Mākslas projekts «Savvaļa» laidis klajā apjomīgu bilingvālu grāmatu, kas veltīta mākslinieka Andra Eglīša pēdējo gadu radošajai darbībai. Grāmatas grafikas dizainers Aleksejs Muraško ir radījis izvērstu vizuālo stāstījumu ar Eglīša darbu reprodukcijām un radošā procesa foto materiāliem.
Izdevuma ievadesejā kuratore Katerina Gregosa (Katerina Gregos) ar Andri Eglīti iepazīstina šādi: «Eglītis nav tikai asredzīgs apkārtnes vērotājs. Viņš tajā arī iejaucas, radot scenārijus, kas vai nu «ierāmē» ainavu, vai kļūst par tās daļu. Viņa iejaukšanās iegūst tādas formas, kuru statuss balansē starp rekvizītiem, dabas materiāliem un patstāvīgām instalācijām.» Šis izdevums lielā mērā ir veltīts tieši Eglīša specifiskajam radošajam procesam — realitātes papildināšanai, glezniecībai kā savdabīgam dokumentālam medijam un dabas klātesamībai viņa darbu materialitātē, saturā un konceptuālajā piegājienā.
E-pasta intervijā ar Gregosu Eglītis raksturo centrālo jautājumu, ko risina viņa mākslas darbi: «Kādas ir iespējamās un nepieciešamās attiecības starp civilizāciju, kultūru, tehnoloģiju, komfortu un dabu, savvaļu, fizikalitāti, dubļiem, mitrumu, aukstumu?» Šo dabas un kultūras dihotomiju notver grāmatas vāka papīrs, kas ar tehnoloģisku paņēmienu imitē dabīgas ādas faktūru, izgaismojot atšķirību starp to, ko uztveram par «dabīgu», un to, kas tāds patiešām ir. Iesiešanas veids, kas eksponē grāmatas līmmarli, tai piedod procesuālu izskatu — kā pusfabrikātam, kas neslēpj savas sastāvdaļas —, taču izdevuma muguriņu var nolasīt arī kā medicīnisko marli, kas satur kopā vāku «ādas gabalus».
Grāmatā iekļauti ne tikai Eglīša pēdējo gadu darbi, bet arī vairākas esejas, skices, agrīnāki darbi, kas ilustrē viņa metodes pēctecību, un makro attēli, caur kuriem nolasāma viņa darbu faktūra un materialitāte. Centrālais izdevuma objekts ir bezgalīgs plaukts, uz kā izkārtotas Eglīša gleznas. Atsaucoties uz mākslinieka inscenēto ainu metodi, grāmatas vajadzībām tika radīta galerija — uzbūvēts plaukts, uz kura Reinis Hofmanis fotografējis Eglīša darbus. Ņemot vērā pandēmijas kontekstu un apgrūtināto mākslas telpu apmeklēšanu, šis paņēmiens ir jo īpaši atbilstošs, un tas lasītājam dod arī iespēju nolasīt gleznu fizikalitāti, kas Eglīša darbos vienmēr ir klātesoša. Alekseja Muraško radītajā galerijā jūtams gleznu izmērs un mērogs, kas panākts, dažās fotogrāfijās iekļaujot cilvēkus. Atsevišķi darbi redzami uz plaukta un pēc tam palielinājumā, it kā tie būtu notvēruši lasītāja/skatītāja uzmanību un tiem pietuvotos fiziskā telpā.
Gleznu reprodukcijas papildina attēli no Eglīša foto arhīva — bildes, kas dokumentē viņa māksliniecisko procesu un inscenējumu veidošanu, dažkārt arī fotogrāfijas no sadzīves. Šīs kolāžas veidotas pēc līdzības principa, sapārojot it kā nesaistītus attēlus, kas savstarpēji saspēlējas caur krāsu, faktūru vai tematiku. Kolāžās, kur redzama viena un tā pati aina gan inscenējumā, gan gleznā, fotogrāfijas ir pagrieztas, liedzot lasītājam iespēju veikt tiešu salīdzinājumu. Fotogrāfijas no viena darba inscenējuma ir kombinētas ar cita darba reprodukcijām. Inscenējumi dažviet ir lielāki par gleznām, kas ir to rezultāts, nojaucot hierarhiskās attiecības starp radošo procesu un tā produktu. Rezultātā Eglīša pirmā grāmata ir kas daudz vairāk par standarta mākslas katalogu — katrs atvērums ir vizuāls baudījums pats par sevi.
Darbā ar šo izdevumu Aleksejs Muraško ir ļāvies nejaušības principam, neplānotas kombinācijas, risinājumus un ārēju apstākļu ieviestas korekcijas iekļaujot grāmatas dizainā. Tajā pašā laikā izdevumam piemīt Muraško raksturīgā uzmanība pret funkcionalitāti un lasāmību. Neskatoties uz biezo papīru un slāņaino grāmatas struktūru, tā atveras viegli; atjautīgi risināts nosacītais satura rādītājs un eseju atsauču sistēma.
Grāmata «Andris Eglītis. Gaišs, apcirsts paralelograms» tapusi, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda un Nākotnes Atbalsta fonda atbalstam.
Viedokļi