Iemācīt mācīties. Dizaina izglītība sociālās sirdsapziņas attīstībai

2021. gada nogalē Latvijas Mākslas akadēmijā tika izveidots Laikmetīgās mākslas, dizaina un arhitektūras institūts (LMDA), un viens no tā darbības mērķiem ir zināšanu un ideju apmaiņas nodrošināšana lokālā un globālā mērogā, veidojot sadarbības partneru tīklu. Lai to īstenotu, institūta pētnieku kolektīvs rīko «LMDA sarunas» angļu valodā jeb «LMDA Talks». Tā ir tiešsaistes diskusiju sērija, kurā aicinātie viesi dalās ar savu pieredzi un diskutē par vakara kuratora izvirzīto tēmu. Oktobrī noritēja sērijas piektā saruna, kurā es kā tās kuratore piedāvāju apspriest dizaina izglītības problemātiku. Sarunu rīkojām sadarbībā ar Cēsu Pluriversitāti, tajā piedalījās Londonas «Goldsmiths» universitātes Dizaina nodaļas vadītājs Dankans Fērfakss (Duncan Fairfax), Izglītības studiju nodaļas vadītāja Tara Peidža (Tara Page), kā arī Cēsu Pluriversitātes projekta kurators Jānis Ķīnasts.

Diskusijā vēlējos noskaidrot, kā dizaina izglītību veidot par noderīgu rīku, kas palīdz izzināt pasauli, izprast un pēcāk arī uz to reaģēt. Kā aizmirst ieaudzināto un pašsaprotamo un paraudzīties uz pasauli no jauna? Kā nenoniecināt noderīgas zināšanas? Kāda loma dizaina izglītībā ir institūcijām? Kā specializēties, saglabājot plašu un transdisciplināru perspektīvu? Kā mainīt dizaineru domāšanas veidu un pārstāt radīt jaunas lietas esošajai pasaulei, bet iztēloties jaunu, labāku pasauli? Uz kādām vērtībām mēs vēlamies balstīt šo jauno pasauli? Kurš būtu tiesīgs tās definēt?

Labi apzinos, ka manis iecerētie jautājumi ir pārāk kompleksi, lai uz tiem ātri un vienkārši atbildētu, tāpēc diskusija ir veids, kā tos aktualizēt un aplūkot no sarunas dalībnieku perspektīvām, ņemot vērā viņu pieredzi dizaina izglītības veidošanā.

Lasīt materiālo vidi

Dizains kā zinātnes nozare veidojies salīdzinoši nesen, un līdztekus tai attīstījusies arī dizaina izglītība. Tā joprojām ir pārmaiņu procesā, ko ietekmē dažādi faktori: gan mainīgā izpratne par dizainu (kas tas ir? kādam tam jābūt?), gan arī dizaina praktiskā loma industrijā un sabiedrībā (kāda ir dizaina ietekme? ko tas var paveikt? kas ar to būtu jādara?). Dizaina prakse, dizaina teorija un dizaina izglītība šajā attīstības procesā mijiedarbojas, tomēr tas nenotiek savstarpēji saskaņotā, sinhronizētā veidā, bet drīzāk izpaužas kā vienas sfēras reakcija uz notikumiem citā.

Dizaina teorijā novērojama aizvien pieaugoša izpratne par dizaina spēju konstruēt un organizēt gan materiālās, gan nemateriālās realitātes, kam savukārt ir politiskas un ekonomiskas sekas, kā arī ietekme uz sabiedrību un vidi. Dizains veido un uztur aktīvus arī dažādus ideoloģiskus ietvarus, kas nosaka mūsu attieksmi pret sabiedrībā notiekošajiem procesiem, mūsu vērtības un mērķus. Tas notiek pastarpināti, ar produktu un pakalpojumu starpniecību, turklāt ne vienmēr apzināti un mērķtiecīgi, bet drīzāk — dizaineriem rīkojoties savu personīgo priekšstatu un pieņēmumu ietekmē. Sarunas dalībnieki bija vienisprātis, ka, lai mazinātu dizaina nevēlamos «blakusefektus», dizaina izglītībā būtu vairāk jākoncentrējas uz to, kā iemācīties «lasīt» pasauli, kurā dzīvojam.

Īpašu uzmanību šim aspektam aicināja pievērst Tara Peidža, kura pedagoģiju aplūko no nesen proponētās «jaunā materiālisma»[1] filozofijas perspektīvas, norādot, ka Rietumu pasaules zinātnē materiālā vide tiek uzskatīta par kaut ko pasīvu, intertu, pakļautu paredzamām ietekmēm. Taču saskaņā ar jaunā materiālisma teoriju matērija ir aktīva, tā satur informāciju, ietver nozīmes, tā ir piesātināta ar jēgu un darbojas kā aģents citu notikumu ierosināšanā. Matērija mums var mācīt izprast pašiem sevi: kas mēs esam un kādi esam attiecībās ar pasauli. Arī Jānis Ķīnasts, kurš sākotnējo izglītību ieguvis vides zinātnē, uzsvēra vides un materiālās pasaules izpratnes nozīmi dizaina izglītībā. Viņš uzskata, ka dizaina studijām piemīt potenciāls pārskatīt mūsu attiecības ar cilvēka radīto pasauli, taču nepieciešams izvērtēt, ko mēs varam mācīties no lietām un ko mēs uzskatām par mācību vidi. Vai tai ir nepieciešamas īpašas telpas? — viņš retoriski vaicā. Vai tai ir nepieciešamas ar dažādām tehnoloģijām aprīkotas prototipēšanas laboratorijas, kurās dizaina studenti domā, ko izgatavot, pirms vispār ir izpratuši materiālās pasaules veidošanās būtību? Ķīnasts uzskata, ka dizaina izglītībai ir jābūt starpdisciplinārai: dizaineriem jāapgūst ģeogrāfija, dažādu dzīvības formu savstarpējās attiecības, vides antropoloģija, filozofija. Viņa kūrētās Cēsu Pluriversitātes dalībnieki, piemēram, visu pilsētu uztver kā skolu.

Diskusijas laikā nonācām pie atziņas, ka mācīties no materiālās vides ir būtiski jebkurai studiju jomai. Dizains tam ir īpaši piemērots, jo ir cieši saistīts ar mākslīgo, cilvēku radīto un materiālo. Bet, runājot par dažādo zinātnes nozaru savstarpējām attiecībām, Peidža atzinās, ka viņu satrauc striktais disciplinārais nodalījums nošķirtās zināšanu tvertnēs, kas savā starpā nekomunicē. Viņai piekrita arī Dankans Fērfakss, norādot, ka mūsdienu Rietumu izglītības sistēma nav vērsta uz to, lai iemācītu saskatīt jēgpilnas sakarības, un tas ir šī šauri specializēto disciplīnu dalījuma rezultāts. Ķīnasts savukārt uzskata, ka dizaina priekšrocība ir nozares ciešās attiecības ar mākslu, jo māksla paredz iztēloties un radīt ko jaunu, negaidītu, saskatīt jaunas sakarības.

Kā nozīmīgu dizaina izglītības uzdevumu Fērfakss izvirza attīstīt dizaineru spēju izvērtēt savu lēmumu potenciālās ietekmes tālākā nākotnē: kādas sekas nākotnes produkti varētu atstāt uz sabiedrību, ilgtspēju, ekonomiku un kultūru. Vienlaikus viņš atzina, ka tas ir arī viens no lielākajiem izaicinājumiem, jo nekad nevaram būt līdz galam droši par iznākumu, it sevišķi ilgtermiņā. Tomēr Fērfakss tic, ka kaut kādā mērā, analizējot līdzšinējo attīstību un izmantojot dažādus teorijas un prakses ietvarus, piemēram, pārmaiņu dizainu (transition design — angļu val.), iespējams paredzēt noteiktus potenciāli negatīvus efektus. Bet tam nepieciešama dziļāka izpratne par dizainu ontoloģiskā aspektā; par to, kā ikviens dizaina produkts turpina dizainēt pasauli, kurā tas atrodas, tai skaitā arī pašus dizainerus.

Kļūt par labāku cilvēku

Izvērtējot savu motivāciju darboties izglītības jomā, Fērfakss atzīst, ka viņu galvenokārt saista iespēja piedalīties patstāvīgu, kritiski reflektējošu izglītojamo pašrealizācijas procesā un ka dizaina izglītībai būtu jāpalīdz topošajiem dizaineriem kļūt par labākiem, atbildīgākiem, rūpīgākiem cilvēkiem, jāattīsta viņu sociālā sirdsapziņa.

Par izglītības programmu veidotājiem aktuālo dilemmu — izvēli starp dziļāku specializāciju un plašāku, starpdisciplināru zināšanu spektru — Fērfaksam ir skaidrs viedoklis: dizaina mācību programmai primāri ir jāiemāca mācīties. Protams, lai praktizētu profesijā, vienmēr ir nepieciešamas tehniskas prasmes, tomēr tehnoloģiskās iespējas un vajadzības nepārtraukti mainās. Prasmes, kas iemācītas pirms divdesmit gadiem, šobrīd vairs nav noderīgas, turklāt jaunas var apgūt, noskatoties YouTube kursu vai izlasot rokasgrāmatu. Tas nozīmē, ka šādu prasmju iemācīšana nedrīkst būt augstākās izglītības satura pamatā.

Ik pa laikam diskusijā aizskārām arī institūciju tēmu, mēģinot saprast, kāda ir un kāda varētu būt to loma mūsdienu dizaina izglītībā. Peidža, kuras pētniecība balstīta vietas teorijā (theory of place — angļu val.)[2], analizē vietas nozīmi izpratnes veidošanā un pārstāv viedokli, ka mācīšanās ir ķermeniska, iemiesota, materializēta un tai jābūt emancipējošai. Tāpēc viņa pauda bažas, vai institūcijas spēj radīt tādas mācību vietas, kurās mēs — gan studenti, gan pasniedzēji — varam justies komfortabli, arī nezinot, kā ir pareizi. Un vai pašas institūcijas ir gatavas pieņemt to, ka mēs nezinām, ka mums ne vienmēr ir atbildes.

Uz diskusijas klausītāju jautājumu, kā nodrošināt dizaina izglītību, kas elastīgi pielāgojas situācijai, tajā pat laikā saglabājot arī atbilstību normatīvajām un birokrātiskajām prasībām, Fērfakss atbild, ka tā viņu skolā nekad nav bijusi problēma. «Goldsmiths» programmas pamatā ir struktūra, kas atbilst institucionālajām prasībām, un šo struktūru aizpilda saturs, kas reaģē uz norisēm sabiedrībā, tehnoloģiju attīstībā, ekonomikā un citās jomās. Dizaina izglītība šajā ziņā esot vienkārši pielāgojama, un Fērfakss izklāsta savā nodaļā īstenotās programmas uzbūvi. Pirmais gads veltīts tam, lai pētītu un analizētu indivīda attiecības ar lietām konrētajā vidē. Otrajā gadā, kad studenti ir izpratuši attiecības ar materiālo vidi, kurā tie eksistē, un ir izmēģinājuši dizainēt jaunas lietas šajā vidē, viņi izpētes lauku izvērš līdz plašākam sociālam kontekstam jeb pasaulei. Tas nozīmē gan doties reāla darba apstākļos un noskaidrot, kā līdz šim iegūtās zināšanas izmantojamas praksē, gan arī strādāt pie projektiem, kas paplašina studentu izpratni par indivīda un vides attiecībām, iekļaujot arī citus šīs pasaules «iemītniekus», piemēram dzīvniekus (Fērfakss ar smaidu atcerējās, kā kāds students dizaina studijas telpās ievedis ponijus, no vienas puses, sagādājot viņam raizes par visu iesaistīto drošību un veselību, taču, no otras puses — arī gana daudz jautrības). Trešajā studiju gadā studenti pasauli pārveido saskaņā ar savām ambīcijām, interesēm un praksēm, bet ar milzu pietāti pret kolektīvo, kopīgi definēto sociālo atbildību, kas paredz kopābūšanu kopienas kapacitātē ar citiem cilvēkiem, priekšmetiem, dzīvniekiem un lietām.

Atziņa par sociālās atbildības nozīmīgumu caurvija visu diskusiju. Tās dalībnieki atzina, ka tehniskas zināšanas un prasmes ir mazāk svarīgas nekā dizaina ētiskie aspekti un nepieciešamība dizaineros attīstīt empātijas spējas — iemācīt, kā būt cilvēcīgiem. Lai gan, salīdzinot ar citām studiju jomām, dizaina izglītībā šī attieksme jau šobrīd ir jūtama, tehniskie un tehnoloģiskie aspekti nereti gūst pārsvaru. Kad es provokatīvi vaicāju, kā mēs sasniegtu pašreizējo zināšanu līmeni dažādās zinātņu nozarēs, ja koncentrētos tikai uz to, kā kļūt par labākiem cilvēkiem, Fērfakss atzina, ka no tehniskas un specializētas izglītības mūsdienās nevar izvairīties. Tā ir būtiska un būtu neprāts to atmest gan ģeopolitiskā, gan ekonomiskā un kultūras ziņā. Taču mums ir jātiecas tehniskās zināšanas sabalansēt ar ētiskām vērtībām: specializējoties kādā šaurākā jomā, nemitīgi jācenšas seko līdzi, vai nepazaudējam plašāku perspektīvu un nepiemirstam rūpes par šo pasauli.

Sarunas «LMDA talk #5. Design(ing) Education» ieraksts angļu valodā pieejams Latvijas Mākslas akadēmijas Laikmetīgās mākslas, dizaina un arhitektūras institūta Facebook lapā.

Atsauces

[1] Cole, D., Frost, S. New Materialisms:Ontology, Agency, and Politics. Duke University Press, 2010.
[2] Viens no nozīmīgiem avotiem: Malpas, J. E. Place and Experience: A Philosophical Topography. Cambridge University Press, 1999.