Ilze Ance Kazaka atdzīvina melnu līniju

Par to, kā izvēlējusies savu ikdienu saistīt ar ilustrāciju un animāciju, Ilze Ance Kazaka stāsta: «Man šķiet, ka visi bērni zīmē, bet vairums kādā brīdī pārstāj to darīt. Es vienkārši neapstājos. Turpināju un iestājos mākslas skolā. Viss notika organiski — kā pa tādām trepītēm. No vienas skolas uz otru, no vienas nodaļas uz citu. Vienmēr attapos īstajā laikā un īstajā vietā. Nekad neesmu domājusi, kas es būšu, es vienkārši topu. Arī ģimene vienmēr ir bijusi ļoti atbalstoša — šķiet, viņi vienmēr zinājuši, ka darīšu kaut ko radošu.» Pēc mākslas skolas absolvēšanas sekoja mācības Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas interjera dizaina nodaļā. Šogad Ilze Ance absolvēja Latvijas Mākslas akadēmiju bakalaura programmā «Kustība. Attēls. Skaņa», bet nākamgad turpinās studijas maģistrantūrā.

No studijām brīvo gadu Ilze Ance velta eksperimentiem un pilnveido savas prasmes dažādos projektos — gan individuālos, gan sadarbībā ar citiem māksliniekiem. Kopā ar vairākiem studijas «Atom Art» animatoriem viņa strādā pie Edmunda Jansona režisētās animācijas filmas «Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi». Līdz ar oktobra sākumu, ilustratore jau otro gadu pievērsusies «Inktober» izaicinājumam, katru dienu savā Instagram kontā publicējot vienu ilustrāciju, šoreiz par pašas izvēlētu tēmu «Atzīšanās».

Ilze Ance sevi dēvē gan par ilustratori, gan animatori. Akadēmijā iegūtās zināšanas viņai ļauj sevi izpaust abos veidos: «Man ir tādi periodi, kad intensīvi animēju. Un tad šķiet — es tik ļoti gribētu zīmēt. Bet, kad ilgāku laika periodu zīmēju, man atkal sagribas animēt.» Māksliniece uzsver abu izpausmes formu priekšrocības — ilustrāciju var radīt gandrīz jebkuros apstākļos, jo viņai vienmēr līdzi ir rapidogrāfs un skiču bloks, turklāt vienas dienas vai pat pāris stundu laikā iespējams radīt veselu darbu. Animācija savukārt ir ilgtermiņa projekts, bet ar tās palīdzību iespējams izstāstīt kādu ietilpīgāku ideju. Māksliniece pie darba ķeras, tiklīdz ideja galvā ieguvusi noteiktus apveidus: «Esmu nepacietīga. Nestrādā ilga sēdēšana pie bloknota, plānošana, skicēšana. Kad ir ideja, to vajag ātri pamēģināt, citādi nezinu, vai tā strādās. Jo vairāk domāju, jo lēnāk viss notiek — man vajag ideju uzreiz atdzīvināt.»

Ilzes Ances Kazakas ilustrācijas un animācijas ierasti top melnbaltas. Lai gan māksliniece ikdienā novērtē krāsainas lietas, tomēr strādājot viņa visērtāk jūtas tieši melnbaltajā pasaulē, izmantojot instrumentus, ar kuriem radītā ilustrācija izdodas tumša, bet ne smagnēja, — zīmuli, pildspalvu, rapidogrāfu, tušu. Viņasprāt, melnās krāsas pielietojuma iespējas ir teju neizsmeļamas, un tajās slēpjas milzīgs potenciāls: «Pagājušajā vasarā es desmit dienas darbojos «Pop–Up Creators» organizētajā komiksu skolā. Biju vienīgā, kas savu ilustrāciju veidoja melnbaltu. Sākumā mani mudināja pamēģināt ilustrāciju papildināt ar krāsām, bet kāds no pasniedzējiem teica, ka tieši melnbaltais padara manu darbu unikālu. Arī Mākslas akadēmijā mans pasniedzējs Edmunds Jansons vienmēr atgādina, ka manis izvēlētais minimālais risinājums un fonu atmešana nav mazāk stāstoši, bet vienkārši citādi. Nu jau tas ir gandrīz kā mans paraksts. Un tomēr — neizslēdzu iespēju, ka drīzumā varētu pievērsties arī kādiem eksperimentiem ar krāsām.»

Melnbaltā koloristika sevi attaisno Ilzes Ances bakalaura animācijas īsfilmā «Nervi uz nerviem», kas stāsta par misofoniju — saasinātu jūtību pret tādām ikdienas skaņām kā tikšķi, čāpstināšana, košļāšana. «Arī šeit izmantoju baltu fonu un melnu līniju, jo visa uzmanība tiek koncentrēta uz kustību. Nav nozīmes, kur tas viss notiek. Izmantojot konkrētus elementus, fonus un krāsas, sižets kļūtu pārāk specifisks. Man gribējās parādīt, ka animācijas varonis var būt jebkurš un jebkurā vietā. Tas bija kā izaicinājums mēģināt atdzīvināt līniju,» stāsta māksliniece.

Ilzes Ances ilustrācijas un animācijas apdzīvo tēli ar raksturīgām detaļām un izteiksmīgām grimasēm; tie darbojas ikdienišķās situācijās un ar ironijas palīdzību raisa skatītājā vieglu smaidu. Ilustratore saka: «Varētu teikt, ka man ir tāda kā alerģija pret nevainojami daiļiem tēliem. Interesanti gan zīmēt, gan skatīties šķiet tieši tos personāžus, kas ar īpašu skaistumu neizceļas. Vēl mani ļoti piesaista visādi sīkumi. Vienmēr vajag iezīmēt kādu grumbiņu, pumpiņu vai tumšus riņķus zem acīm. Beigās gan vienmēr liekas, ka visi manis zīmētie tēli izskatās pēc radiniekiem, lai gan sejas ir izdomātas.»

Domājot par iespējamiem nākotnes projektiem, Ilze Ance Kazaka piemin, ka vēlētos ilustrēt kāda autora grāmatu: «Esmu domājusi par to, ka varētu izdot savu ilustrāciju krājumu, tomēr šķiet –  būtu interesantāk strādāt ar tēmu un konkrētu tekstu, turklāt tā būtu lieliska iespēja iepazīt arī citu nozaru profesionāļus, tādā veidā ļaujot par saviem darbiem uzzināt arī cilvēkiem, kam citādi mans vārds tā arī paliktu svešs.»