Lizete Druka ir latviešu izcelsmes dizainere, kura strādā autobūves uzņēmuma «Jaguar Land Rover» dizaina pētniecības komandā Lielbritānijā. Kā dizaina pieredzes speciāliste viņa pēta, kā nākotnes scenāriji ietekmē mobilitāti šodien. Savu karjeru sākusi «Jaguar» krāsu un materiālu komandā, Lizete automobiļu dizainā izmanto materialitātē balstītu skatījumu. Viņa bija pirmā lektore Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja pasākumu sērijā «Vārds dizainam».
Kas tevi sākotnēji piesaistīja dizainā?
Es nāku no radošas un zinātniskas ievirzes ģimenes, un mani vienmēr ir interesējusi apkārtējā pasaule. Bērnībā aizrāvos ar veidošanu no māla, bet vēlāk bakalaura studijās Dandijā mācījos, kā ar dizainu var risināt sarežģītas problēmas. Tomēr brīdis, kad es patiesi aizrāvos ar dizainu kā procesu, nevis priekšmetiem, bija pēc Malkolma Gladvela grāmatas «The Tipping Point» izlasīšanas 2009. gadā. Tā man palīdzēja saprast, ka viss ir savstarpēji saistīts un ka dizainam var būt emocionāla, cilvēcīga ietekme.
Kādēļ izvēlējies pievērsties tieši nākotnes materiālu izpētei?
Man ļoti patīk pieskarties lietām. Materiāli ir it visur. It īpaši tekstilmateriāli, tie ir kopā ar mums kopš dzimšanas līdz pat nāvei. Padomā par audumiem — kā tie radušies, ko tie mums nozīmē un kā liek mums justies! Piemēram, adīšana — tā ir pavisam vienkārša tehnoloģija, kas pastāv jau tūkstošiem gadu, un mēs aizvien atrodam veidus, kā to uzlabot ar jaunām šķiedrām, jaunām iekārtām, jauniem pielietojumiem. Manuprāt, mēs esam nonākuši ļoti interesantā punktā, kad mums jāizvērtē visa materiālā pasaule un kārtīgi jāpadomā, kas no tās ir derīgs nākotnei.
Kā tavs darbs ar materiāliem iederas automobiļu dizaina jomā?
Mans uzdevums ir mēģināt saprast, kā mēs varam izmantot ilgtspējīgākus materiālus, lai būvētu tiltu no nākotnes uz tagadni. Perfekts, pilnīgi ilgstpējīgs materiāls nepastāv, ir tikai ilgtspējīgs pielietojums — tam jābūt kontekstam atbilstošam. Mēs pastāvīgi pētām un attīstām inovatīvus materiālus dažādiem nākotnes kontekstiem. Šis process kļūst arvien komplicētāks. Piemēram, mēs veicam dzīves cikla analīzi — pētām kāda materiāla izmantošanas iespējamās sekas, tā ražošanas procesu un arī veidus, kā to iznīcināt vai pārstrādāt. Esmu klāt ikvienā dizaina procesa solī, bet materiālos balstīta domāšana manā pieejā joprojām ir dominējoša. Tā ir saistīta ar taktilu un emocionālu pieredzi. It īpaši autobūvē, kur daudzas inovācijas nav taustāmas, materiālā pasaule palīdz tās piedzīvot, lai tās vispār varētu saprast. Materiāli visu satur kopā.
Autobūves industrijā mums lielie jautājumi par nākotni jāpārtulko priekšmetos, kas ir emocionāli uzrunājoši, taustāmi un viegli saprotami. Saskarties ar patiešām lielām pārmaiņām cilvēkiem var būt satraucoši. Varbūt tādēļ man patīk iet uz «Jaguar» arhīvu, jo ļoti daudz var iemācīties, skatoties uz pagātni ar mūsdienu acīm.
Ko mēs varam uzzināt par nākotni, skatoties pagātnē?
Produktu dizainā pastāv princips «vismodernākais, bet vēl pieņemamais». Pagātnē var atrast daudz gadījumu, kad dizaineri mēģinājuši radīt ko tik futūristisku, ka pazaudējuši jebkādu saskares punktu [ar tagadni]. It īpaši tas redzams dažādās inovācijās un tehnoloģijās. Mēs saprotam apkārtējo pasauli, balstoties uz mūsu iepriekšējām pieredzēm. Tādēļ uz priekšu jāvirzās soli pa solim.
Es domāju, ka mums «Jaguar» arhīvs spēlēja nozīmīgu lomu «I–Pace» modeļa dizainā — mēs būtu varējuši to veidot kā kosmosa kuģi, bet mums izdevās panākt līdzsvaru. Tā dizainā ir vēsturiskas atsauces, kas palīdz uztvert ideju, un tas šķiet pazīstams saprotamā veidā. Jā, ir noteiktas lietas, kas jāatstāj pagātnē, bet kā gan mēs varam mācīties, ja nemaz neskatāmies atpakaļ? Tādēļ pat mūsu viedtālruņos zvana ikona joprojām izskatās pēc vecmodīga telefona klausules. Vai atkritumu kastes attēls datora ekrānā… Mēs piedzīvojam revolūcijas, bet mums joprojām nepieciešamas lietas, kas mūs «piesien» tagadnei. Dizaineram jāspēj vest lietotājus sev līdzi. Šis gan izklausās pēc auto industrijas joka! [Smejas]
Kādos veidos tu kā dizainere gatavojies nākotnei?
Es nepārtraukti mācos. Varbūt tā pati par sevi ir prasme. Man nekad nav bijis pacietības specializēties kādā noteiktā jomā, esmu «plaša profila speciālists». Manuprāt, būt daudzpusīgam, spēt pārslēgties no vienas jomas uz citu un, galvenais, būt empātiskam ir būtiski, it īpaši, kad mēģini radīt dizainu nākotnei.
Dizainam un dizaineriem ir sevi jāizgudro no jauna. Man šķiet, ka es nepārtraukti izdzīvoju dažādas fāzes. Pati nesenākā — pagājušajā gadā apguvu pēcdiploma kursu «Ilgtspējīgas vērtības veidošanas ķēdes» Kembridžas universitātē, kur mācījos par to, cik sarežģīta ir pāreja uz ilgtspējīgu nākotni un kā sarunāties ar cilvēkiem par vides problēmām. Es iemācījos, kā iespējams rosināt un panākt pārmaiņas sistemātiskā veidā, — soli pa solim, nevis eko–kauninot, kas šobrīd šķiet izplatīta tendence. Mums nevajadzētu vienam otru pārāk bargi sodīt. Nav perfekta veida, kā dzīvot.
Vai, tavuprāt, dizaineriem vajadzētu specializēties?
Nē, es tā nedomāju. Dizainers nevar kļūt par meistaru itin visā. It īpaši tas redzams industriālajā dizainā. Dizainera radīto skici tālāk apstrādā 3D modelētājs, un mums ir vesela komanda neticami spējīgu amatnieku. Viņiem ir amata prasmes un gadiem ilga pieredze darbā ar dažādiem materiāliem, arī viņi ietekmē gala produkta formu un pielietojumu. Tikai saliekot šīs dažādās zināšanas kopā, dizains kļūst par jēgpilnu un sadarbīgu procesu.
Ir tāda skaista eseja, kas rakstīta no zīmuļa skatpunkta. Šī ikdienišķā priekšmeta radīšana aizņēma simtiem izpētes un dizaina gadu un tajā iesaistījās simtiem cilvēku. Lai gan mūsdienu ekstravertajā pasaulē pastāv vēlme gūt atpazīstamību un novērtējumu kā indivīdam, realitātē, vismaz industriālajā dizainā, ir jāsadarbojas, lai kaut ko sasniegtu. Un tas attiecas ne tikai uz dizainu, bet darbojas globālā mērogā — mēs taču zinām, ka neko patiesi lielu nevaram sasniegt vieni paši. Nav brīnums, ka ir tik daudz spārnotu teicienu par komandas darbu, — tā ir patiesība! [Smejas]
Mums, dizaineriem jāseko līdzi apkārt notiekošajam. Pasaule ir aizvirzījusies prom no dizainera — ģēnija, šobrīd aktuālas ir sadarbības. Mēs jau redzam, ka lieli uzņēmumi sadarbojas, mācās cits no cita. Tas notiks aizvien biežāk.
Vēl viens būtisks aspekts ir cilvēku garīgās veselības un labbūtības nozīme. Tas ir svarīgi ne tikai cilvēkiem, bet arī videi — būt klātesošiem un izbaudīt ik mirkli. Šajā kontekstā ir interesanti domāt arī par automobiļu vadīšanas nākotni. Braukšana pie stūres noteiktos apstākļos varētu būt meditācija.
Neviens droši nezina, kas mūs sagaida nākotnē. Tādēļ ir tik svarīgi izsvērt dažādus iespējamos scenārijus un sagatavoties tiem. Lai kas arī nāktu, cilvēki ir ļoti izturīgas būtnes.
Kā tev šķiet, vai dizains izglābs pasauli?
Ko mēs saprotam ar «izglābs pasauli»? Vai mēs gribam turpināt dzīvot tāpat kā šodien? Vai varbūt mums jāizveido labāka pasaule? Bakminsters Fullers teica: «Nav iespējams panākt pārmaiņas, cīnoties ar pastāvošo realitāti. Pārmaiņas iespējams panākt tikai, radot jaunu modeli, kas padarītu esošo kārtību novecojušu». Pagātne izglābs nākotni.
Viedokļi