Andrē Letrija (André Letria) ir portugāļu ilustrators, grāmatu autors un bērnu grāmatu izdevniecības «Pato Lógico» dibinātājs. Viņa grāmatas ir starptautiski atpazīstamas, tulkotas daudzās valodās, saņēmušas godalgas, tostarp augstu novērtētas arī Boloņas Bērnu grāmatu tirgū. Izdevniecības visvairāk tulkotais darbs «Ja es būtu grāmata» — poētiska bilžu grāmata visa vecuma lasītājiem, kas veltīta pārdomām par lasītprieku, izdota arī latviešu valodā izdevniecībā «Liels un mazs». Šoruden Letrija viesojās Rīgā, vadot radošās darbnīcas un daloties pieredzē lekcijā Latvijas Mākslas akadēmijā.
Pēc jūsu lekcijas Latvijas Mākslas akadēmijā palika iespaids, ka jums ir nevainojami izplānota karjera, kurā katrs solis bijis ļoti apzināts un loģisks. Kurā brīdī jūs sapratāt, ka vēlaties būt ilustrators?
Priekšstats par nevainojami izplānoto karjeru nav tik reāls, kā varētu šķist. Tā liekas, tikai atskatoties uz notikumiem no šodienas skatu punkta. Patiesībā daudz kas manā karjerā noticis pavisam nejauši. Kad es studēju glezniecību, pats īsti nesapratu, kādēļ to daru — varbūt biju iestājies par agru. Es tolaik arī strādāju par grafisko noformētāju vienā vecā kultūras avīzē, un kādā brīdī viņi man palūdza ilustrēt nepublicētus portugāļu autoru stāstus. Tad es sāku saprast, kas vispār ir ilustrācija. Vēlāk mans tēvs (rakstnieks Žozē Žorži Letrija — red.), kurš arī strādāja šajā laikrakstā par žurnālistu, ieteica mani kādam rātsnama grāmatas projektam. Mana pirmā grāmatas ilustrācijas pieredze bija traumējoša — es nekad iepriekš nebiju darījis tāda mēroga darbu, kur ilustrācijām ir jābūt savstarpēji saskanīgām un jārūpējas, lai rezultāts būtu vienots veselums. Tas aizņēma daudz laika, es nokavēju visus termiņus, tomēr beigās secināju, ka šī nodarbošanās varētu būt domāta man.
Ar kādu no grafiskajām programmām jūs tolaik strādājāt?
Nekādu! Bija deviņdesmito sākums, un tā bija veca kultūras avīzīte, tehnoloģiski iepalikusi, salīdzinot ar citiem laikrakstiem. Mēs to visu darījām ar roku — mēroga noteikšanai izmantojām lielas papīra loksnes, burtu skaitu, rindiņu skaitu un teksta izmēru aprēķinājām ar speciālu mašīnu, veidojām fotogrāfiju skices. Šī pieredze man reizēm liek justies vecākam par saviem gadiem, bet tā bija lieliska skola un ir turpmāk man devusi risinājumu idejas arī grāmatu veidošanā.
Kas ir mainījies Portugāles bērnu literatūras un ilustrācijas pasaulē šajos divdesmit sešos gados, kopš esat ilustrators?
Teksta ziņā sevišķi lielas izmaiņas nav notikušas. Galvenais pārmaiņu dzinulis ir bijis dizains un ilustrācija. Mana paaudze sāka pamazām skatīties, ko dara citas valstis un ilustrācijas skolas. 1997. gadā Lisabona piedzīvoja īpašu notikumu — pirmā ilustrāciju kataloga izstādi un izdošanu, kas pēc tam turpināja iznākt ik gadu un pulcēja kopā daudzus ilustratorus. Mēs sākām apspriest līgumus, kas tiek noslēgti ar izdevniecībām, lēmām par to, kā vairāk iesaistīties procesā, nevis būt tikai par rezerves daļu, ko rakstnieki un izdevēji izmanto pēc savas vajadzības.
Bieži tiek uzskatīts, ka neatkarīgās izdevniecības vizuālajam aspektam pievērš lielāku uzmanību nekā literatūrai, bet tā nav taisnība. Mēs uzskatām grāmatu par objektu, kur tekstam un ilustrācijai ir vienlīdzīga loma. Mana tēva paaudzē rakstnieks bija galvenais mākslinieks grāmatas tapšanas procesā, un pirms deviņdesmitajiem gadiem Portugālē praktiski nebija bērnu bilžu grāmatu, kurās ir tikai mazliet teksta. Tagad mums tādas ir.
Vēl viens neizskaidrojams fenomens saistībā ar bērnu grāmatām ir tas, ka mums ir daudz vairāk jaunu ilustratoru, nekā rakstnieku. No paaudzes, kam šobrīd ir 30 līdz 40 gadi, es varu nosaukt tikai sešus vai septiņus autorus, bet spēcīgus ilustratorus vismaz divdesmit. Tas mani kā izdevēju ļoti nomāc, jo mums vajag jaunus rakstniekus un svaigas idejas.
Kādēļ jūs nolēmāt dibināt pats savu izdevniecību?
Es gribēju pamēģināt kaut ko citu, pilnīgu brīvību radošajā procesā no sākuma līdz galam: strādāt tik ilgi, cik man ir vajadzīgs, izdomāt dažādus dizaina un ražošanas risinājumus, pats izlemt, ar kuriem autoriem sadarboties… Man bija apnicis strādāt kā pašnodarbinātajam, reizēm uzņemties darbus, par kuriem nebiju sajūsmā. Protams, man nācās to darīt arī tad, kad man bija jau pašam sava izdevniecība, lai arī biju iecerējis tajā nodarboties tikai ar mākslu. Bet ar laiku lietas sakārtojās, un tagad es varu uzņemties tikai tos darbus, kas man pašam patīk. Šobrīd vienīgais mīnuss ir tāds, ka man vairs neatliek laika pašam ilustrēt. Tas ir dīvaini, jo iemesls, kādēļ es vispār dibināju izdevniecību, bija nodarboties ar mākslu. Man jādomā, kā to risināt.
Kā notiek darbs izdevniecībā «Pato Lógico»?
«Pato Lógico» ir trīs darbības virzieni: galvenais ir izdevniecība — tas ir tas, kas mēs gribam būt, tad ir studijas darbs, ko mēs darām prieka un nepieciešamības pēc, un vēl izglītojošie pakalpojumi, kas apvieno visu kopā. Šie pakalpojumi var būt balstīti mūsu kataloga grāmatās vai tie var tikt izmantoti kā studijas instruments, ko reizēm piedāvājam saviem klientiem kā daļu no projekta. Sociālā aspektā izglītošanas pasākumi ir ļoti noderīgi, strādājot ar kultūras saturu.
Ja mums būtu viss pieejamais laiks un nauda, mēs labprāt strādātu tikai kā izdevēji, turpinātu izdot piecas līdz sešas grāmatas gadā, varbūt astoņas. Mūsu ideāls ir veidot grāmatas amatnieciskā, nevis rūpnieciskā procesā. Mums patīk ilgi domāt par grāmatu. Reizēm tas var ilgt pat divus gadus, bet beigās varam arī izlemt, ka kaut kas nav labi un pārtraukt.
Kādi ir raksturīgākie «Pato Lógico» darbi?
Noteikti būtu jāmin «Attēli, kas skaitās» — tā ir kluso grāmatu kolekcija, kur stāsts tiek stāstīts ar attēlu palīdzību, izmantojot pēc iespējas mazāk teksta. Tas bija eksperiments, lai pārbaudītu, cik daudz attēls var izstāstīt. Nosaukumā ir tikai viens vārds, kas dod lasītājam plašas interpretācijas iespējas. Otrs raksturīgs darbs ir «Actividaries» — grāmatas, kas apvieno alfabētiski sakārtotu vārdnīcu un aktivitāšu burtnīcu. Un vēl projekts, pie kura strādājam, ir grāmata par to, kā darbojas grāmatu bizness. Tajā mēs intervējam visdažādākos cilvēkus, kas ietilpst grāmatu izdošanas ekosistēmā, izdevējus, ilustrētājus, dizainerus, iespiedējus, pārdevējus, bibliotekārus, kuratorus, un parādām telpas, kas saistītas ar viņu profesiju.
Pēdējais projekts atgādina arī latviski iznākušo grāmatu «Ja es būtu grāmata»…
«Ja es būtu grāmata» ir mākslinieciskāka un sapņaināka versija par šo tēmu. Tā ir māksla, bet šī būs teorija, daudz tehniskāka. Bet abu grāmatu pamatā ir mūsu īpašā interese par grāmatām.
Vai uzskatāt sevi par portugāļu mākslinieku?
Es nemāku teikt, vai mākslinieciskā ziņā esmu tipisks portugāļu mākslinieks, bet tēmu un satura ziņā mūsu pieeja noteikti ir cieši saistīta ar Portugāli. Mums interesē mūsu valsts vēsture, kultūra, sabiedrība. Viena no «Actividary» kolekcijām būs veltīta Portugāles 1974. gada revolūcijai. Arī tā būs grāmata, kam ir tikai viens vārds nosaukumā. To sauks «Aprīlis» — par godu mēnesim, kad notika revolūcija. Mēs uzskatām, ka tas ir mūsu uzdevums kā izdevējiem — pievērsties sociālajiem jautājumiem, parādīt jaunajiem lasītājiem, ka nevajag aizmirst svarīgas vēstures atmiņas, jo tās palīdz saprast situāciju, kurā atrodamies šobrīd, un tā ir arī politiskā pozīcija, par kuru mēs kā izdevēji iestājamies.
Arī grāmatā «Jūra» arī ir daudz portugāļu atsauces. Mēs to veidojām ne tikai tāpēc, ka es jūtu personisku saikni ar jūru, bet arī tāpēc, ka jūra ir vienmēr bijusi svarīga visos mūsu vēstures procesos, tā ir arī mūsu valsts veidošanās galvenā sastāvdaļa. Šī grāmata kļuva par daudz nozīmīgāku projektu, nekā bijām iecerējuši, un tā ir viens no mūsu izglītības pakalpojumu instrumentiem. Bogotas Starptautiskajā grāmatu izstādē mēs no šīs grāmatas izveidojām 200 kvadrātmetru lielu stendu, dodot apmeklētājiem iespēju ienirt Portugāles jūrā. Daudzi no viņiem nekad nebija redzējuši jūru. Šī grāmata pēkšņi kļuva par trīsdimensiju objektu, kurā ik dienu ienāca 7000 cilvēku.
Lekcijā jūs teicāt «ilustrācija nav glezniecība, un tā nav dizains». Bet kas tā ir?
Kā gleznotājs tu esi ļoti neatkarīgs, tev pieder viss process no sākuma līdz beigām — izstādes ideja, mākslas darbs, tu vienmēr strādā viens pats. Pat ja tavā darbā ir atsauces vai ietekmes no ārpasaules, tu radi pats savu lietu. Bet es kā ilustrators negribu un man nav vajadzības būt neatkarīgam, es gribu strādāt struktūrā, kurā piedalās arī citi. Ilustrācija ir daļa no procesa, kuras galvenais rezultāts ir grāmata.
Dizainu es uzskatu par līdzekli labas grāmatas veidošanai. Šis process nav arēnā, kurā cīnīties dažādiem ego vai sacensties dažādām mākslas valodām — kur teksts ir kaut kas labs, bet ilustrācija ne tik svarīga. Skatoties uz grāmatu, nebūtu jādomā — cik labs dizains, bet tas atstāj ēnā ilustrācijas. Grāmata lasītājam būtu jāuztver kā vienots mākslas darbs. Tāpēc man ir ļoti svarīgi, lai ilustrētāji saprastu, ka viņiem ir pašiem sava balss un savas atsauces. Viņiem nav jāraizējas par to, lai ilustrācija būtu kaut kas, kam tai nav jābūt.
Viedokļi