LDGB 2021 žūrija — Anete Žukova

Anete Žukova ir grafikas dizainere un dizaina domāšanas tehniku speciāliste, starptautiskā uzņēmuma «Accenture Latvia» Pakalpojumu dizaina nodaļas vadītāja. Anete ir beigusi Latvijas Universitāti ar bakalaura grādu uzņēmējdarbībā un ekonomikā, Ziemeļvalstu Multimediju akadēmiju Dānijā kā multimediju dizainere un absolvējusi apmaiņas programmu grafikas dizainā Palo Alto koledžā ASV. Anete ir viena no šī gada Latvijas Dizaina gada balvas žūrijas locekļiem.

Pirms pievērsies dizainam, Tu esi palīdzējusi cīnīties pret japāņu vaļu medniekiem Austrālijā, uzkāpusi Everesta bāzes nometnē un darījusi daudzas citas interesantas lietas. Turklāt Tu sāki nevis ar dizaina, bet gan uzņēmējdarbības un ekonomikas studijām. Pastāsti, kāds bija Tavs ceļš līdz dizainam?

Es esmu uzaugusi mākslinieku ģimenē — mans tētis ir grafiķis, un mamma ir tēlniece. Jau kopš bērnības māksla bija visapkārt. Pusaudža spītības vecumā es gribēju ļoti tālu no tā visa aiziet. Man likās, ka ar mākslu diez vai var naudiņu nopelnīt. Toreiz bija populāri iet studēt ekonomiku vai jurisprudenci. Bija vēl daži tādi «foršie» novirzieni. Es arī daudzus pamēģināju. Mācības bija ļoti noderīgas, daudz iemācījos par dažādu projektu vadību, bet es sapratu, ka man pietrūkst radošuma. Bija tikai viens lekciju kurss, kurš man patika, tas bija par reklāmu.

Tad es diezgan daudz ceļoju, padzīvoju dažādās vietās. Aizbraucu uz Austrāliju uz pusotru gadu. Šī brauciena laikā es dzīvoju mazliet tādu hipiju dzīves veidu, man uznāca liels radošuma vilnis. Man ļoti patika zīmēt, es ietekmējos no aborigēnu kultūras un visādas lietiņas piefiksēju, kas tā ceļojuma laikā notika. Man patika fotošops, Adobes programmas, dažreiz paniekoties ar tām «freelance» formātā. Un man saslēdzās kopā, ka tā ir tā māksla, tas ir veids, kā es varētu nopelnīt, — tas varētu būt web vai grafikas dizains.

Ar tādu apņēmību atbraucu atpakaļ uz mājām, uz Latviju. Mana vecmāmiņa bija atradusi sludinājumu avīzē, un tajā bija reklamēta skola Dānijā. Es domāju — kāpēc man nepamēģināt? Manai ģimenei ir bijusi ļoti liela ietekme, viņi ir ļoti atbalstījuši mani. Kaut kā cauri tam es arī nonācu līdz dizainam.

Tu studēji Dānijā un esi studējusi arī Amerikā. Tev noteikti ir labi izveidojies priekšstats par dizainu abās pusēs okeānam. Kā atšķiras uzskati par vienu to pašu terminu Eiropā un ASV?

Dizains ļoti labi atspoguļo to, kas konkrētajā valstī ir kultūras mantojums, kādas ir tradīcijas. Protams, ir tendences, tā laika aktuālās lietas, kas to ietekmē. Es to esmu izjutusi, aizbraucot uz Dāniju, — toreiz bija ļoti populārs minimālisms. Visas mājaslapas bija tik baltas, tīras, un tas bija tas, ko mums mācīja. Skolā bija pasniedzēji, kuri uzjautrinājās par piemēriem no dažādām Āzijas lapām, kuras atverot, bija visraibākais varavīksnes spektrs redzams, izleca miljons logu, kas zibinājās acu priekšā. Mēs domājām, ka tas ir diezgan bezgaumīgi, tāds pilnīgs kičs. Bet tas ļoti piestāv tai videi.

Savukārt, aizbraucot uz Ameriku mācīties, mēs ar brāli aizbraucām uz Teksasu. Tur dizains ir uz komerciju balstīts, ļoti krāsains, piesātināts salīdzinājumā ar Skandināviju. Visur apakšā bija pirkšana un pārdošana, un tā bija interesanta pieredze. Prakses laikā man bija lieliska iespēja ar tādiem lielākiem brendiem padarboties — gan «Pizza Hut», gan ar «San Antonio Spurs» basketbola komandu. Tas likās pilnīgi citādāk, tās krāsas un kopējais iespaids bija tāds sabiezinātāks pret Dānijas vieglumu.

Es domāju, ka tas ir lieliski, ja izdodas kultūru saglabāt dizainā, un, man liekas, latviešiem tas diezgan labi sanāk — likt iekšā savu mantojumu. Nevis no viņa bēgt prom, bet ar kaut kādu lodziņu būt atšķirīgiem.

Pēc tam tu esi papildinājusi savu pieredzi, strādājot gan Nīderlandē, gan Dānijā, un šobrīd Tu strādā un dzīvo Latvijā. Kā Tu caur dažādām dizaina disciplīnām nonāci līdz tam, ko šobrīd dari?

Pirms ceļošanas, pirms pasaules iepazīšanas es pietiekami nenovērtēju šo vietu, kur esmu piedzimusi, uzaugusi, un man bija nepieciešams redzēt, kā ir citur. Vai citur ir kaut kas labāks? Vai citur ir interesantāk? Man tas deva iespēju iemācīties, kā citur dara lietas, un man iepatikās palikt šeit.

«Accenture» man bija izaicinājums, un šis izaicinājums bija vēl fantastiskāks, nekā es biju iedomājusies, jo man nācās izkāpt no savas komforta zonas. Es biju diezgan uztraukusies, kad aizgāju uz «Accenture», bet šobrīd es tur daru tik interesantas lietas, kas man liek augt katru dienu! Šobrīd nodarbojos ar servisa jeb pakalpojumu dizainu. Piedalos dažādos projektos, kur iespējams to realizēt.

Bez «Accenture» dizaina nodaļas es esmu arī inovāciju studijā «Liquid Studio», kurā mēs atklājam daudzus dažādus inovatīvus risinājumus un interesantas pieejas, kas varētu kaut kā kaut ko uzlabot.

Ko īsti nozīmē servisa jeb pakalpojumu dizains? Kā tas izpaužas Tavā ikdienā?

Varam salīdzināt servisa jeb pakalpojumu dizainu ar lietotāju pieredzes dizainu jeb User Experience, kas varbūt ir biežāk dzirdēts termins, — šajā lauciņā viss ir vērsts uz lietotāju, uz to, ko lietotājs vēlas sasniegt. Servisa dizains, savukārt, piešķir tādu kā plašāku skatījumu uz visām procesā iesaistītajām pusēm. Servisa dizaineri, piemēram, mēģina atrast pievienoto vērtību, kādu varētu iegūt gan bizness, domājot par peļņu, gan uzņēmuma darbinieki — kā jauni procesi var uzlabot viņu ikdienu, gan partneri, ar kuriem šis uzņēmums sadarbojas, gan arī gala patērētājs, protams. Tiek pētīts, kā šī savstarpējā mijiedarbošanās varētu radīt vislielāko vērtību visiem. Pakalpojumu dizainam ir ļoti spēcīga biznesa orientācija, un tas prasa skaidrāku pamatojumu.

Varētu vēl pieminēt to, ka pakalpojumu dizains sastāv no redzamām un neredzamām komponentēm. Pie redzamajām var minēt dažādus izplatīšanas kanālus, pašus produktus, saskarsmes punktus, interfeisus. Pie neredzamajām komponentēm savukārt pieder likumdošana, tehnoloģijas, infrastruktūras sistēmas. Būtiska servisa dizaina sastāvdaļa ir dizaina domāšana, to es pielietoju diezgan daudz ikdienas darbā.

Šobrīd gaisā ir divas lielas tēmas — uz lietotāju orientēts dizains un uz cilvēci orientēts dizains. Vai Tu vari nedaudz paskaidrot abus šos jēdzienus? Kā tie savstarpēji konkurē vai mijiedarbojas?

Tas jau pirms kāda laiciņa bija saskatāms «Fjord» aģentūras publicētajos trendos, kuros tika runāts par to, ka vajadzētu vairāk pāriet no «es» uz «mēs» pozīciju. Respektīvi, skatīties vairāk nevis uz indivīdu, bet paskatīties plašāk uz cilvēku, kurš ir daļa no ekosistēmas, kurš dzīvo savā vidē, kurš ar savām darbībām ietekmē daudzas lietas sev apkārt. Šis pāriet tādā kā pasaulīgākā skatījumā, lai cilvēks domātu par dabu, par apļveida ekonomiku un apzinātos sevi kā daļu no pasaules, nevis domātu par cilvēku kā pasaules centru.

Tu pieminēji «Fjord» trendu apkopojumu, kas tiek izdots katru gadu. Vai vari ieskicēt, kas ir galvenās tendences šogad?

Šogad, atšķirībā no citiem gadiem, es ļoti spēcīgi varu pati kā cilvēks rezonēt ar šīm tendencēm. Lielākoties tas ir tādēļ, ka Covid pandēmija ir ietekmējusi visus mūs, katru no mums atsevišķi, visu pasauli kopumā, un mēs to esam katrs personīgi izjutuši uz savas ādas. Tas, protams, spilgti atspoguļojas, veidojot šos trendus jeb tendences. Pagājušais gads lika visiem cilvēkiem justies kā izmestiem no laivas. Šobrīd organizācijām jāatrod jauni veidi, kā sazināties ar cilvēkiem un kā sniegt dažādas pieredzes no attāluma, ļoti atšķirīgos telpiskos un sociālos kontekstos. Liela daļa uzņēmumu ir sākuši investēt virtuālās un papildinātās realitātes radīšanā. Cilvēki maina savas dzīvesvietas, pārvācas prom no pilsētas uz laukiem, lai būtu tuvāk dabai.

Otra tendence, kas ļoti spēcīgi iezīmējas, ir pieaugošs radošums. Cilvēki pievēršas DIY jeb «izdari pats» risinājumu īstenošanai. Respektīvi, ir aktuāla nepieciešamība kompānijām līdzsvarot inovācijas, piedāvāt cilvēkiem nevis konkrētus risinājumus, bet gan rīkus, respektīvi, iedot makšķeri, lai katrs pats var noķert savu zivi.

Trešais trends runā par mūsu attiecībām ar darbu, ar darba vidi. Kā jau mēs visi zinām, mēs strādājam no mājām, vismaz lielākā daļa cilvēku, kuriem tas ir iespējams, un darba stundas ir kļuvušas daudz fleksiblākas. Šīs izmaiņas ļoti paātrinājās 2020. gadā, radot vajadzību pārdomāt ne tikai darbinieku pieredzi, bet arī savstarpējās darba devēju un ņēmēju attiecības. Tagad ir jautājums, kāda būs mūsu atgriešanās fiziskajā darba vidē un vai tas vispār notiks?

Ceturtā tendence ir par to, ka cilvēki ir ļoti noguruši no ekrāniem. Mēs ikdienā tos izmantojam pastiprināti — caur tiem strādājam, caur tiem iepērkamies, sazināmies attālināti ar draugiem. Pastiprinās nogurums no dažādām viedierīcēm. Negribas visu laiku redzēt vienu un to pašu, tāpēc svarīgi būtu pārdomāt dizainu, saturu, mērķauditoriju, pie kā dizainers vai organizācija vēršas, lai, cilvēkiem mijiedarbojoties un izmantojot viedierīces un dažādas programmas, viņi nejustos noguruši un lai saglabātos kaut kāds azarts un interese.

Piektais trends runā par infrastruktūras uzlabojumiem. Tas ir saistīts ar to, ka mēs daudz ko pasūtām internetā — daudzus pakalpojumus, ēdienu. Svarīgi pārdomāt, lai piegādes veidi būtu labāki un ietvertu servisu. Respektīvi, vajadzētu pārdomāt, kā pārorientēties uz gandarījuma sniegšanu cilvēkam gan pasūtījuma brīdī, gan pirms viņš noformē pasūtījumu, gan saņemot pasūtījumu.

Sestais trends pievēršas empātijai. 2020. gads ir bijis ļoti skaļš, kad visa pasaule varēja vērot, piemēram, «Black Lives Matter» kustību, kuras laikā pieauga bažas par pastāvošo nevienlīdzību — rasismu, dzimumu nevienlīdzību. Pandēmijas apstākļos ir bieži gadījumi, kad vienam no vecākiem jāiet prom no darba tādēļ, ka viņš nevar pieskatīt bērnus mājās un vienlaicīgi strādāt. Vai arī ekonomiskie aspekti — daudziem iet smagi ar datoru nodrošināšanu mājās, pieslēgšanos, ar zvanu organizēšanu. Organizācijām šajā brīdī būtu jādomā, kā atrast vidusceļu starp pragmatismu un empātisku pieeju, vēršoties pie saviem klientiem.

Pēdējā tendence savukārt pievēršas dažādiem ikdienas rituāliem. Mums ir kopīgi svētki, kafijas pauzes ar kolēģiem, sporta zāles apmeklējumi. Šis viss šobrīd ir jāveic radošāk, nav iespējams tā, kā tas bija agrāk. Kaut arī pandēmija nav beigusies, ir skaidrs, ka cilvēki vēlas atjaunot šos ieradumus, rituālus. Tādēļ būtu nepieciešams veidot stratēģijas, kas palīdzētu dzīvot šajos jaunajos apstākļos, negaidītos apstākļos un justies labi. Šeit var runāt par garīguma meklējumiem, meditāciju un tādām lietām. Tie nu būtu septiņi jaunie šī gada trendi, kas ir ļoti ietekmējušies no pandēmijas.

Interesanti, vai kaut ko no tā mēs arī varēsim redzēt Latvijas Dizaina gada balvai iesniegtajos darbos. Ko Tu sagaidi no šiem darbiem, ko Tu ceri tur ieraudzīt?

Es noteikti domāju par inovācijām, dzīvojot laikā un vidē, kurā ir tik milzīga informācijas plūsma pieejama, kur lietas mainās ļoti ātri. Mums ir jāmāk būt fleksibliem un bez inovācijām nav iespējams kaut ko jaunu izveidot vai kaut ko jaunu radīt. Jaunais ir nepieciešams, tā ir daļa no tā, kā mēs, cilvēki nevis funkcionējam, bet ko mēs vēlamies. Man pašai ļoti svarīga ir sasaiste ar ētisko aspektu. Ar to, ka tiek veidoti darbi, kuri kaut kādā veidā uzlabo mūsu ikdienu. Iepriekšējos gados bija lieliski darbi iesniegti, kas padarīja vieglāku mācīšanos skolās, palīdzēja cilvēkiem ar veselības traucējumiem, kas uzrunāja cilvēku, parādot, ka ar savu darbiņu es varu izdarīt kaut ko labu. Tas ir superīgs veids, kā dizainerim būt.

Savelkot visu Tavu pieredzi kopā, kas, Tavuprāt, vispār ir dizains?

Es domāju, ka dizains ir veids, kā mēs varam piešķirt dziļāku nozīmi un jēgu un nodot to tālāk cilvēkiem, izmantojot mūsu veidoto pieredzi. Un vēl es domāju, ka bez dizaina viss apkārt būtu pelēks.