Grafiķe Elīna Brasliņa rada dzīvīgas ilustrācijas dažādiem izdevumiem, galvenokārt bērnu grāmatām, par kurām viņa saņēmusi arī vairākas balvas, tostarp šī gada Jāņa Baltvilka balvu bērnu grāmatu mākslā.
Smalki un tukli, gari un sīciņi, šķelmīgi un bailīgi, plikgalvaini un rudiem matu mākoņiem, ar monokļiem un pilotbrillēm, ar jocīgiem mājdzīvniekiem un garām šallēm ap kaklu — dažādi un spilgti ir mākslinieces Elīnas Brasliņas radītie tēli. Viņa ilustrējusi Luīzes Pastores, Ievas Samauskas, Jura Zvirgzdiņa, Māra Runguļa, Lūcijas Strautas un citu autoru sarakstītas grāmatas; Elīnas veidotās ilustrācijas publicētas žurnālos «Veto Magazine», «Deko» un «I’mperfekt».
Bērnībā Elīna Brasliņa mācījusies Rīgas Franču licejā un vēlāk savu frankofono ceļu turpinājusi, studējot franču filoloģiju un sapņojot par to, kā latviešu valodā tulkos franču romānus. Māksliniece Francijas kultūru nav pavisam pametusi — viņas zīmējumi šobrīd redzami Francijas institūta Latvijā mājaslapā un reklāmas materiālos. Par to, kā franču valodu tomēr iemainījusi pret studijām Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā, Elīna stāsta: «Biju uzaugusi, redzot, kā mans paps glezno un mamma raksta par mākslu, turklāt man patika zīmēt, lai arī nekad nebiju gājusi mākslas skolā. Tā es otrajā kursā paralēli studijām sāku apmeklēt vakara kursus akadēmijā un, kolīdz aizstāvēju bakalaura darbu, iestājos grafiķos. Tur savukārt man paveicās ar skolotājiem — sevišķi pateicīga esmu Jurim Petraškevičam un Rūtai Briedei. Tā arī mans ilustratores ceļš pa īstam sākās — ar studiju darbu pie Jura, kas pārtapa vienā no «Bikibukiem».»
Elīnas darbi top visdažādākajās tehnikās — viņas portfolio ir pasteļi un linogriezumi, digitālas ilustrācijas un zīmējumi, akrila gleznojumi un litogrāfijas. «Grafiķos man bija iespēja izmēģināt daudz ko un ātri saprast, ka neprotu draudzēties ar skābes vannām, kolofonija skapjiem un gāzes degļiem. Visvairāk man sanācis strādāt litogrāfijas un linogriezuma tehnikās, no kurām pēdējā laikam ir mana mīļākā — process ir laikietilpīgs, sevišķi, ja grib veidot lielus darbus, taču vienkāršs un meditatīvs. Šobrīd linogriezuma efektu mācos viltot digitāli, strādājot pie ilustrācijām Māra Runguļa grāmatai «Sikspārnis».»
Īpaši izceļama ir Elīnas sadarbība ar Luīzi Pastori, veidojot stāstu sēriju «Mākslas detektīvi», kurā ar izdevniecības «Neputns» gādību nu jau izdotas piecas grāmatas. Tās aicina bērnus doties aizraujošā ceļojumā pa Latvijas mākslas vēstures labirintiem un kopā ar detektīviem Teo, Pogu un Komatu iepazīt zīmīgus latviešu māksliniekus — Niklāvu Strunki, Jani Rozentālu, Kārli Padegu, Miervaldi Poli un Voldemāru Irbi — un viņu darbus. Šo grāmatu ilustrācijas Elīna ir veidojusi krāsainas, raibas un dzīvespriecīgas, tomēr katrā izdevumā viņa izmantojusi tajā aprakstītā mākslinieka daiļradei raksturīgas iezīmes, demonstrējot mākslas vēstures zināšanas un vērīgu skatījumu uz gleznotāju rokrakstiem. Piemēram, «Operācijas «Maska»» ilustrācijās redzamas reālistiskas formas, gluds triepiens un smalki ieturēts kolorīts gluži kā Miervalža Poļa gleznās, savukārt grāmatā «Svešinieka atnākšana» Elīna ieviesusi Niklāva Strunkes gleznām raksturīgās kubisma formas un izteiksmīgās gaismēnas.
Bērnu grāmatās Elīnas radītajai raibo tēlu saimei ir īstā vieta — to novērtējušas arī vairāku konkursu žūrijas, pagodinot mākslinieci ar tādām trofejām kā grāmatu mākslas konkursa «Zelta ābele» balvas (divus gadus pēc kārtas) un Jāņa Baltvilka balvu, kurai Elīna iepriekš tikusi vairākkārt nominēta. Atzinīgi novērtēta arī Elīnas debija ārzemju literatūras ilustrēšanā — britu autores Keitas Veiklingas (Kate Wakeling) dzejas krājums bērniem «Moon Juice» ar Elīnas Brasliņas ilustrācijām Lielbritānijā šogad ieguvis bērnu literatūras balvu «CLiPPA 2017».
Elīnas meistarstiķis ir spēja izcili attēlot cilvēku pūli — māksliniece piestrādā pie katra tēla ne vien vizuāli, bet arī emocionāli, radot personāžus ar raksturu. Tas liek skatītājam pielipt pie attēla, lai izpētītu katru smalki izstrādāto tēlu un iztēlotos tā dzīvesstāstu. «Nesen vadīju darbnīcu topošajiem ilustratoriem, kurā piekodināju skatīties, klausīties, taustīt, ostīt un visus iespaidus noglabāt ideju «mapē» kaut kur sev galvā. Paļaujoties tikai uz iztēli, dažādu sīku detaļu un dīvainību klāsts ātri vien izsīkst. Un ilustratora individualitāte slēpjas tieši niansēs — pie tām tad arī jāstrādā,» stāsta Elīna.
Ilustratorei patīk ne tikai iedzīvināt attēlos citu autoru sacerētus tekstus, bet arī pašai izdomāt savus stāstus. Jautāta, ko vēl viņa vēlētos ilustrēt, Elīna atzīst: «Vairāk par visu es gribētu nedaudz atpūsties no zīmēšanas un tad izdomāt pati savu stāstu. Un pati to arī ilustrēt. Man gan ir aizdomas, ka tā nebūtu grāmata bērniem, bet gan jau redzēsim!»
Šobrīd Elīna Brasliņa ir māksliniece Edmunda Jansona režisētajai pilnmetrāžas filmai «Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi» (studija «Atom Art») pēc Luīzes Pastores grāmatas «Maskačkas stāsts» motīviem. «Ceļos un guļos ar domām par Maskačku, jo teju katru dienu pavadu vairākas stundas, zīmējot tēlus, fonus un butaforijas. Darba netrūkst, turklāt jāstrādā aši, tāpēc viss notiek digitāli. Turpinu arī pamīšus ilustrēt grāmatas un septembrī plānoju pēc gadu ilgas pauzes atgriezties akadēmijā un pabeigt studijas maģistrantūrā,» nākotnes plānus iezīmē Elīna.
Viedokļi