Līdz svētdienai, 29. augustam, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā (RVKM) skatāma izstāde «Iļģuciema stikls» — vairāk nekā 300 priekšmetu bagāta ievērojamajam pašmāju dizaina mantojumam un kādreizējam Rīgas rūpniecības vērienam veltīta ekspozīcija, kas iekārtota nelielā zālītē. Šis raksts tapis, lai kompensētu izstādes pieticīgo publicitāti un informētu par notikumu arī tos dizaina vēstures interesentus, kuru kultūras kartē RVKM līdz šim nav iekļauts.
Lietainā svētdienas pēcpusdienā pusstundu pirms muzeja slēgšanas tā darbinieces gatavoties gaidītajam mājupdošanās mirklim traucējām mēs trīs: tūriste ar hiperaktīvu sākumskolas vecuma puiku, kuram, šķiet, muzeja apmeklējums bija pilnīgi vienaldzīgs, jauns, ieinteresēts vīrietis, kurš pēc pastāvīgās ekspozīcijas apskates vēlējās iegādāties vairākus RVKM izdevumus (kase jau bija slēgta) un es, vienīgā izstādes «Iļģuciema stikls» apmeklētāja, kam par godu tika ieslēgts TV ekrāns. Augšstāvos dzisa gaismas, rēnajā, gadu desmitiem nemainīgajā vestibilā žvadzēja atslēgas, bet es, nevēloties būt nepieklājīga, biju piekalta sešu minūšu Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva materiālu kompilācijai, baiļojoties, vai pietiks laika pašu eksponātu apskatei.
Nepārprotiet — fragmenti no filmām «Mūsu pelēkais dārgakmens» (1936), «Ugunszīme» (1974) un kinožurnāla «Padomju Latvija» (1947, 1953, 1957) ekspozīcijā ir iederīgi un sniedz ieskatu stikla pūtēju, mākslinieku, gravētāju smalkajā darbā un tehnoloģiju attīstībā. Pesimistiskais ievads drīzāk ir personiskās apmeklējuma pieredzes un ar to saistīto izjūtu rezultāts. Protams, pēdējās 30 minūtes nav ieteicamais laiks muzeja izstādes apskatei, tomēr gadījumā, kad runa ir par vienu mazu telpu, papildu spriedze, ko uzliek darbinieku centieni panākt, lai plkst. 17.00 muzejā vairs nebūtu nevienas dzīvas dvēseles, un situācija, kad ikkatru apmeklētāja soli pavada uzraudzes pasīvi agresīva lūkošanās rokas pulkstenī, manuprāt, nav attaisnojama. Taisnības labad gan jāpiemin, ka darbinieces bija laipnas, bet vispārējs pagurums, degsmes trūkums un apmeklētāja kā muzeja miera traucētāja uzlūkošana nebūt nav tikai RVKM fenomens. Par potenciālajiem iemesliem — finansējumu, pieticīgo atalgojumu, līderības trūkumu un personālvadības politiku — neuzņemšos spriest; muzeju prakšu izvētīšanai regulāri pievēršas, piemēram, platforma «Creative Museum». Ieskatu RVKM nedienās var gūt, izlasot 2019. gadā publicēto interviju ar RVKM direktores vietnieci Ilonu Celmiņu.
Arī pati izstāde «Iļģuciema stikls» (1886–1960) pārsteigumus nesagādā. Tā ieturēta tradicionālā (lasīt — senilā) muzeja izstāžu garā, kurā vēsturnieču, šajā gadījumā Margaritas Barzdevičas, Vivitas Buividas un Zitas Pētersones, nenoliedzami pilnīgās zināšanas un pētnieciskais darbs materializējies informatīvās planšetēs un bagātīgā, taču ļoti kompakti izkārtotā eksponātu atlasē.
Pirms objektu apbrīnošanas apmeklētājs aicināts apgūt ķīmijas pamatus — aplūkot materiāla izejvielas un pāris rindkopās izlasīt stikla «recepti», uzzināt, ar kādu savienojumu palīdzību tiek iegūts krāsains stikls, pēcāk iepazīstot stikla apstrādes procesu un dažus darbarīkus. Acīmredzot, izstādes auditorija ir plaša — aicināti ir visi interesenti, izņemot ārzemju viesus, jo par «slaveno zīmolu», kas atstājis «spilgtas liecības Latvijas kultūras mantojumā» svešvalodās nav ne vārda. Savādi, ņemot vērā atrašanās vietu Vecrīgas sirdī un prestižu, par ko RVKM kā Rīgas pirmā publiskā muzeja mantinieks varētu pacīnīties.
Izstādē «Iļģuciema stikls», kurā pirmo reizi vienkopus apskatāma no 19. gadsimta beigām līdz 1960. gadam Iļģuciemā ražotā stikla produkcija, eksponēti objekti no RVKM bagātīgā krājuma, kolekcionāru Raita Siatkovska un Vitālija Moločko, izsoļu nama – galerijas «Jēkabs» kolekcijām, kā arī atsevišķi priekšmeti no Bauskas muzeja un privātpersonām. Tie izkārtoti vitrīnās hronoloģiskā secībā, ļaujot izsekot stikla ražošanai Iļģuciemā no pirmsākuma 1886. gadā, kad Rīgas tirgotājs Jakobs Beks nodibināja «Jakoba Beka Rīgas stikla fabriku», līdz norietam 1960. gadā. Izstādes teksti piedāvā optimāla garuma informatīvi izsmeļošu un viegli lasāmu ieskatu uzņēmuma norisēs katrā tā pastāvēšanas posmā.
Akciju sabiedrība «Iļģuciema stikla fabrika», kas šo nosaukumu līdz ar īpašnieku maiņu ieguva 1927. gadā, apogeju piedzīvoja 1930. gados. Šajā laikā fabrikai jau bija pārstāvniecības Kopenhāgenā, Hamburgā un Londonā, izstrādājumi tika plaši eksportēti. Rūpnīca produkciju aktīvi reklamēja, piedalījās dažādās izstādēs Latvijā un ārzemēs, un bija pirmā, kas sāka sadarbību ar profesionāliem māksliniekiem, no kuriem pazīstamākie — Ansis Cīrulis un Romans Suta. Trauku dizains sekoja tā laika tendencēm, īpaši Art Deco, vienlaikus demonstrējot tautiskā romantisma iezīmes. Pasaules mākslas un moderno tehnoloģiju izstādē 1937. gadā Parīzē «Iļģuciema stikla fabrikas» ekspozīcija ar pēc Sutas metiem izgatavotiem stikla un kristāla traukiem ieguva augstāko vērtējumu.
Eksponātus izstādē papildina dažas fotogrāfijas, vairākas attiecīgā laika publikācijas un reklāmas presē, kartes un pastkartes, kas ļauj novērtēt ne tikai stikla, bet arī grafikas dizaina vēstures liecības. Toskait — Sutas «Iļģuciema stikla fabrikas» logotipa piedāvājumu. 1930. gadiem veltītā ekspozīcijas daļa atšķiras arī ar izstādes mākslinieces Antras Augustinovičas pamanāmāko pienesumu tās iekārtojumā — stūrīti, kas ar dažu anonīmu mēbeļu un fototapetes palīdzību imitē «Iļģuciema stikla fabrikas» darinājumu nozīmīgo vietu interjerā.
Noslēguma posmā, PSRS okupācijas laikā, fabrikas mākslinieciskā jaunrade un radošie sasniegumi mijās ar nepieciešamību nodrošināt iedzīvotājus ar stikla taru, parfimērijas flakoniem (piemēram, pazīstamajām smaržām «Dzintars» un «Rīgas ceriņi») un vienkāršiem traukiem ikdienas lietošanai. Savukārt reprezentatīvas, antīkā stilā ieturētas vāzes rotāja grezni padomju varas simboli. 1960. gadā «Iļģuciema stikla fabrika» tika iekļauta uzņēmumā «Rīgas stikla fabrika», tādejādi zaudējot patstāvību un slaveno zīmolu.
20. gadsimta pašmāju dizaina mantojumam veltītas izstādes Rīgā nenotiek bieži, tāpēc būtu žēl, ja «Iļģuciema stikls» paliktu tikai vēsturnieku, pētnieku, īpaši aktīvu RVKM sekotāju un sentimenta vadīto redzeslokā, kuri Iļģuciemā ražotos stikla izstrādājumus joprojām var atrast ģimenes sekcijās. Izstāde «Iļģuciema stikls» tika atklāta jau pērnā gada rudenī, tad pandēmijas ierobežojumu dēļ slēgta, tāpēc pagarināta līdz 29. augustam. Ceru, ka niecīgais interesentu skaits, kas atklājas dažos izstādi pavadošajos pasākumos Facebook, un mana vientulīgā pieredze lietainajā svētdienā neatspoguļo patieso apmeklētāju daudzumu, kuru, e-pastā nesaņemot muzeja sabiedrisko attiecību speciālistes atbildi, uzzināt neizdodas.
Viedokļi