Pazīt drēbi. Intervija ar Māru Bindi

Pagājušajā novembrī jūs stājāties līdzšinējā Latvijas Mākslas akadēmijas Modes mākslas katedras vadītāja Aigara Bikšes vietā. Kā vērtējat līdz šim paveikto un kādi ir jūsu izvirzītie mērķi modes izglītības attīstīšanai akadēmijā?

Man ir bijusi tā laime akadēmijā pavadīt lielāko dzīves daļu. Iestājos 1993. gadā, kad tikko bija izveidota modes nodaļa. Sāku kā studente, pēc tam turpināju kā pasniedzēja. Redzēju, kā nodaļa attīstījās. Tas, ka Latvijā vispār ir modes izglītība bakalaura, maģistra līmenī, lielā mērā ir pateicoties Ritai Eglītei — šīs nodaļas dibinātājai.

Savukārt tad, kad Aigars nomainīja Ritu, viņš aizsāka ļoti noderīgu virzienu, parādot, cik svarīga ir domāšana, konceptuālā nostāja. Mode lielā mērā ir ne tikai kleitas, bikses un kaut kādi apģērba gabali, bet tā vispirms ir komunikācija, doma. Īpaši situācijā, kad drēbju ir saražots tik daudz, dizainera uzdevums ir komunicēt savu ideju un nodot to patērētājam jau citā līmenī.

Mūsu fokusā ir būt profesionāliem, atpazīstamiem modes dizaineriem ar Latvijai raksturīgu skatījumu. Tas varbūt mums vēl nav līdz galam noformulēts, daudz ietekmējamies no pasaules tendencēm, bet gribētos saprast, kādi tad mēs īsti esam. Šobrīd var vērot, ka modes skatēs daudz tiek runāts par konceptiem. Mode tiek komunicēta kā mākslas veids, un, man liekas, ka šī tendence turpinās attīstīties. Kā noformulēt savu ideju, izstrādāt konceptu, padarīt savu zīmolu atpazīstamu — tas ir milzīgs darbs, un par to arī gribas mūsu studentus izglītot.

Kā jūs domājat šos plānus īstenot?

Tas, ko mēs šobrīd jau darām, ir ceļš vajadzīgajā virzienā. Mums ir pasniedzēji, zīmolu īpašnieki, kas palīdz saprast, kā strādāt ar apģērbu no pašiem pamatiem. Mēs pasniedzam klasisko zīmējumu, glezniecību un ilustrāciju — cilvēks apgūst, kā atrādīt savu ideju plaknē. Nākamie ir amata priekšmeti. Studentiem ir jāsaprot, kas ir drēbe, jābūt izpratnei par materiālu, tā apstrādes tehnikām. Izklausās ļoti vienkārši, bet modes dizaina pamatā ir piegrieztne. Izpratne par to, kā panākt vēlamo formu.

Man patīk šie «pakāpieni», kas ir akadēmijā. Modes nodaļa izaug no tekstilmākslas, mēs apgūstam amatu, mākslu, pēc tam mācāmies to pielietot. Mans mērķis ir, savelkot šīs prasmes kopā, pacelt to augstā profesionālā līmenī. Segmenti ir ļoti dažādi — students var parādīt savus darbus prêt–à–porter kolekcijā, var strādāt ar konceptiem un veidot savu kolekciju kā mākslas objektu. Var piedāvāt kostīmus šovam, izrādei, koncertam — jebkam.

Biznesa sadaļu mēs akadēmijā nepasniedzam, tāpēc arvien vairāk plānojam aicināt vieslektorus, rīkot seminārus un darbnīcas. Viņi studentus iepazīstina ar dažādām pozīcijām, kas viņiem kā dizaineriem pēc tam dzīvē būs nepieciešamas. Stāsta par biznesa modeļiem, par to, kā iekārtot savu šovrūmu, kā noteikt un atrast savu auditoriju, par modes skašu atlases parametriem, zīmola komunikāciju. Ir vesela rinda aktuālu jautājumu. Tas, ko mēs akadēmijā studentiem nevaram iedot, ir laba prakse.

Kādas studentiem šobrīd ir prakses iespējas?

Visiem 3. kursa studentiem ir jāiziet prakse trīs nedēļu garumā, kur viņi strādā uzņēmumā un izveido darbu konkrētajam ražotājam vai zīmolam. Mūsu praktikanti ir strādājuši, piemēram, «Zaza Couture», arī mūsu pasniedzēju zīmolos.

Mani interesē, lai studenti saskaras ar reālo dzīvi. Kā tas ir, kad tev ir pasūtītājs un tev ir jāizdara tas, ko viņš vēlas. Kā tas ir — būt šaurā rāmī un atrast lielisku ideju šī rāmja ietvaros. Tas ir ļoti bagātinošs process. Kamēr students nav nokļuvis darba vidē, bieži vien viņam ir ilūzijas. Izveidot savu zīmolu vai studiju ir sarežģīti un dārgi jebkurā gadījumā, bet, ja cilvēks pat nezina, kā to darīt, tā ir taustīšanās tumsā. Es gribētu attīstīt sadarbības formas ar prakses devējiem un ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs, dizaineriem, zīmoliem, modes namiem. Izveidot pietiekami spēcīgu platformu, lai students, kas ir pabeidzis akadēmiju, ir spējīgs arī tiešām strādāt.

Vai jūsu studenti uzlūko modi kā mākslu vai kā biznesu?

Tā ir studentu izvēle, kas lielā mērā ir atkarīga no cilvēka. Ir konstruktīvi, loģiski domājoši studenti, ir radošāki, uz izjūtām balstīti. Viņi uztver atšķirīgi gan darbu, gan apstākļus, uzdevumu. Piemēram mūsu pasniedzēja, Agnese Narņicka, zīmola «One Wolf» dibinātāja un dizainere, pierāda, ka var veiksmīgi izveidot savu zīmolu, un studenti no tā ietekmējas. Citi vēlas pozicionēt sevi kā māksliniekus, bet ne kā kostīmu māksliniekus. Viņi vairāk izmanto modi kā komunikācijas veidu. Vēl mums ir ļoti labi ilustratori, arī salīdzinot ar pasaules skolām. Taču modes ilustrācijā šobrīd nav tāda pieprasījuma, lai mēs uz to atsevišķi specializētos. Tā ir iekļauta studiju procesā.

Kāda ir jūsu specializācija, ko jūs mācāt studentiem šeit, akadēmijā?

Es pasniedzu apģērbu dizainu un mulāžu, pašu pamatu, to, kādā veidā apģērbs ir uzbūvēts, un arī ilgtspējīgas domāšanas virzienu jeb «zero waste» — kā projektēt apģērbu bez atgriezumiem. Es to pozicionēju kā pirkstu vingrinājumus studentu prātiem, jo viņiem ir ļoti daudz kas «jāizštuko». Tā ir atšķirīga pieeja, ņemot vērā, ka mēs esam raduši ievērot noteiktu secību apģērbu dizaina procesā. Ir ideja, skice, piegrieztne un gatavais apģērbs. Šajā gadījumā tas viss notiek vienlaicīgi. Tas ir cits prāta uzstādījums, bet tas bagātina, jo studenti daudz ātrāk spēj saprast situāciju, mainīt modeli un būt elastīgāki būvēšanas procesā.

«Zero waste» ideja šobrīd ir plaši izskanējusi sabiedrībā, taču jūs pie tās nonācāt jau pirms vairākiem gadiem. Kas rosināja šādu interesi?

Pirmoreiz publiskajā telpā es ar to saskāros seminārā 2008. gadā, bet tur vairāk runa bija par ilgtspējīgu procesu kā pārstrādes veidu. Taču tas, kā no veciem viesnīcu dvieļiem uztaisīt jaunus T–kreklus, mani ne pārāk interesēja, jo man likās, ka tas ir tikai viens solis. Šobrīd es rakstu promocijas darbu par to, kā veidot dizainu bez atlikuma, un procesā radušās vairākas atklāsmes.

Pirmkārt, man patīk, ka lietai ir vērtība. Neesmu sajūsmā par situāciju, ka mēs kaut ko ātri nopērkam, ātri novalkājam un ātri izmetam. Manuprāt, cilvēkam ir arī emocionāla sasaiste ar lietām, un to nedrīkst ignorēt. Ilgus gadus es strādāju ar individuāliem klientiem, veidojot viņu garderobes, kombinējamas un ilgtermiņā. Tā būtībā ir viņu dzīve. Mūsu apģērbs taču ir mūsu dzīve, vai ne? No šīs pozīcijas raugoties, man ilgtspējas tēma liekas vienmēr aktuāla. Nav runa tikai par to, ka mēs ietaupīsim pusotru metru auduma. Runa ir par domāšanu. Vai mums tiešām ir tik daudz vajadzīgs? Tā ir arī attieksme pret sevi kā personību. Vai es pats zinu, kā vēlos izskatīties? Vai man ir skaidrs, kas es esmu kā cilvēks? Vai tu vari sevi saukt par stabilu personību, ja katru sezonu ir jāvelk kas cits un tik ļoti par to jāuztraucas? Šī mana pozīcija, protams, ir tieši pretēja modes biznesam. (Smejas)

Kā izdodas apvienot darbu akadēmijā ar personīgajiem radošajiem projektiem? Lasīju, ka esat iesaistījusies arī nupat uz ekrāniem iznākušās spēlfilmas «Bille» tērpu veidošanā…

«Billei» manu palīdzību lūdza kostīmu māksliniece Ieva Veita. Strādāju pie bērnu apģērba, jo vajadzēja kādu, kas izgatavotu tērpus tādus, kādi tie bija tolaik. Mammas rokām šūtas kleitas… Tām ir īpaši jāizskatās, smalks mākslinieka darbs. Bet šogad mani projekti ir apstājušies, tādēļ, ka visa uzmanība pievērsta katedras procesiem un vajadzībām. Skices krājas atvilktnē.

Ko varam sagaidīt no šī gada studentu modes skates? Kā noritēja priekšatlases process?

1990. gadu rāmis ir tas, kurā šobrīd darbojamies, bet studentu kolekcijas būs ne tikai par deviņdesmitajiem. Katram ir brīva izvēle paust savu ideju tā, kā viņš to vēlas. 90. gadu sajūtu mēs vairāk gribam iezīmēt ar vietu, sajūtu telpā un scenogrāfijas piedāvājumu.

Sadarbojamies ar vizuālās komunikācijas maģistrantūras studenti, kura mums veidoja identitāti. Modes skates tapšanā piedalās scenogrāfijas nodaļas studenti. Aigars Bikše bija tas, kurš uzsāka šādu sadarbošanās virzienu. Man patīk, ka studenti nāk ar savām idejām un līdzdarbojas, jo tas būtu ļoti pliks pasākums, viņi nepieliktu roku arī pie organizēšanas.

Priekšatlasē pasniedzēji apskatās prezentētās kolekcijas. Tām jābūt pabeigtām, bet ne vienmēr tam, kurš tiks uz mēles, ir arī labākā atzīme. Runa ir par formātu. Modes skatei atbilst apģērbs, kuru var demonstrēt. Teātra kostīmi jāskatās teātrī, instalācijas — izstādē. Tomēr skatījāmies, lai visi kursi var maksimāli sevi parādīt.

Kāds būtu jūsu ieteikums vidusskolu absolventiem, kuri apsver domu studēt modes dizainu?

Pirmkārt, vispirms ieklausieties sevī rūpīgi un sajūtiet, kas ir tas, kas jums patiešām patīk, ko jūs vēlaties darīt, jo tas būs jādara visu mūžu. Protams, ir iespēja apgūt modi, ja jūs nejūtat sevi kā dizaineru, specializēties kādā citā laukā — modes menedžmentā, mārketingā. Bet ja jums ir radošas idejas, ja nagi niez kaut ko izgudrot un uztaisīt apģērba ziņā, tad pie mums ir īstā vieta. Gandrīz visi mūsu bijušie studenti strādā industrijā, ir kļuvuši par zīmolu īpašniekiem, dizaineriem, stilistiem, kostīmu māksliniekiem.

Un kas jūs pašu mudināja pievērsties šai nozarei?

Es vienkārši piedzimu ar interesi par modi. Varbūt primāri — par cilvēku, viņa ķermeni un to kā to var ietērpt. Modei centrā ir cilvēks; ne par ko citu jau īsti nemaz nav runas. Turklāt man vienmēr ir paticis darboties, kaut ko uztaisīt. Tas noteica izglītības izvēli.

Vai, jūsuprāt, pēdējos gados pieprasījums pēc Latvijas modes dizaineru darbiem ir audzis?

Man grūti spriest, jo es valkāju savus apģērbus vai tos, kas izgatavoti šeit. (Smejas) Bet, domāju, ka pieprasījums ir audzis. Ir augusi izpratne un cieņa gan pret to, kas ir ražots Latvijā, gan pret dizainu no Latvijas. Joprojām gan dzirdu sūdzības par to, kā tas var būt, ka Latvijā dizainētam produktam ir lielāka cena. Bet tie ir ražošanas nosacījumi un mūsu specifika. Atšķirībā no citām Eiropas valstīm Latvijai vēl ir ļoti īpatnēji tas, ka tik daudz audumu veikalu un šūšanas pakalpojumu uz šādu iedzīvotāju daudzumu kā Rīgā nav nekur. Tā ir mūsu kultūra. Latviete grib būt sevišķi apģērbta, vienreizēji. Tas ir vēsturiski veidojies. Latvijas PSR laikā galvenokārt bija ateljē veida piedāvājums. Cilvēki šuva, izgatavoja un pasūtīja apģērbu. Rīgas Modeļu nams bija pirmais, ko varētu uzskatīt par zīmolu.

Minējāt, ka Latvijā sievietes vēlas izskatīties īpaši, taču kopējā aina uz ielām, manuprāt, neliecina par izteiktu sabiedrības interesi par modi. Vai jūs pārsteidz cilvēki, kam tā ir vienaldzīga?

Tā ir kolektīvā domāšana, jo cilvēks tomēr ir bara dzīvnieks un nevēlas izlekt. Ir atsevišķi indivīdi, kam tas ir nepieciešams, bet pārsvarā cilvēki dalās grupās un attiecīgi ģērbjas. Te parādās zīmolu darbības iespējamība — cilvēki tomēr grib valkāt vienādas lietas, sekot tendencēm. Bet mani nepārsteidz, ka cilvēku mode neinteresē, jo viņš apģērbjas tik un tā. Un dara to saskaņā ar savām sajūtām. Tā vienalga ir interpretācija par modi.