Tukšām vietām vajag pilnas sirdis. Radošas vietrades konferences atskats

12. oktobrī notika konferences «Rīga: Tukša telpa + Radošās industrijas = Radoša vietrade?» publiskā daļa, kurā klātesošie varēja vērot prezentācijas no nozares viedokļu līderiem, ekspertiem, projektu vadītājiem, attīstītājiem un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem no Latvijas, Vācijas, Dānijas un Francijas. Likumsakarīgi, ka tukšu ēku radošai izmantošanai veltītais pasākums norisinājās K.K. fon Stricka villas telpās — bijušajā Stricka alusdarītavas īpašnieka savrupnamā, kas 2000. gadu sākumā tika pamests, bet pirms pāris gadiem «atdzīvināts», pateicoties blakus esošā kluba «Piens» saimnieka Mārtiņa Mielava iniciatīvai. Stricka villas otrais uzplaukums sācies ar kultūras pasākumiem — teātra festivālu «Homo Novus», «Piena svētku» iesildīšanas koncertu sēriju, vēlāk — laikmetīgās mākslas festivālu «Survival Kit». Kamēr vēsturiskais nams joprojām gaida savu «lielo pircēju», tas nestāv dīkstāvē, bet kļuvis par vienu no pazīstamākajām Rīgas kultūras vietām. Izmantojot izdevību, konferencē būtu bijis interesanti dzirdēt arī Mārtiņa pieredzes stāstu.

Rīgas situācija

Konferences ievaddaļā uzstājās Rīgas pilsētas arhitekts, pašvaldības aģentūras «Rīgas pilsētas arhitekta birojs» direktors Gvido Princis, kurš iepazīstināja ar Rīgas vēsturisko situāciju un nākotnes attīstības iespējām. Viņaprāt, tukšu ēku revitalizācijas jautājumu risināšana jāsāk ar neliela mēroga projektiem, kas iedzīvotājiem ļautu nostiprināt ciešākas saites ar pašvaldību. Labs pašmāju piemērs ir biedrība «Free Riga», kuras līdzdibinātājs Mārcis Rubenis ir programmas «URBACT III» projekta «Tukšo ēku un teritoriju pagaidu lietošana kā jauns pašvaldības instruments ēku degradācijas novēršanai un pilsētvides revitalizācijai» («REFILL») koordinators Rīgas domē. Kustība «Free Riga» jau gadiem nodarbojas ar otrās dzīves piešķiršanu pamestām ēkām. Nesenākais piemērs — «Free Riga» izveidotais mākslinieku rezidenču nams Rīgā «D27», Dzirnavu ielā 27. Biedrības darbības princips ir, ar nekustamā īpašuma īpašnieku vienojoties par savstarpēji izdevīgiem nosacījumiem, samazināt graustu un dīkstāvē esošo namu skaitu Rīgā. Lai arī īpašnieka potenciālie ieguvumi ir nodokļu atlaides, ēkas sakopšana un uzturēšana, ne visi ir ieinteresēti nodot savu objektu organizācijai un tās partneriem. Dialoga nepieciešamību starp aktīvistiem un ēku īpašniekiem uzsvēra visi konferences dalībnieki, tostarp Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta Radošo industriju nodaļas vadītāja Lilita Sparāne, kura noslēdza konferences ievaddaļu ar stāstījumu par radošajām industrijām Latvijā.

Tieši Kultūras ministrijas paspārnē ir viens no pēdējā laika apspriestākajiem projektiem rūpniecisko teritoriju revitalizācijas jomā — «TabFab» Tabakas fabrikā, kurā pēc aptuveni četriem gadiem atradīsies Latvijas Kultūras akadēmijas mācību telpas un radošais inkubators. Cits projekts tiks īstenots Aristida Briāna ielā 13, kur vēsturiskajās dzērienu ražotnes telpās paredzēts veidot prototipēšanas darbnīcas «Riga Makerspace», kurās darbosies Latvijas Mākslas akadēmijas un Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas studenti. Konferences pirmās dienas noslēgumā interesentiem bija iespēja apmeklēt šo namu vēl pirms tā pārveidošanas.

Veido pilsētas tēlu

Pirmais ārvalstu viesis, kas uzstājās konferencē, bija Berlīnes telpisko stratēģiju biroja «Belius Foundation» valdes priekšsēdētājs Andreass Krūgers (Andreas Krüger). Lai arī šobrīd kādreizējās rūpniecības teritorijās Berlīnē plaukst un zeļ kafejnīcas, kultūras centri un naktsklubi, pirms 20 gadiem situācija bijusi pavisam citāda, un neviens neesot varējis ne iedomāties, cik dinamiska tā kļūs. «Tukšām vietām nepieciešamas pilnas sirdis. Un iztēle. Pamestas ēkas tiek uztvertas kā problēma, bet šī problēma vienlaikus ir arī iespēja,» saka Krūgers, norādot, ka ēkas ir vērtīgas tikai tad, kad izmantotas.

Viens no Krūgera piemēriem ir Moritzplatz kvartāls, kur agrāk atradusies klavieru fabrika. Līdz 2008. gadam pamestajā apkaimē tagad meklējamas darbnīcas, koprades telpas, galerijas, veikali, radot jaunas darbavietas un piesaistot tūristus. Turpat turpinās viens no pirmajiem Berlīnes urbānās dārzkopības projektiem, bet uz ēkas jumta izvietots bērnudārzs. Kādreizējā perifērija ar metro staciju, kurā neviens nav kāpis ārā, nu ieņēmusi stabilu vietu pilsētas iedzīvotāju un viesu «mentālajās kartēs».

«Receptes», kā līdzīgu veiksmes stāstu īstenot Rīgā, Krūgeram nav, taču viņš norāda, ka savā praksē izmanto dizaina domāšanas principus. Kad īpašnieki vēršas pie «Belius Foundation» un vaicā pēc idejām objekta revitalizācijai, aģentūra sāk ar izaicinājuma definēšanu. Tam seko intervijas ar cilvēkiem, kuri ir piesaistīti konkrētajai vietai, un prototipēšana. Tikai pēc tam seko juridisko lietu kārtošana un pārrunas ar īpašniekiem. Tā kā Berlīnē daudzi īpašumi pieder pašvaldībai, aģentūra uztur pastāvīgu dialogu ar atbildīgajām amatpersonām. Lai arī Moritzplatz šobrīd ir ļoti vērtīgs zemesgabals, pilsēta izvēlējusies to paturēt izglītības un kultūras aktivitāšu īstenošanai. Krūgers uzsver, ka šādas tikšanās vietas rada atmosfēru, kas savukārt ir pilsētas tēla sastāvdaļa.

Neparasta metode, ko Krūgers iesaka izmantot, lai saprastu, ko iesākt ar dīkstāvē esošu īpašumu, ir ar īpašnieku atļauju tajā uz neilgu laiku ievākties. Tieši tā noticis pazīstamā Bauhaus arhitekta Egona Eiermana būvē Apoldā, Tīringenē, kur darba grupa divas nedēļas dzīvoja teltīs un uz vietas pārsprieda labākos telpu izmantošanas veidus, lai pēc tam tos prezentētu ieinteresētajām pusēm.

Atbildot uz konferences moderatora Viestura Celmiņa jautājumu, vai Krūgers rekomendē turēties pie lieliem sapņiem vai sākt no mazumiņa, viesis norāda, ka jādara abi. Jāstrādā pie vīzijas, bet tā jārealizē maziem un precīziem soļiem. Svarīgi atcerēties, ka pamestas ēkas revitalizācija ir nopietns un laikietilpīgs projekts, nevis izklaide.

Neparedzams rezultāts

Pēc Krūgera uzstāšanās klātesošo uzmanībai tika piedāvāta Orhūsas pašvaldības tehnoloģiju un vides nodaļas Pilsētvides inovāciju nodaļas vadītāja Maikla Troelsena (Michael Troelsen, Dānija) prezentācija «Radošuma un uzņēmējdarbības noteicošā loma pārtrauktās kravas dzelzceļa stacijas pārveidošanā dinamiskajā pilsētas teritorijā». Pieteikumā minētā kravas dzelzceļa stacija un muitas ēka, tagad pazīstama ar nosaukumu «Institut for (X)», kopš 2009. gada kalpo kā kultūras un biznesa platforma, kur līdzās strādā jaunie dizaineri, mūziķi, mākslinieki, uzņēmēji un amatnieki. Tā pulcē vairāk nekā 200 rezidentus, 90 studijas un darbnīcas, bet gada apgrozījums lēšams ap 3 miljoniem eiro.

Pirms finanšu krīzes industriālās zonas attīstīšanai tika izsludināts vērienīgs arhitektūras konkurss, taču tā ieviesa savas korekcijas, tāpēc tika radīts plāns B — ar kultūras pasākumu palīdzību integrēt zonu pilsētā, negaidot investorus. Liela nozīme šajā procesā bija un joprojām ir Orhūsas pašvaldībai un tās izveidotajai pilsētas attīstības stratēģijai, kas paredz otras lielākās Dānijas pilsētas iznešanu starptautiskā mērogā. Lai arī iepriekš bija paredzēts, ka īslaicīgā telpu izmantošana beigsies 2018. gadā, kad ēkas tiks nojauktas, šobrīd Troelsens apliecina, ka «Institut for (X)» darbosies vēl vismaz 10 gadus — tas kļuvis par nozīmīgu pilsētas identitātes daļu. Līdzīgi kā Krūgers, arī Troelsens uzsver prototipēšanas nozīmi un to, cik svarīgi ir uzklausīt iedzīvotāju viedokli: «Apkaimes vīzija ir krietni mainījusies, salīdzinot ar to, kāda tā bija pirms 10 gadiem. Ir interesenti uzzināt cilvēku vēlmes un skatīties, kā vide attīstās, tā vietā, lai pašvaldība radītu jau paredzamu rezultātu.»

Kādam jābūt pašvaldības ierēdnim, kad runa ir par radošas vietrades projektiem? «Spējīgam pielāgoties un atvērtam,» saka Troelsens. Viņam jārespektē subkultūras pat, nespējot ar tām identificēties. Ir jāveido attiecības, kuru pamatā ir uzticēšanās, kā tas noticis «Institut for (X)». «Mēs drīzāk sniedzam palīdzīgu roku nekā rokasgrāmatu,» saka Troelsens, mudinot rīkoties par labu pilsētai un neļaut muļķīgiem regulējumiem aizšķērsot sev ceļu.

Savukārt Dānijas galvaspilsētas Kopenhāgenas sekmes zaļākas, apdzīvojamākas un pievilcīgākas pilsētas attīstīšanā konferences laikā K.K. fon Stricka villas telpās bija aplūkojamas izstādē «Kopenhāgenas risinājumi» («Copenhagen Solutions»).

Dzīva laboratorija

Dienas otrajā daļā sekoja Senetjēnas Mākslas un dizaina augstskolas (ESADSE) starptautisko projektu vadītājas Kamillas Vilainas (Camille Vilain) prezentācija — stāsts par to, kā kādreizējā ogļraču pilsēta pārtapusi dizaina centrā. Senetjēna kā dizaina pilsēta ir augstu novērtēta ne tikai Francijā, bet arī pasaulē, un kopš 2010. gada ir ieguvusi UNESCO radošo pilsētu tīkla dizaina pilsētas titulu. Savukārt ESADSE izveidojusi starptautiski nozīmīgu dizaina biennāli un radošumam un inovācijai veltītu organizāciju «Cité du design», kas apvieno augstāko izglītību, pētniecību, industriju, komunikāciju, dizainu un kultūru.

Senetjēnu raksturo mērķtiecīga virzība sabiedrības iesaistīšanā, meklējot veiksmīgāko pieeju dizaina integrēšanai publiskajā telpā. Vilainas piemērs izceļ sadarbību starp dizaineriem, skolu un pašvaldību, kas uzticas dizainam kā līdzeklim, kas palīdz sasniegt labāku dzīves kvalitāti ikvienam: «Šī vieta kalpo kā dzīva laboratorija,» saka Vilaina. Senetjēna ir arī viena no Eiropas projekta «Human Cities_Challenging the City Scale» pilsētām, kas caur pilsētvides eksperimentiem pēta, kā iedzīvotāji var ietekmēt un sniegt savu pienesumu mūsdienīgas pilsētas attīstībai.

Ekspertu lekciju ciklu noslēdza Videi draudzīgu un sociāli atbildīgu tehnoloģiju savienības direktora Hansa Gerda Nottenbūma (Hans–Gerd Nottenboom, Vācija) prezentācija par kooperatīvu pieeju radošo telpu vadīšanā. Arī viņš norādīja, ka labākās idejas un inovācijas rodas tad, kad satiekas dažādas nozares un disciplīnas, un iepazīstināja ar Dortmundes scēnu un sadarbību, kas izveidojusies ar tās augstskolām, piemēram, pasniedzot apmācības radošajiem jaunuzņēmumiem.

Otro konferences dienu ievadīja Igaunijas Mākslas akadēmijas Arhitektūras fakultātes platfromas «3DL» direktora Martina Melioranska (Martin Melioranski) lekcija, kurā tika uzsvērta mākslas augstskolu un to studentu loma pamestu ēku izmantošanā. Tai sekoja īsas prezentācijas, kurās ar savām iniciatīvām iepazīstināja «DarbaVieta» (Rīga), «Skola6» (Cēsis), Liepājas radošo industriju klastera un «Valmiera Creative Hub» pārstāvji. Enerģijas pilni, viņi demonstrēja, ka par tukšo telpu izmantošanu tiek domāts ne tikai galvaspilsētā, bet arī ārpus tās, nereti panākot ātrāku rezultātu un veidojot ciešākas sadarbības saites.

No runām pie darbiem

Kā precīzi rezumēja Viesturs Celmiņš, ekonomika ir mainījusies, un agrākajām industriālajām ēkām pilsētā jārod jauni izmantošanas veidi. Konference bija kārtējais apliecinājums tam, ka šī tēma vairs nav aktuāla tikai subkultūrām, kas vecajās fabrikās neregulāri un puslegāli sarīko ballītes vai izstādes, bet kļuvusi par stabilu nekustamo īpašumu attīstītāju, pilsētplānotāju un pašvaldības darbinieku dienas kārtības daļu.

Runa vairs nav par to, vai radošās industrijas sniedz pienesumu pilsētas tēlam un ekonomikai, bet gan par to, kādi ir efektīvākie veidi to integrēšanai. Visi runātāji uzsvēra to, cik nozīmīga ir sadarbība starp iedzīvotājiem, radošajām industrijām, pašvaldību un namīpašniekiem, kuriem, cita starpā, vajadzētu uzņemties lielāku atbildību par to, kas viņiem pieder. Savukārt kultūras un radošo industriju pārstāvjiem jābūt gataviem sniegt pamatotus argumentus, kāpēc konkrētā vieta jāļauj izmantot tieši viņiem, nevis konditorejai vai auto darbnīcai. «Sagatavojiet investoriem tādu piedāvājumu, kam viņi nespēj atteikt,» saka Troelsens.

Kas vēl, pēc konferences dalībnieku domām, varētu sekmēt tukšo ēku skaita samazināšanos Rīgā? Atvieglota birokrātiskā sistēma, karte ar valstij un pašvaldībai piederošajiem neizmantotajiem īpašumiem un to pārstāvju kontaktiem, kurus var uzrunāt. Pretimnākoša un atvērta attieksme. Bet visiem, kas ir ieinteresēti šīs problēmas risināšanā, ir aicināti uzdot sev jautājumu — ko es varu dot pilsētai, tā vietā, lai gaidītu, kad uzlabojumi nāks paši no sevis.

Konferenci «Rīga: Tukša telpa + Radošās industrijas = Radoša vietrade?» «radi!2017» nedēļas ietvaros organizēja Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Latvijas Mākslas akadēmija, Gētes institūts Rīgā un Dānijas Kultūras Institūts Latvijā; to atbalstīja Eiropas Mākslu institūciju līga (ELIA), Valsts Kultūrkapitāla fonds, Frīdriha Eberta fonds.

Daļējs konferences ieraksts ir pieejams šeit.