Aizvadītajā gadā pasaulē bijis ne mazums notikumu, kas sabiedrībā izraisījuši sašutumu, dusmas un pat iziešanu ielās, lai aizstāvētu savas tiesības. Bet kāda loma sociālās kustībās un politiskos protestos ir radošajām industrijām? Ceram, ka šī rakstu sērija kalpos par iedvesmu arī Latvijas dizaineriem un māksliniekiem un mudinās viņus aktīvāk paust pilsonisku nostāju, liekot lietā radošu domāšanu un prasmes.
Jau vairāk nekā simt gadu garumā radošo nozaru pārstāvji ir vizualizējuši idejas, veicinājuši sabiedrības iesaisti sociālu un politisku jautājumu risināšanā un līdzdarbojušies kolektīvas nostājas formēšanā. Līdz ar 20. gadsimta sākumu protestu māksla tika definēta kā atsevišķs individuālu aktīvistu vai sociālu kustību veidots radošās darbības virziens, kas tradicionāli iekļāva tādas izpausmes formas kā teātris, tēlotājmāksla un grafikas dizains. Šodien radošo aktivitāšu daudzveidība protestos ir daudz plašāka, un informācija ceļo ātrāk. Jaunrade variē no anonīmiem plakātiem, apģērba elementiem un atribūtiem pūļa protestā līdz īpaši veidotām mākslas, dizaina un arhitektūras performancēm. Pievērsāmies pēdējo desmitgažu saistošāko protesta mākslas un radošās darbības risinājumu izpētei, apkopojot gan taustāmus, gan virtuālus darbības virzienus.
Grafikas dizains un ilustrācija
Ja runājam par protestu grafiku, vispirms prātā nāk pūļa plakāti, lozungi un baneri, bet vēsturiski ne mazāk liela nozīme bijusi arī augstvērtīgiem dizaineru un mākslinieku darbiem. Meistarīgi veidota attēla nozīme bieži pārsniedz noteiktas sociālas vai politiskas aktivitātes robežas un veic vēsturi dokumentējošu funkciju. No revolucionāra Če Gevaras portreta un anarhisma zīmes līdz LGBT varavīksnei un miera simbolam — grafikas dizaineru darbs atspoguļo gadsimta zīmīgākās protesta kustības, un digitālās tūkstošgades specifika nav mazinājusi viņu darba nozīmi.
Starp atzītiem mūsdienu protesta grafikas dizaina autoriem ir amerikāņu mākslinieks Šepards Fērijs (Shepard Fairey). Viņa politisko aktivitāšu sarakstā ir «Obey Giant» uzlīmes (1989), ielas mākslinieku kampaņa «Be the Revolution», kā arī Baraka Obamas priekšvēlēšanu kampaņai veltīti plakāti (2008). «The New Yorker» žurnālists un mākslas kritiķis Pīters Šjeldāls (Peter Schjeldahl) plakātu «Hope» 2009. gadā izcēla kā iedarbīgāko amerikāņu politisko ilustrāciju pēc «Uncle Sam Wants You». Savukārt šī gada janvārī Donalda Trampa inaugurācijas dienā Fērijs nāca klajā ar plakātu sēriju «We the People». Izmantojot «Hope» plakāta krāsas, viņš darbos atainoja latīņamerikāņu, musulmaņu un afroamerikāņu sievietes, kuras simbolizē Trampa prezidentūras apdraudētākās sabiedrības grupas.
Grafikas dizaineru un mākslinieku uzmanības lokā nonāca arī vasaras sākumā notikušās Lielbritānijas parlamenta vēlēšanas. Dizaineris, ilustrators un mākslinieks Robs Louvs (Rob Lowe), pazīstams arī kā Supermundane, izstrādāja brīvi lejupielādējamu un pavairojamu plakātu sēriju, kas mudināja vēlētājus ignorēt Konservatīvās partijas aģitācijas kampaņu un atgādināja sabiedrībai par pilsonisko atbildību. Šīs iniciatīvas pamatā bija dizainera pārliecība, ka tikai ar taustāma dizaina starpniecību iespējams izlausties ārpus virtuālās komunikācijas burbuļa. Savukārt britu grafiti mākslinieks Banksy īsi pirms vēlēšanām nāca klajā ar paziņojumu par bezmaksas suvenīru viņa darba izdrukas formā ikvienam, kurš balsos pret Konservatīvo partiju. Šajā izdrukā viņš interpretēja paša zīmēto grafiti darbu «Girl with a balloon», sarkano balonu aizstājot ar Lielbritānijas karoga motīvu.
Lai arī kritisko satīru un politisko zīmējumu žanrs ir attīstījies jau kopš 18. gadsimta, mūsdienās ilustrācija ir kļuvusi par pilntiesīgu sociālas un politiskas norises atspoguļojošu mediju. Atšķirībā no tradicionāliem vizuālās žurnālistikas veidiem — fotogrāfijas un videomateriāla — tā sniedz skatītājam daudz plašākas interpretācijas iespējas. Notikums, kas iniciēja spēcīgu ilustratoru kopienas pretreakciju, bija atentāts pret žurnāla «Charlie Hebdo» redakciju 2015. gadā Parīzē. Uzbrukums satīriskam žurnālam, kurā ilustrācija ir būtisks satura elements, kļuva par uzbrukumu mākslinieka vārda brīvībai visā pasaulē. Paužot līdzjūtību un protestu, plašsaziņas un sociālos medijus piepildīja skarbas un ironiskas traģēdijai veltītas ilustrācijas. Slavenākās no tām ir amerikāņu karikatūrista Deiva Brauna (Dave Brown) asiņainā avīze, kas paceļ rokas vidējo pirkstu, kā arī franču ilustratora Žana Žuljēna (Jean Jullien) ieroča stobrs ar tajā iespraustu zīmuli. Ne mazāku rezonansi raisīja arī Žuljēna zīmētā «Peace for Paris» emblēma, kas tika veltīta Parīzē notikušiem teroraktiem dažus mēnešus pēc «Charlie Hebdo» traģēdijas. Ar milzīgu ātrumu tā izplatījās starp sociālo tīklu lietotājiem un demonstrāciju dalībniekiem dažādās pasaules vietās — «Peace for Paris» simbols tika zīmēts uz protestu dalībnieku sejām, drukāts uz plakātiem un projicēts uz namu sienām.
Akcija, ko organizēja Latvijas radošo industriju pārstāvji un kas tostarp atspoguļojās arī grafikas dizainā, norisinājās 2006. gadā un vērsās pret Latvijas Zemkopības ministrijas ēkas nojaukšanas plāniem. Tās iniciatori bija arhitektu birojs «NRJA», kas apstrīdēja UNESCO ieteikumu likvidēt «Rīgas vecpilsētas panorāmā neiederīgo, masīvo augstceltni». Aicinājumu saudzēt modernisma mantojumu arhitekti pauda, izmantojot atsauces uz ikoniskiem grafikas darbiem — viņi izstrādāja plakātu un T kreklu sēriju ar savām versijām Banksy meitenei, kura apskauj augstceltni, un «Godzilla» filmas plakātam, pārsaucot to par «Unescodzilla». «Bez vēstures nav nākotnes. Izpratne par arhitektūru un piedalīšanos tās veidošanā jāieaudzina jau no bērnības,» skaidro «NRJA» arhitektu biroja vadītājs Uldis Lukševics, kura aktīvā nostāja vainagojās ar pozitīvu rezultātu — augstceltne joprojām ir savā vietā.
Savukārt par iecienītiem tēliem Latvijas ielu mākslinieku darbos ir kļuvuši vietējie politiķi un viņu izteicieni. Uz Rīgas namu sienām stencila tehnikā ir tikusi zīmēta gan eksprezidente Vaira Vīķe–Freiberga ar zvaigžņu nimbu ap galvu, gan bijušie Ministru prezidenti Valdis Dombrovskis ar lāča ausīm un Aigars Kalvītis ar cūkas ausīm un šņukuru. Tāpat uz sienām lasāmas kādreizējā finanšu ministra Ata Slaktera populārās frāzes «Nothing special» un «We will be taupīgi», kā arī Ingmāra Līdakas aicinājums «Aizver muti!».Arī dažu ārvalstu politiķu vizītes ir izraisījušas vizuālu pretreakciju, piemēram, 2005. gadā reklāmas aģentūra «!Mooz» sagaidīja Džordžu V. Bušu ar plakātiem, kuros viņš saukts par «Peace Duke», kas slēpti pauda apvainojumu. Tiesa, šīs karikatūras liek pasmaidīt un justies labāk, tomēr nemudina skatītājus uz kādu aktīvu darbību vai dziļākām pārdomām.
Modes dizains
Par pirmo modes mākslinieci, kura ienesa politiskus lozungus apģērbu industrijā, var uzskatīt Katrīnu Hamnetu (Katharine Hamnett). Viņas radītie, ar masīviem uzrakstiem rotātie T krekli jau vairākas desmitgades izceļ aktuālo sabiedrībā un politikā. Starp populārākajiem Hamnetas darbiem ir T krekla dizains «Choose Life» (1983), savukārt gadu vēlāk uzņemtā fotogrāfija ar dizaineri maisveida kreklā un sporta kurpēs, spiežot roku vakarkleitā tērptai Mārgaretai Tečerei, ir viens no astoņdesmito gadu provokatīvākajiem modes attēliem. Tiekoties ar premjerministri, Katrīnas apģērbs ne tikai neatbilda vispārpieņemtām uzvedības normām, bet ar lozungu «58% Don’t Want Pershing» klaji kritizēja valdības lēmumu atbalstīt ASV kodolraķešu izvietošanu Lielbritānijā.
Deviņdesmitajos gados Hamneta daudz pūļu veltīja ekoloģiska apģērba ražošanai un atteicās no darbības augstās modes sektorā, savukārt jaunās tūkstošgades sākumā mainīja taktiku — T kreklu sēriju papildināja pieguļoši apģērba gabali ar uzrakstu «Use a Condom. Save Africa» (2003). Projekta mērķis bija atgādināt par AIDS postošajām sekām Āfrikā, taču šoreiz dizainere nolēma to darīt, viņasprāt, modes pasaulei saprotamā veidā — ar supermodeli Naomi Kempbelu modes skates priekšgalā. Hamnetas radikālā nostāja un politiskā aktivitāte ir iedvesmojusi daudzus viņas kolēģus un laikabiedrus, savukārt mākslinieces T krekli ar kliedzošajiem uzrakstiem ir visvairāk kopētais Lielbritānijā tapušais apģērba dizains.
Saistošu sociālu eksperimentu deviņdesmito gadu beigās realizēja arī žurnāla «Dazed & Confused» viesredaktors — modes mākslinieks Aleksandrs Makvīns (Alexander McQueen). Par numura tēmu viņš izvēlējās uzsaukumu «Fashion–Able» un sagatavoja fotomateriālu, kurā dominēja modeles ar īpašām vajadzībām. Savu izvēli mākslinieks pamatoja ar nepieciešamību protestēt pret modes industrijas centieniem idealizēt cilvēka ķermeni, radot nerealizējamus skaistuma standartus. Par vāka modeli Makvīns izvēlējās Eimiju Malinsu (Aimee Mullins) — sportisti ar abpusēju kāju amputāciju, ar kuru sadarbību turpināja arī ārpus žurnāla projekta.
Savukārt modes dizaineris Garets Pjū (Gareth Pugh) un fotogrāfs Niks Naits (Nick Knight) 2014. gadā nāca klajā ar īsfilmu sēriju «Proud to Protest», kas aicināja modes industrijas pārstāvjus reaģēt uz LGBT tiesību ierobežošanu Krievijā. Projekta prezentācija norisinājās Londonas Modes nedēļas ietvaros un zīmīgi sakrita ar Olimpisko spēļu atklāšanu Sočos. Par filmu varoņiem autori aicināja kļūt tādas nozarē pazīstamas personas kā modeli Keitu Mosu, stilisti Keitiju Inglandu, dizainerus Henriju Holandu un Šeinu Oliveru. Kopumā projektā piedalījās 74 modes profesionāļi, kuri īsos videoklipos atklāja personību, novelkot melnu sejas masku — veltījumu krievu pankroka protesta grupai «Pussy Riot», kuras dalībnieces 2012. gadā tika arestētas par muzikālu akciju «Dievmāte, padzen Putinu» Kristus Glābēja katedrālē Maskavā.
Lai arī medijiem saistoši, modes skatēs un žurnālos prezentēti dizaineru manifesti nav vienīgā industrijas izpausmes forma protestu norisē. Ne mazāk būtisks ir arī apģērbs un aksesuāri, kas līdzās plakātiem, atribūtiem un dekorācijām palīdz vizualizēt protesta dalībnieku mērķus un idejas. Viena no pēdējā laika veiksmīgākajām pūļa apģērba akcijām ir «Pussyhat Project», kas norisinājās sieviešu solidaritātes gājiena ietvaros šā gada janvārī. Projekta autores ir kinoscenāriste Krista Sjū (Krista Suh) un arhitekte Džeina Zvaimena (Jayna Zweiman), kuras aģitēja aktīvistus adīt, šūt un tamborēt galvassegas pēc akcijas mājaslapā publicētām instrukcijām. Rozā cepures ar kaķa ausīm ir ironiska parafrāze par prezidenta Donalda Trampa izteikumiem par sievietēm un līdzīgi viņa paša priekšvēlēšanu kampaņas «Make America Great Again» sarkanajām galvassegām kļuva par pūli vienojošu elementu šoreiz pret prezidentu vērstā gājienā. Sieviešu gājiens Vašingtonā ar virkni satelītpasākumu citviet ASV un pasaulē kļuva par lielāko vienas dienas protestu ASV vēsturē, savukārt «Pussyhat» cepures — par atpazīstamu politiskās aktivitātes simbolu. Jau mēnesi vēlāk cepures figurēja Milānas modes nedēļā, «Missoni» zīmola modes skatē, kur tās papildināja katru 2017. gada rudens kolekcijas tēlu. Viktorijas un Alberta muzejs Londonā ir iegādājies vienu no pirmajām rozā cepurēm savai kolekcijai.
Viedokļi