Par latvisko skaistumu Stūķu kūtī

Attālinātā darba darba iespējas radījušas pamatu tam, lai arvien vairāk ģimeņu pilnībā vai daļēji par savu dzīvesvietu Latvijā izvēlētos laukus. Pandēmijas laikā cilvēka vēlme satikties ar dabu ir kļuvusi izteiktāka nekā iepriekš, un, manuprāt, var runāt par tādu kā izceļošanu no pilsētām. Jaunie profesionāļi iekārto dzīvesvietas lauku apvidū. Manā paziņu lokā — ap Cēsīm, Valmieru un Kuldīgu. Stūķu kūts — jauniekārtota mājvieta Amatas novadā — pieder ģimenei, kas savu laiku dala starp Rīgu un Kārļiem.

Iespējams, ka tieši pandēmijas dēļ arhitektūrā un dizainā ir radies «new rustic» (jaunais laucinieciskais) virziens, kas simbolizē šim laikam raksturīgās ilgas pēc neskartas lauku vides un kontakta ar dabu. Arvien vairāk dizaineru un arhitektu uzdod jautājumus: «Kas tas ir, ko mēs radām, kāpēc un kā mēs to darām?» Darbs dizaina un arhitektūras jomā šobrīd ietver sevī arī sociālu atbildību un pienākumus pret vidi. Stūķu kūts projektā sociālā atbildība izpaužas kā cieņa pret Latvijas materiālās kultūras mantojumu, tajā izmantotajiem būvniecības paņēmieniem un materialitāti. Sociāla atbildība, manuprāt, ir arī klienta vēlme sakārtot kādu lauku saimniecību, kamēr liekos līdzekļus varētu iztērēt arī citos veidos.

Mūsu, arhitekta un pasūtītāja, kopīgais pienākums bija atjaunot to, kas atjaunojams, un darīt to vislabākajā mums iespējamajā veidā. Kūtij virs vienas no ieejām betonā ievilkts gadskaitlis «1931». Varu tikai iztēloties, cik varena bija šī saimniecība un kāds bija tās saimnieks, ja lopiem, ne cilvēkiem, būvēja šādu ēku. Ēku, kuru gandrīz pēc simts gadiem var atjaunot un apdzīvot ģimene. Domāju, ka tas varētu būt atsevišķs, no valsts puses atbalstāms virziens — sniegt palīdzību kaut vai nekustamā īpašuma atlaides formā tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri savus līdzekļus iegulda kāda vēsturiska īpašuma atjaunošanas projektā. Arī tad, ja šī ēka nav arhitektūras piemineklis.

Lai arī Stūķu saimniecībai nav oficiāla, tās vērtību apliecinoša statusa, Vidzemes pauguraine nav iedomājama bez garajām, stieptajām palīgēkām, kas daļēji paslēptas starp viļņotajiem pauguriem. Arī rūsainā palīgēka ieguļas starp pakalniem, tās rudajam fasādes tonim rudenī saplūstot ar fonu — Vidzemes zelta rudeni. Man šķiet svarīgi, ka Latvijas kultūras kanonā beidzot ir iekļauta ainava, un domās pieķeru sevi, uzdodot jautājumu, — kura no tām man ir vissvarīgākā un visskaistākā: Daugavas ainava, Zemgales līdzenuma ainava, Gaujas senielejas ainava, Latgales ezeraines ainava, Latvijas mežu ainava, piejūras ainava, Abavas senielejas ainava vai tomēr Vidzemes pauguraiņu ainava?

Varbūt, ka šī māja iemieso ilgas pēc neskartajiem laukiem, kas citur urbanizētajā Eiropā ir kļuvis par vienkāršam cilvēkam nesasniedzamu sapni. Ne velti šī gada Parīzes rudens dizaina tirgū būtiska vieta bija atvēlēta ilgām pēc «jaunā tradicionālā» — būšanas pie dabas nepārblīvētā, dabiskā un brīvā vidē, kur skats pa logu neatduras pretējās mājas sienā, bet iet tālu. Šis virziens ietver sevī jaunu, vietējā materiālajā kultūrā un mantojumā balstītu dizaina domāšanu, kurā vieta, amatnieks, namdaris, tradīcija un materiāls ir izejas punkti objektu radīšanai.

Neapšaubāmi, īpašas vietas ietekmē to, kā lietas rodas un kādu formu tās ieņem. Mums nav nekā cita, ar ko būt īpašiem, kā vien tas, kas ir mūsu pašu — autentiski un vietai piederīgi priekšmeti ir vērtība. Stūķu kūtī lietotie materiāli — koks, akmens, kaļķis, darva, kalts metāls un lins — izmantoti tā, lai panāktu uz cilvēku vērstu, mūsdienīgu un vietai atbilstošu dizainu. Būtiska Stūķu kūts dizaina daļa ir galdnieku, kalēja, metāla dizaineru, keramiķu, restauratoru un rokdarbnieku veikums. Īpaši vēlos cildināt Latvijas galdnieku darbu — manuprāt, mums ir ļoti augsta līmeņa galdniecības, kas ar prieku un vieglumu izgatavo lietas un detaļas, kas citviet pasaulē tiek uzskatītas par ekskluzīvām, piemēram, masīvkoka atvilktnes ar bezdelīgastes stūra savienojumiem. Tās ir lietas, kuras var nosaukt arī vienkārši par skaistām.

Manuprāt, ir svarīgi nekautrēties atzīt, ka skaistums var būt vērtība un baudījums. Var priecāties par to, cik skaisti saplaukst Latvijas rozes, kā gaisma spīd caur «Laima Ceramics» porcelānu, kā lietū pelēcē Mālpils vienkoči un kādu ēnu uz sienas met Turaidas kalēja kaltie āķīši. Priecāties, kā pelēkais akmens pēc apstrādes ar pernicu uzmirdz kā tikko cepts maizes klaips, kā dēļus ar zaļajām ziepēm var noberzt gandrīz baltus un kā gaiss smaržo pēc šprotēm, kad tikko ar darvu pārklāti slēģi.

Vairāk par Andras Šmites projektiem — arhitektes mājaslapā.