūst arvien aktuālākas.
Kādu lomu tavā darbā ieņem amatniecība?
Manuprāt, amatniecības aspekts manā darbā ienāk, kad mēģinu atrast priekšmetā īpašas detaļas vai pagriezt tās jaunā leņķī, izaicinot izmantotās tehnikas robežas. Es vienmēr cenšos atrast līdzsvaru starp amatniecisku un industriālu pieeju. Es bieži saku, ka dizaineri ir «nekā eksperti», bet viņi saprot mazliet no visa. Savukārt amatnieki ir savas jomas meistari, taču viņiem nav iespējas atkāpties un ieraudzīt plašāku ainu.
MAD dizaina vasaras skola ir orientēta uz amatniecību. Pie kā šeit strādājat? Vai esi iemācījies arī kaut ko jaunu?
Mēs visi strādājam pie krēsliem, un mēs izdomājām sava veida spēli, lai definētu dažādus krēsla aspektus — tādu kā dizaina uzdevumu ģeneratoru. Spēle nosaka to, vai tev jāveido augstais krēsls vai zemais krēsls, cik kāju tam ir, vai krēslam ir atzveltne vai nav utt. Mums katram ir jāievēro savi noteikumi. Man ir jārada augstais krēsls ar vienu kāju, tāpēc es izdomāju taisīt divu cilvēku šūpoles. Tā ir vienkārša atbilde šim uzstādījumam, tomēr, strādājot pie šīs interpretācijas, es atsaucu atmiņā savas kokapstrādes prasmes, lai ķertos klāt kaut kam ambiciozākam.
MAD skolā gandrīz nav atšķirību starp pasniedzējiem un studentiem, man ļoti patīk šī pieeja. Salīdzinot ar visiem amatniekiem un viņu zināšanām, esmu vēl autiņos tīts. Šeit viss tiek izgatavots ar rokām. Izmantojot ar kāju darbināmu virpu, uztaisīju dažas koka detaļas. Bez elektrības! Tik amatnieciska pieeja man ir neierasta. Tas pierāda, ka projekta uzsākšanai tiešām nevajag nekā daudz — nevajag ne CNC frēzi, ne lāzeru. Ir lieliski, ka vienuviet ir tik daudz zināšanu! Ja man ir kāds jautājums, varu uzreiz uzdot to amatniekiem. Savā studijā, strādājot vienam, šādas iespējas nav.
Krēsli, kas šogad ir MAD vasaras skolas galvenais priekšmets, tiek uzskatīti par ikoniskākākajiem dizaina objektiem. Vai tev ir mīļākais krēsls? Un vai pats esi radījis krēslu?
Ir daudz krēslu, kas man patīk. Viens no tiem ir Endzo Mari (Enzo Mari) «Mariolina» krēsls. Man patīk arī Īmsu (Eames) saplākšņa atpūtas krēsls «LCW» un Buruleku (Bouroullec) «Baguette» krēsls, ja minu vienu mūsdienīgāku piemēru. Es domāju, ka šiem krēsliem ir asprātīga konstrukcija un tiem ir spēcīgas skulpturālās kvalitātes. Iespējams sajust priekšmeta personību. Kad visi šie aspekti satiekas, dizains tuvojas pilnībai.
Man joprojām ir jāiegūst zināma pārliecība, lai izveidotu savu krēslu. Manā studijā ir prototips, pie kura strādāju, kad man ir laiks. Es esmu radījis ķebli kopā ar «Vaarni» un veidojis eksperimentālu tabureti «Pad», studējot ECAL. Tās pamatā bija ideja par tekstila aploksni, ko var uzpūst ar poliuretāna putām. Rezultāts bija diezgan interesants. Mēģinājām to laist ražošanā kopā ar franču zīmolu «Moustache». Bet galu galā tas bija pārāk sarežģīti, kopā sašūt vajadzēja pārāk daudz detaļu. Bet varbūt — kādu dienu.
Intervija ar Dimitriju Bēleru tapusi sadarbībā ar MAD starptautisko dizaina vasaras skolu.
Viedokļi