Nepretendējot uz pilnīgu Latvijas dizaina vēstures pārstāstu, izstāde «Tieši laikā. Dizaina stāsti par Latviju» Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (DMDM) un to pavadošā grāmata iepazīstina ar atsevišķām, būtiskām epizodēm. Izstāde apskatāma vēl līdz 27. janvārim.
2018. gada sākumā DMDM muzejā bija skatāma citai, Somijas, simtgadei veltīta izstāde ar bezgala vienkāršu, taču apbrīnojami veikli, interaktīvi un sirsnīgi pasniegtu ideju. Tajā katru no aizvadītajiem 100 gadiem raksturoja viens priekšmets no Somijas, mijoties gan pavisam ikdienišķām, gan dizaina kanonā iekļuvušām lietām.
Latvijas dizaina vēstures izrādīšanai iets citāds, krietni sarežģītāks ceļš. Vairāk nekā 130 eksponāti, kas DMDM nonākuši no dažādu atmiņas institūciju krājumiem, izstādīti nosacītās zonās — tematiskās sadaļās. Ekspozīciju ievada dizaina pionieri — Ansis Cīrulis, Jēkabs Bīne, Jūlijs Madernieks, kuru darbos latviskā meklējumi un etnogrāfijas pētniecība mijas ar modernisma ietekmēm. Ja ievads vedina domāt par hronoloģisku turpinājumu, tā vis gluži nav. Eksponāti kārtoti nedefinētās, bet nojaušamās grupās. Turpinot apskati pulksteņrādītāja virzienā, nonākam saziņas dizaina ejā, kur atsevišķa darbu grupa veltīta piena patērēšanas propagandai. Veicot pasūtījuma darbus, pie tās dizaineri un reklāmisti atgriezušies ar zināmu regularitāti.
Vēstures sasaiste ar mūsdienām vairāk un mazāk veiksmīgi atkārtojas gandrīz katrā izstādes zonā, kur starp nozīmīgiem dizaina vēstures artefaktiem iekļuvis kāds mūsdienu paraugs. Saziņas dizaina grupā — mazs ekrāniņš, kas rāda vienu no pēdējā laika Latvijas veiksmes stāstiem «Infogram», politisko plakātu sēriju ievada (vai noslēdz?) Latvijas literatūras eksporta kampaņa #iamintrovert, saplāksnim veltītajā zonā — stāstam par Kārļa Irbīša lidaparātiem pievienojas Rīgas Krēslu Fabrikas vadītāja Alda Circeņa dizainētais «Roo» — laikmetīga interpretācija par šūpuļzirdziņu.
Izstādi noslēdz stāsts par cilvēka radītās un dabiskās vides attiecībām, kur 20. gadsimta beigu dabas aizsardzības plakātus papildina mūsdienu jaunākās paaudzes dizaineru centieni radīt radīt resursus neizniekojošus, ilgtspējīgus produktus.
Šoreiz DMDM piedzīvojis pamanāmu telpas transformāciju — izstādes dizainere ir pērn Latvijas Nacionālās dizaina gada balvas konkursā otro vietu ieguvusī Ilze Kalnbērziņa–Prā (Praz). Telpas centrā viņa izveidojusi «izstādi izstādē» — balto kubu, kas savukārt vēsta par idejām, kurās dizains robežojas ar mākslu. No kinētiskiem objektiem un iespieddarbu noformējumam līdz Germana Ermiča stikla galda krāsu spēlēm — tajā skatāmi priekšmeti skaistumam. Turpat iesaku pievērst uzmanību Rūtas Celmas 1974. gada dokumentālajai filmai «Dizains», kas vēlreiz apliecina, ka ir jautājumi, kas atkārtojas un turpina nodarbināt dizainerus vairāku desmitgažu garumā.
Šis cikliskums parādās arī meistarīgā grafikas dizainera Zigmunda Lapsas veidotajā projekta «Tieši laikā. Dizaina stāsti par Latviju» vizuālajā identitātē, kur simtnieks simboliski atklājas kā, Baranovskas vārdiem, «laika rats, cilpa». Svarīgi pieminēt arī nupat izdoto grāmatu ar šādu pašu nosaukumu un Lapsas dizainu. Ineses Baranovskas un Kristīnes Budžes sastādītais rakstu un interviju krājums noteikti papildinās zināšanas par izstādē redzēto.
Interesanta un pievilcīga, taču nedaudz mulsinoša ir izstādes centrālā daļa, kuras tēmu varētu raksturot kā Latvijas industriālā dizaina labāko sasniegumu parādi. Tajā gan pārstāvēti teju vienīgi padomju fabriku labākie sniegumi — mazliet ar sentimentu un ļoti daudz pamatota lepnuma par to, ka Latvijā savulaik tapušas pasaules līmeņa lietas. Mēs zinām — tādas top arī šobrīd, bet, atšķirībā no pārējām, šajā sadaļā tas neparādās.
Simtgades programmas projekts «Tieši laikā. Dizaina stāsti par Latviju» ir nenoliedzami vērienīgs, vairāku gadu garumā tajā lielu darbu ieguldījusi profesionāla komanda. Grāmata ir lielisks pienesums teju neesošajai literatūrai par Latvijas dizainu, bet izstādē katrs eksponāts ir vērtība pats par sevi. Turklāt, kopā ar muzeja pastāvīgās ekspozīcijas apskatīšanu tas dod visnotaļ pilnīgu ieskatu Latvijas dizaina vēsturē.
Tomēr vienlaikus šķiet, ka šī projekta tapšanas process bijis tik intensīvs un izaicinājumu pilns, ka šis grūtums ir sajūtams izstādes apmeklētājam. Ne tikai cenšoties saprast, kā īsti izstādi paredzēts apskatīt, bet arī kārtējo reizi uzduroties virknei neuzmanības kļūdu pavadošajos tekstos. Par spīti scenogrāfijai, ideja par konkrētu epizožu un to autoru, kuru darbi savulaik bijuši «tieši laikā» atrādīšanu, eksponātu un faktu birumu kopā satur ar pūlēm.
Recenzija sākotnēji publicēta žurnāla «Ir» 2018. gada 29. novembra numurā.
Viedokļi