Polijas dizains no labākās puses. Intervija ar Magdalēnu Heljašu

Magdalēna Heljaša bija viena no runātājiem platformas «Latvian Literature» organizētajā konferencē «Darba process. Sarunas par grāmatu dizainu un izdošanu», kas pavasarī norisinājās Rīgā.

Tu esi izveidojusi «Print Control» — platformu, kas popularizē Polijas grafikas dizainu. Kā radās šī ideja?

Kad 2011. gadā absolvēju Mākslas akadēmiju, es iesāku rakstīt blogu par poļu grafikas dizainu. Drukātu materiālu dizains tolaik sāka kļūt populārs, un jau bija virkne interesantu piemēru, bet tie netika krāti vienkopus. Pavisam drīz daudzi, jo īpaši grafikas dizaineri, sāka sajūsmināties par šo blogu. Pēc pusotra gada es sazinājos ar organizāciju, kas nodarbojas ar Polijas kultūras popularizēšanu ārzemēs, — Ādama Mickeviča institūtu. Kopā mēs izlēmām, ka varētu ik gadu izdot mana bloga saturu drukātā izdevumā. Internetā ir iespējams daudz ko kolekcionēt, bet, kad šo saturu ritini un ritini lejup, rodas sajūta, ka tas kaut kur pazūd. Tāpēc man šķita, ka labāk un paliekošāk būtu visu dokumentēt drukātā veidā uz papīra.

Šī gada decembrī mēs plānojam izdot jau astoto žurnāla numuru, kas pievērsīsies ilustrācijai. Katram numuram ir galvenā tēma, un tā saturs ir sadalīts divās daļās: pirmā pievēršas drukātajam grafikas dizainam, bet otrajā ir intervijas ar dizaineriem. Piemēram, piektā numura tēma bija sadarbība, un mēs intervējām grafikas dizaineru Jakubu de Barbaro (Jakub de Barbaro), kurš kopā ar draugiem izveidoja mākslas galeriju busiņā. Viņi braukāja pa Poliju un veidoja izstādes mazās pilsētiņās. Man tas šķita ļoti aizkustinoši, jo izstādes lielākoties notika vietās, kur nav nevienas kultūras iestādes. Manuprāt, tas ir labs piemērs tam, kā grafikas dizaineri var sadarboties dažādās jomās un radīt labumu arī cilvēkiem, kuri nekādā veidā nav saistīti ar mākslu vai dizainu.

Ja neskaita Plakātu muzeju Varšavā, Grafikas dizaina asociāciju STGU, nelielu dizaina galeriju BWA Vroclavā un pāris dizaina festivālus vai konferences Poznaņā, Gdiņā un Lodzā, Polijā nav muzeju vai citu nacionālas nozīmes institūciju, kas popularizētu grafikas dizaineru veikumu un izglītotu plašāku sabiedrību par vizuālo komunikāciju. Būtu nepieciešams radīt vairāk iniciatīvu, lai izglītotu cilvēkus par publiskās telpas vizuālo aspektu nozīmi un profesionālu grafikas dizaineru pienesumu. Diemžēl nereti jaunu vietu veidošanā vai renovācijas procesā dizaineri nemaz netiek iesaistīti.

Kā tieši noris «Print Control» darbība?

Mans uzdevums ir pastāvīgi sekot līdzi tam, kas notiek poļu grafikas dizaina sfērā. Ik gadu es tiešsaistē izsludinu pieteikšanos, lai arī paši dizaineri varētu iesūtīt savus projektus. Pēc tam es no tiem veidoju izlasi ar 100 projektiem. Drukātajā izdevumā es tos iedalu trīs kategorijās: plakāti, publikācijas un identitātes. Protams, mans mērķis īstenībā nav sadalīt šos projektus trīs daļās, bet gan izveidot visplašāko Polijas grafikas dizaina pārskatu. Es cenšos iekļaut dizainerus no dažādām pilsētām, ne tikai no Varšavas. Neesmu ne mākslas, ne dizaina vēsturniece, un atlasītie projekti ir mana personīga izvēle, taču es cenšos būt godīga. Es ļoti ceru, ka šī kolekcija būs noderīga arī nākotnē.

Kas šo astoņu gadu laikā, kuros vadi platformu, ir mainījies Polijas grafikas dizaina ainā?

Līdz ar katra žurnāla numura iznākšanu es rīkoju nelielu izstādi, kurā grafikas dizaineri var sanākt kopā, — tam ir sociāla nozīme. Atceros, ka pirmajās izstādēs cilvēki bija sajūsmināti, un toreiz man šķita, ka socializēšanās profesionāļu vidū ir bezgala svarīga. Tagad Polijā ir jau vairāk iniciatīvu, dažādu festivālu un darbnīcu. Ja runājam konkrēti par drukas dizainu, sākumā grafikas dizaineri bija nedaudz bikli, bet gatavi eksperimentēt. Kad dizaineri sāka apjaust dažādo tehnoloģiju, papīru un iesējuma veidu sniegtās iespējas, viņi vēlējās izmēģināt visu tik dedzīgi, ka dažkārt pārcentās. Šobrīd grafikas dizains ir kļuvis pieklusinātāks, dizaineri vairāk pārdomā savas izvēles un izmanto tās tehnikas, kas vislabāk atbilst konkrētajam projektam. Poļu grafikas dizaina sfēra joprojām ir savā izaugsmes ceļā. Dizaineri, meklējot savu rokrakstu, pēc iedvesmas lūkojas atpakaļ pagātnē. Daži savukārt koncentrējas uz lokālo vidi. Iepriekš tas nebija pārāk populāri, jo dizaineri vairāk domāja par to, kas ir aktuāls ārzemēs, īpaši Rietumos. Gdaņskā ir apvienība «Traffic Design», kas cenšas atdzīvināt pilsētu, — viņi atjauno ēku fasādes un izkārtnes. Varšavā pastāv neatkarīgs tipografikas projekts «Warsaw Types / Warszawskie Kroje», kura gaitā tapuši divpadsmit burtveidoli. Tie balstīti senākos burtos un norādēs, neona izkārtnēs un veikalu skatlogos, kuri lēnām pazūd no mūsu galvaspilsētas.

Kādās sfērās, Tavuprāt, Polijas grafikas dizains sevi pierāda visspēcīgāk?

Ļoti nozīmīga poļu dizaina sfēra ir ilustrācijas, jo īpaši ilustrācijas bērniem. Ir daudz grāmatu, kas saņēmušas starptautiskus apbalvojumus, piemēram, Boloņas bērnu grāmatu tirgū. Tādi izdevēji kā «Dwie Siostry», «Wytwórnia», «Muchomor» un «Widnokrąg» ne tikai pielāgo poļu publikai ārzemju izdevumus, bet kopā ar vietējiem ilustratoriem rada oriģinālu saturu. Otra sfēra ir neatkarīgāka — poļu fotogrāfi sadarbībā ar grafikas dizaineriem veido fotogrāmatas. Tās parasti tiek izdotas ierobežotā daudzumā. Nesen Kašjas Kubickas (Kasia Kubicka) veidotā Maksimiliana Rigamonti (Maksymilian Rigamonti) fotogrāmata «Echo» prestižajā konkursā «Pictures of the Year International» saņēma apbalvojumu Gada fotogrāmata 2018.

Lasīju, ka Polijas dizainā 20. gadsimta 20. gadu plakāti ir kā suši japāņu virtuvē — tie ir neatņemama kultūras sastāvdaļa. Vai jaunie dizaineri šodien interpretē senos plakātus?

O, jā, šie plakāti ir nozīmīgi. Šajā sfērā mūsu grafikas dizains ir ticis novērtēts ne vien Polijā, bet arī citur pasaulē. Henriks Tomaševskis (Henryk Tomaszewski), Polijas plakātu skolas tēvs, izveidoja rotaļīgu un humora pilnu stilu, kas balstīts ilustrācijās. Es domāju, ka tas ir viens no iemesliem, kādēļ daudzos projektos mūsdienās tiek izmantoti ilustratīva stila burtveidoli. Daļa dizaineru turpina šo ilustratīvo pieeju, kamēr citi to tomēr uzskata par novecojušu un vēlas radīt ko jaunu.

Šķiet, ka dizains mūsdienās bieži atkārtojas. Kā atrast savu unikālo pieeju?

Dažkārt šī atkārtošanās ir noderīga, jo nav nepieciešams no jauna izgudrot riteni. Piemēram, ja es dodos uz citu valsti un man nepieciešams kāds produkts aptiekā, es, visticamāk, aptuveni zināšu, kurā plauktā to meklēt. Tas padara daļu no mūsu dzīves vienkāršāku, taču radošajā sfērā mums pietrūkst unikalitātes. Es domāju, ka risinājums šai problēmai varētu būt meklējams lokālajā mantojumā. Un tomēr —  tajā pašā laikā arī koncentrēšanās uz lokālo pašlaik ir vispārīga tendence.

Kas ir lielākie izaicinājumi Tavā kā izdevējas darbā?

Es domāju, ka vislielākais izaicinājums ir ieplānot «Print Control» manā ikdienas grafikā. Žurnāla izdošana nav mans pamatdarbs. Es pelnu iztiku kā grafikas dizainere, pamatā veidojot dizainu grāmatām.

Tu esi arī viena no Varšavas Mākslas grāmatu tirgus rīkotājiem. Kādēļ šāds pasākums ir svarīgs?

Polijā jau bija dažādi neatkarīgie grāmatu tirgi citās pilsētās — Poznaņā, Krakovā, bet trūka šāda pasākuma galvaspilsētā. Pirms četriem gadiem Varšavas grāmatu veikala «Bookoff» īpašnieks uzaicināja mani palīdzēt organizēt grāmatu tirgu. Sadarbībā ar Varšavas Modernās mākslas muzeju mēs izveidojām pirmo Varšavas Mākslas grāmatu tirgu; viss noritēja veiksmīgi, un nākošajā gadā mēs to organizējām vēlreiz. Ir svarīgi radīt jaunas kopienas un turpināt tās attīstīt. Grāmatu tirgus vienmēr papildina dažādi citi pasākumi — izstādes, darbnīcas, lekcijas. Tā ir lieliska vieta, lai veidotos jaunas sadarbības un vienkopus tiktos grāmatu autori, ilustratori, dizaineri un fotogrāfi, kas vēlāk var veicināt jaunu projektu tapšanu. Mūsu nākotnes plāni ir pulcēt vairāk izdevēju no Austrumeiropas un Centrāleiropas.

Tu paspēj daudz — vadīt nozīmīgāko Polijas grafikas dizaina platformu, strādāt kā dizainerei, organizēt grāmatu tirgu. Kā Tev izdodas to ietilpināt 24 stundās?

Iespējams, ne viss no tā, ko daru, izdodas perfekti, tomēr es strādāju ļoti daudz. Dažkārt pārvērtēju to, ko varu pagūt izdarīt. Es varētu būt labs piemērs tam, kā darbojas Polijas dizaina nozare. Mūsu valsts joprojām ir attīstībā, un vēl ir jāiegulda ļoti daudz darba, lai to uzlabotu. Ja paskatāmies uz Varšavu — pilsētas ritms ir ļoti straujš, visi atrodas nemitīgā steigā. Mašīnas stāvvietās tiek novietotas nepareizi, jo cilvēkiem jāsteidzas — viņi izlec no auto un tikpat ātri kāpj atpakaļ. Pilsētā attieksme pret citiem cilvēkiem mēdz būt skarba, un tas ir tādēļ, ka visi daudz strādā un ir noguruši.

Kas Tevi iedvesmo tik daudz darīt?

Ja runājam par manu personīgo darbu, tad enerģiju dod jaunu cilvēku satikšana. Katrs projekts ir kā jauns stāsts, un tas ir veids, kā iepazīt citus un viņu attieksmi pret pasauli. Dažkārt man šķiet, ka grafikas dizaineri ir kā terapeiti. Kad tu strādā ar klientu, nepieciešams uzzināt, kas viņš ir, ko vēlas un kā veido savu tēlu. Dizaineri materializē citu cilvēku idejas, un tā ir iedvesmojošākā darba daļa. Kā kuratorei savukārt mana misija ir parādīt poļu grafikas dizainu no labākās puses, un ir interesanti atrast lietas, kas joprojām spēj mani pārsteigt.