Materiāla maģija. Intervija ar Germanu Ermiču

Tavi pazīstamākie darbi ir dažādas stikla mēbeles un objekti. Kāpēc izvēlējies tieši šo materiālu?

Tas sākās ar manu diplomdarbu Eindhovenas Dizaina akadēmijā un ir saistīts arī ar to, ka joprojām strādāju ar to pašu stikla apstrādes uzņēmumu, ar kuru esmu nodibinājis ciešas darba attiecības.

Stikls un krāsa ir medijs, kurā es īstenoju savas idejas par optisko ilūziju, par spēli ar telpu. Tomēr manas ambīcijas nav būt stikla dizainerim. Man liekas, ir svarīgi nedabūt sev virsū «zīmogu», ka mani atpazīst kā krāsu vai stiklu cilvēku.

Tas, ka līdz šim tas manos darbos ir vairāk redzēts, ir likumsakarīgi. Ir pagājuši tikai trīs gadi, esmu iesācējs savā profesijā. Šobrīd strādāju ar dabīgo akmeni, marmoru, oniksu. Tas ir mūžsens un ļoti skaists materiāls. Mēģinu atrast veidu, kā, respektējot dabu, es varu iegūt no tās jaunu vērtību. Eksperimentēju ar dažādiem apstrādes procesiem. Ceru, ka pēc gada varēšu rādīt jaunus darbus citos materiālos.

Cik tev ir svarīgi, lai tavu eksperimentu rezultāts būtu estētiski baudāms?

Skaistums nav tas, uz ko es fokusējos. Vispirms mani interesē pats materiāls. Ja tas ir skaists, nekas daudz pat nav jādara. Es izvēlos ļoti vienkāršas formas, konstrukcijas, lai tikai to nesabojātu. Cenšos atrast arī vistīrāko un saprotamāko veidu, kā izmantot krāsu. Tā nav dekorācija, kuru es izvēlos pēc tam, kad objekti ir gatavi. «Shaping Colour» sērijā krāsai gribēju dot galveno lomu. Mani fascinē krāsu pārejas, cenšos atrast materiālā kaut ko maģisku. Visi zina, kāds ir stikls — auksts, industriāls, caurspīdīgs. Es gribu strādāt ar materialitāti, lai mainītu cilvēku uztveri. Kad esmu to panācis, cilvēki ir pārsteigti, prasa man, kas tas ir par materiālu. Tā vairāk ir konceptuāla pieeja; tas, ka rezultāts ir gaumīgs un cilvēkiem patīk, protams, priecē, bet tas nav pirmais, par ko es domāju.

Vai vari nedaudz vairāk pastāstīt par tehniku, ko izmanto savos krāsainā stikla darbos?

Tā ir īpaša drukas tehnoloģija. Viss sākas biezu krāsas druku uz papīra. Nākamajā solī ar temperatūras un spiediena palīdzību tinte tiek transferēta uz īpašas filmas, kas vēlāk tiek laminēta, tādā veidā saplūstot starp diviem stikla slāņiem un kļūstot gandrīz neredzama. Tas ir darbietilpīgs un dārgs process, tāpēc arī darbi ir ierobežotā daudzumā un pieejami tikai izvēlētās vietās.

Latvijā tu esi pazīstams kā žurnāla «Veto Magazine» līdzdibinātājs un dizaina autors.  Kā tava interese par grafikas dizainu mainījās par labu produktu dizainam?

«Veto» izveidojām ar draugiem, Jāni Volkinšteinu, redaktori Zani Volkinšteini, kuriem bija līdzīga vīzija par jaunu žurnālu. Tad un arī studiju laikā, kad vēl nebiju pilnīgi pārliecināts, kurā virzienā vēlos strādāt, realizēju savu interesi par grafikas dizainu. Šobrīd esmu atradis balansu, kas ir kompromiss starp grafikas un produktu dizainu. Es grafiski eksperimentēju ar formu, krāsu, materiālu — tas ir sava veida disciplīnu hibrīds, kas man ļauj realizēties vairākos lauciņos vienlaicīgi.

Kur tu apguvi dizainera profesiju?

Uzreiz pēc vidusskolas studēju industriālo dizainu Rīgas Tehniskās universitātes Transporta un mašīnzinību fakultātē. Diezgan ātri sajutu, ka tas nebija domāts man, jo programma bija vairāk par mehāniku, tehniskām lietām, nevis par dizainu tā radošajā izpratnē. Nokārtoju pirmo sesiju un pēc pusgada aizbraucu uz Krabbesholm Højskole Dānijā, kas paredzēta topošajiem dizaina, arhitektūras un mākslas studentiem, lai sagatavotos pirms iestāšanās augstskolā. Gada laikā iepazinos ar iedvesmojošiem cilvēkiem un uzzināju vairāk par dizaina izglītības iespējām.

Vēlāk gadu nodzīvoju Kopenhāgenā, kur strādāju grafikas dizaina studijā «Rasmus Koch Studio». Studijas primārais fokuss bija strādāt ar izdevumiem, izstādēm un kultūras instancēm. Tā bija lieliska pieredze, kas mainīja manu uztveri par grafisko dizainu. Uzreiz pēc tam pārvācos uz Nīderlandi, kur sāku studēt Eindhovenas Dizaina Akadēmijā. 2007. gadā biju viens no retajiem studentiem no Latvijas, senāk tur bija studējusi Māra Skujeniece, kura vēlāk bija mana skolotāja.

Sākumā man likās, ka es darīšu ko grafisku, bet sapratu, ka akadēmija var piedāvāt daudz vairāk, tāpēc izvēlējos mēbeļu un interjera dizaina nodaļu «Man and Living», kura šobrīd pēc departamentu reorganizācijas vairs neeksistē.

Pastāsti, lūdzu, plašāk, kādi bija tavi ieguvumi no mācībām un prakses Dānijā? Latvijā tādas sagatavošanas skolas nav visai izplatītas…

Dānijā tautas skolu koncepts ir diezgan attīstīts, tās ir lielā mērā balstītas topošo studentu interesēs. Pēc vidusskolas cilvēki paņem gadu vai pusgadu brīvu, lai noorientētos un ļoti būtiski, ka tā ir arī iespēja strādāt pie sava portfolio, kas ir nepieciešams tālākām studijām. Skola ir aprīkota visa veida darbnīcām, kurās tev asistē pieredzējuši skolotāji. Tas bija diezgan intensīvs gads ar daudzveidīgiem projektiem, studiju braucieniem, darbnīcām un vieslektoriem.

Mācības bija augstā līmenī, bet atzīmes netika liktas — pašam bija sevi jāsagatavo. Tā bija iespēja iepazīties ar foršiem cilvēkiem, kuri tev palīdz, iegūt informāciju. Vēl aizvien sekoju iegūto draugu gaitām, dažkārt mijoties profesionālajā lauciņā — projektos un izstādēs. Protams, mēs arī ļoti daudz ballējām. Tas bija ļoti jautrs gads.

Kā tu nonāci līdz savas studijas izveidošanai? Kāda tā ir?

Pirms akadēmijas beigšanas paspēju iziet praksi «Studio Robert Stadler» Parīzē, kas deva vērtīgu pieredzi un nelielu izpratni studijas vadīšanu. Pēc studijām pagāja vēl kādi trīs gadi, kamēr nolēmu sākt strādāt patstāvīgi. Gadu pavadīju Latvijā. Likās, beidzot varu atgriezties, mēģināju saprast, ko es šeit varu darīt, kā es varu augt — dibināt savu studiju vai atrast darbu. Tomēr pārdomāju un pārcēlos uz Amsterdamu, kur divus gadus nostrādāju interjera dizaina nozarē. Tas deva stabilus ienākumus un pieredzi strādājot ar starptautiskiem klientiem dažāda mēroga projektos Eiropā, Ķīnā un ASV. Tas ir pilnīgi cits mērogs, kurā es, sākot savu studiju, nevarētu strādāt, jo sākumā tevi neviens nezina, tev nav nedz klientu, nedz līdzekļu.

2014. gada rudenī sāku savu studiju («Studio Germans Ermičs» — V.V.) koprades vietā «Krux Amsterdam» milzīgā angārā Amsterdamas austrumos, ostas industriālajā zonā. Mēs esam maza, bet daudzveidīga kopiena, kas sastāv no māksliniekiem, dizaineriem, amatniekiem. Te mums ir visa veida darbnīcas, instrumenti un, pats svarīgākais, darbu stimulējoša atmosfēra. Svarīgi, ka ikdienā esmu vidē, kur varu komunicēt ar cilvēkiem, mēs dalāmies ne tikai ar pieredzi, bet arī ar darbarīkiem, kas ir diezgan būtiski, jo katrs ir ienesis kaut ko no sevis. Dažkārt rīkojam kopīgas vakariņas un lielus pasākumus, esam diezgan atpazīstama vieta pilsētā. Bet diemžēl šīs vasaras beigās mums ir jāpamet telpas, jo Amsterdama, tāpat kā citas lielas pilsētas, ir pakļauta ģentrifikācijai.

Vai studijā tu strādā viens?

Jā, un šobrīd man ir nepieciešams augt kā studijai. Tas galvenokārt ir saistīts ar darba apjoma pieaugumu un projektu dažādību, kas, protams, ir lieliski un profesionāli izaicinoši. Ikdienā es strādāju ar dažādu nozaru speciālistiem — ražotājiem, amatniekiem un kompānijām, kas palīdz man īstenot projektus. Tas ir tīkls, kuru es cenšos paplašināt.

Cik lielā mērā tu esi strādājis pie sava personīgā zīmola veidošanas?

Jau no paša sākuma esmu centies meklēt un izkopt personīgu pieeju darba procesam un vēl aizvien turpinu to darīt. Eksperimentējot un attīstot jaunu materiālu, tu izveido sev unikālu jomu, kurā vari turpināt augt, veidojot aizvien jaunus projektus.

Protams, ir svarīgs veids, kādā tu virzi savu darbu un komunicē par to. Tas viss dabiski sekmē personīgā zīmola izveidi. Lielai daļai manu skolasbiedru ir savas studijas — tas nav retums Nīderlandē, ka vari atļauties būt neatkarīgs dizaineris un gūt panākumus, darot to, kas tev patīk.

Kā norit ikdienas darbs tavā studijā, pie kādiem projektiem tu galvenokārt strādā?

Tas var izklausīties nedaudz garlaicīgi, bet komunicēšana aizņem lielāko daļu manas dienas — pavadu to, rakstot e–pastus.

Visgarākā un visgrūtākā bieži nav dizaina fāze, bet tieši organizatoriskie darbi, meklējot loģistikas risinājumus, lai mani projekti vispār varētu notikt. Daudz laika aizņem arī komunikācija ar žurnālistiem, publikācijas, sociālie tīkli, bet tas viss sekmē studijas un darba atpazīstamību.

Runājot par projektiem, pārsvarā tie ir pasūtījuma darbi interjera dizaineriem un arhitektiem, kas iesaista manus produktus vai materiālus savos projektos. Strādāju arī ar galerijām un dizaina veikaliem, kuriem es taisu mazas sērijas ar stikla mēbelēm vai spoguļiem.

Trešā daļa ir paša iniciēti projekti un piedalīšanās izstādēs, ko daru vairākas reizes gadā. Tas komunicē to, ko es daru, un palīdz dibināt kontaktus. Ticu, ka arī internetam ir liela loma, bet, ja tu taisi fiziskus objektus, ir svarīgi tos rādīt. Fotogrāfija ir no svara; izstādē tavu darbu redzēs nedēļu, bet pēc tam gadu par to ir jākomunicē.

Kā tu izvēlies dizaina izstādes un notikumus, kuros piedalīties?

Augot profesionāli, tās mainās. Sākumā vissvarīgāk bija pabeigt akadēmiju un būt savā izlaiduma skatē. Vēlāk — piedalīties Milānas dizaina nedēļā, jo tas ir lielākais un būtiskākais dizaina notikums pasaulē. Protams, Milānas dizaina nedēļa ir milzīga, tur ir miljons vietu, kur izstādīties, bet man ļoti paveicās, jo mani sāka pārstāvēt Rossana Orlandi. Daudzi kontakti man ir nākuši tieši no turienes, jo viņas galerija ir viena no visapmeklētākajām vietām Milānā, kur katru gadu ierodas tūkstošiem cilvēku, lai redzētu jaunus talantus vai arī vienkārši baudītu pēcpusdienu viņas burvīgajā dārzā.

2015. gadā biju daļa no «Dutch Invertuals». Tas ir dizaineru kolektīvs, kas katru gadu kūrē izstādi Eindhovenā Holandes dizaina nedēļas laikā un vēlāk arī Salone del Mobile, Milānā. Vadoties pēc dotā koncepta, dizaineri izveido darbu tieši šai izstādei. Rezultāts ir iespaidīgs, un izstādei tiek pievērsta liela uzmanība.

Pirms gada piedalījos un iekļuvu finālistu desmitniekā arī Dizaina parādē Jērā — tas ir ļoti prestižs dizaina konkurss Francijas dienvidos. Jaunajiem dizaineriem ir vērts domāt par to, ar ko viņus asociēs, nevis tikai ļauties inercei. Protams, darba oriģinalitātei un kvalitātei ir izšķiroša nozīme.

2016. gadā biju arī izstādes «Sight Unseen Offsite» dalībnieks Ņujorkā, ko organizē «Sight Unseen» — pazīstams dizaina blogs ar visai lielu ietekmi Ziemeļamerikā. Tā bija kolosāla pieredze, dinamiska, svaiga vieta, kurā izstādīties.

Daudzkārt esi strādājis ar arhitektiem un interjera dizaineriem. Pastāsti, lūdzu, vairāk par šīm sadarbībām!

Es labprāt sadarbojos ar citiem profesionāļiem, tas ļauj mainīt mērogu un kontekstu. Būtiski ir tas, ka tā ir jauna pieredze, pie kuras būtu ļoti grūti nonākt, strādājot vienatnē.

Sadarbībā ar Maiami arhitektūras kompāniju «Rene Gonzalez Architect» es izveidoju unikālu stikla paraugu kolekciju, kas balstīta Maiami jūras un debesu krāsās. Pirmais šīs kolekcijas darbs bija 4m garš stikla galds, ko prezentēja privātā rezidencē «Art Basel» izstādes laikā. Mūsu sadarbība turpinās, un nupat sāku strādāt pie jaunā «Alchemist» konceptveikala Maiami — jaunā «Herzog & de Meuron» projektētā ēkā.

Līdzīgas sadarbības bijušas ar beļģu arhitektu Glenu Sestigu (Glenn Sestig) — piedalījos interjera veidošanā Rafa Simona (Raf Simons) veikalā jaunajā «Dover Street Market» Londonā. Šobrīd es strādāju pie vēl viena projekta — restorāna Mehiko, kas tiks atvērts vasaras beigās. Projektu vada arhitekts Francisko Eliass (Francisco Elias), ar kuru iepazinos pirms gada Milānā. Šobrīd tā ir visizaicinošākā un lielākā sadarbība, kāda man ir bijusi, — milzīga fasāde un interjers vienīgi no stikla.

Rodas iespaids, ka tu rīkojies ļoti mērķtiecīgi un zini, ko vēlies sasniegt. Kur tu vēlies sevi redzēt, teiksim, pēc pāris gadiem?

Ir grūti paredzēt savu virzību — ir lietas, ko tu gribi darīt, bet vēl nezini, kā līdz tām nokļūt, kas ir tie soļi, kas jāsper, lai tiktu pie sadarbībām ar noteiktiem zīmoliem vai arhitektiem.

Tomēr, ja tu esi aktīvs dizaineris, taisi jaunus projektus, komunicē, piedalies izstādēs, tev ir kvalitatīvas fotogrāfijas, tu strādā ar presi, tas ir tikai likumsakarīgi, ka dizaina studija attīstās, piesaista vairāk uzmanības un tiek pie interesantākiem projektiem. Protams, darbam ir jābūt gana labam, lai tas cilvēkus interesētu.

Kā var zināt, vai darbs ir gana labs?

To nekad nevar zināt. To tev pasaka (smejas). Var vienīgi censties darīt vislabāko, ko spēj, būt autentisks, un cilvēki to pamanīs.

Intervija tapusi sadarbībā ar MAD starptautisko dizaina vasaras skolu.