Adīta komunikācija. Intervija ar Borri Akersdeiku

Viņa Amsterdamas studija «BYBORRE» rada īpašus audumus — 3D adītu tekstilu ar iestrādātiem sensoriem, kas drīz, iespējams, spēs lasīt mūsu domas un ķermeņa valodu. Eksperimentējot ar tehnoloģiju un dzijas pavedieniem, tapusi virkne novatorisku produktu: kombinezoni «BB.Suit», kas aprīkoti ar GPS raidītāju, bezvadu interneta piekļuves punktu un pūļa augšupielādētu mūzikas kolekciju, gaisu attīroši ietērpi Ķīnas ekoloģiskajām nedienām, spilveni ar integrētiem vibrācijas elementiem, kas palīdz ar demenci sirgstošiem cilvēkiem komunicēt, iepriekš neredzēti nākotnes automobiļu koncepti un pārgalvīgi kosmonautu skafandri. Vai tas būtu tekstils ar iestrādātiem sensoriem, valkājama tehnoloģija vai modes dizaina paraugs, Borri vienmēr interesē dialogs starp estētiku un funkcionalitāti.

Kopš pasaulei atklāji savu skatījumu uz viedo tekstilu, tu esi ievērojami paātrinājis valkājamās tehnoloģijas progresu. Kā tu nonāci pie tā, ka audumā varētu «ieaust» tehnoloģiju?

Mani ļoti fascinē mašīnas, un es no dzijas veidoju audumus sev pašam un citiem. Kad sāku strādāt ar Eindhovenas Tehnisko universitāti pie projekta «Tactile Dialogues» — spilveniem, kas palīdz cilvēkiem ar smagu demenci komunicēt, es sāku integrēt elektrovadītspējīgus pavedienus audumā un apjautu, ka tas patiešām ir iespējams un ka šīs tehnoloģijas pielietojamība ir neierobežota. Tad es izveidoju «BB.Suit 0.1» kombinezonu «SXSW» festivālam, un pēkšņi visi man sāka zvanīt. Nebija tā, ka es to ļoti vēlētos, tā vienkārši bija loģiska notikumu gaita — no inovācijām tekstilā un robežu pārkāpšanas līdz iespēju izpētei komunikācijas integrēšanas jomā.

Vai tev šajā procesā galvenais ir komunikācija?

Nē, bet komunikācija ir vienīgā lieta, ko ikviens no mums saprot. Nepieciešamība komunicēt ir novedusi pie vairuma tehnoloģiju, ko šodien lietojam: GPS, telefona, teksta ziņojumapmaiņas, attēlu pārsūtīšanas. Veļas mazgājamā mašīna arī ir mums daudz devusi, taču tā ir tikai risinājums problēmai. Tā nemainīs pasauli, tikai to vienu problēmu. Komunikācija ir kas lielāks. Ja mēs būtu labāki komunikācijā un viens otra izprašanā, mēs spētu novērst karus. Taču tā jau ir pavisam cita saruna.

Vai komunikācijas problēmas patiešām ir atrisināmas ar tekstilā iestrādātu tehnoloģiju?

Es tā ceru. Tehnoloģija pilnveidos mūsu saziņas veidus, arīdzan ķermeņa valodu un sajūtas, vai tās būtu dusmas vai sāpes; mēs varēsim brīdināt citus par daudzām lietām, arī kultūras atšķirību ziņā. Tavam audumam būs zināmi tavi dati, no kurienes tu nāc, tādējādi, iespējams, tas palīdzēs tev sarunāties ar otru cilvēku. Tas varētu palīdzēt tik daudzos dažādos veidos, ja paturam prātā to, ka viss galu galā ir saistīts, jo uz to mēs ejam.

Tu jau eksperimentē un izstrādā sensoro apģērbu, kas spētu ierakstīt ķermeņa valodu, lasīt cilvēka domas un emocijas. Vai mums būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība ētiskajiem vai fiziskajiem sarežģījumiem, ko šāda tehnoloģija varētu radīt?

Mums par to, protams, ir jādomā, bet, ja paskatāmies, cik ātri tehnoloģijas mainās, tas kļūst mazsvarīgi. Ja tu zinātu, cik daudz cilvēku cēla paniku, kad tika izlaists mobilais telefons: «Radiācija visus nobeigs!» Tagad telefons visiem ir blakus 24 stundas diennaktī. Pat «iPhone» lietošanas instrukcijā rakstīts, ka telefons jātur 30 cm attālumā no auss. Likumdošanas dēļ viņi to uzraksta uz kastītes, lai brīdinātu cilvēkus.

Bet ar audumu ir citādāk, tam paredzēts būt tuvu ādai.

Taisnība! Tekstils ir kas tāds, kas ir klāt tavam ķermenim visu laiku. Tas ir kļuvis tik pašsaprotams, ka mēs par to pat vairs nedomājam, kamēr tas nekļūst par modi, piešķirot mums noteiktu tēlu. Tāpēc brīdī, kad apģērbā ir iestrādāta tehnoloģija, tai ir jābūt lietojamai. Un tam vajadzīga testēšana. Bet, pirms vari sākt testēšanu, tev ir jāzina, vai cilvēki to lietos. Es vēlos domāt par cilvēku labklājību un izveidot interesantu produktu, lai, to valkājot, tas patiesi darītu ko tavā labā. Lietotāju jāliek pirmajā vietā! Ja visi, kas veidos šo platformu, domās par lietotāju, tas būs arī drošs produkts.

Ar «BB.Suit 0.2» kostīmu tu uzņēmies risināt Pekinas piesārņojuma problēmu. Kādēļ nolēmi radīt gaisu attīrošu ietērpu?

Pekinas Dizaina nedēļa mūs uzaicināja veidot projektu, un cilvēkiem, ar ko strādājām, tekstils un tehnoloģija šķita ļoti interesanta kombinācija. Tā nu viņi jautāja: «Vai vari atvest savu SXSW kombinezonu? Vai varam darīt to pašu?» Un es atbildēju, ka tas nav interesanti! Vispirms padomāsim, kas jums būtu vajadzīgs! Citādi, ja kaut kas nav loģisks, tas ir tikai rīks, un, ja es kaut ko neciešu, tie ir rīki, ko mēs patiesībā nemaz neizmantojam. Ir jauki izmantot lietas, kas ir loģiskas, kas var palīdzēt un būt noderīgas mūsu labklājībai. Mēs iedomājāmies — Pekinas lielākā problēma ir piesārņojums. Kā mēs varētu radīt apģērbu, kas, pirmkārt, spētu nolasīt gaisa piesārņojuma līmeni? Tad mēs nejauši sastapām cilvēkus, kas strādā ar aukstās plazmas tehnoloģiju, kas attīra gaisu. Tā drīzāk bija veiksme, ne zināšanas.

Strikti noteikts plāns ne vienmēr ir pareizākā stratēģija, dažkārt vienkārši jādodas uz priekšu, ceļā sastopot interesantus dažādu nozaru cilvēkus, un jāsaved tie kopā diskusijā. Tieši tad viss notiek! Šobrīd tā ir liela problēma gan tehnoloģiju, gan modes pasaulē. Visi runā viens par otru, bet reti kurš patiesi metas iekšā otrā pasaulē. Un, kad tas beidzot notiek, tas ir tikai mārketinga nolūkos, tā vietā lai eksperimentētu un atklātu, kā mēs kaut ko varētu lietot. Tikai daži to patiesi arī dara, un galu galā tiek radītas interesantas lietas. Droši vien būs kāds zīmols, un es ceru, ka tie būsim mēs, kas kļūs par valkājamas tehnoloģijas celmlauzi, kas piedāvās nopirkt materiālu ar tajā jau iestrādātu sensoro tehnoloģiju un piemērot tam pašam savu aplikāciju vai lietošanas veidu.

Cik ilgi līdz šāds audums varētu tikt ieviests tirdzniecībā?

Manuprāt, nākamajos piecos gados parādīsies pāris interesantu lietu; lietu, kas ir vairāk kā tikai rīks un kuras pats vari sākt attīstīt; papildinājumi mobilajam telefonam. Man šķiet, ka tās strādās kopā ar virtuālo un paplašināto realitāti. Un brīdī, kad šie pārneses procesi sāks notikt, piecus gadus vēlāk būs «bums» un pēc 20 gadiem tas jau būs normāli.

Kādas nozīmīgas pārmaiņas esi ieviesis savā tekstilmateriālu ražošanas procesā, kopš sāki izmantot apaļadīšanas mašīnas, kas paredzētas matraču ražošanai?

Tā ir teju tā pati mašīna, kas sākumā. Sākotnēji mums bija pavisam vienkāršs adīšanas raksts, viens punkts ik pēc pieciem centimetriem, bet es teicu — ja reiz tas notiek digitāli, es taču varu veidot jebkādu zīmējumu, kādu vēlos. Tā nu mēs pastāvīgi uzlabojam mašīnas, rakstām jaunas programmas, mainām veidus, kā informācija ceļo no pikseļa līdz adatai un kā šis visas lietas viena otru iespaido, jo kas tamlīdzīgs nekad iepriekš nav darīts. Mums bija arī jāpārveido parastās adāmmašīnas, lai, veidojot auduma biezumu, tajā varētu iespiest pildāmo dziju. Un tad mēs tās mainījām atkal, lai audumā iestrādātu elektrovadītspējīgus pavedienus, jo dzija parasti tiek tīta no spoles, bet elektrību vadošie pavedieni nedrīkst tikt savērpti vai sagriezti, jo tad tie salūzt.

Vai ir kādas specifiskas problēmas, kuras vēlies risināt ar sensorajiem tekstiliem?

Es ļoti vēlētos radīt jaunu komunikācijas slāni. Lai pastāvētu sava veida ideāls. Vibrācija jau ir viens piemērs, un tā jau tiek lietota viedtālruņos — ja tas novibrē trīs reizes, tu dodies pa kreisi, ja tas novibrē sešas reizes, tu dodies pa labi. Tas ir ļoti aizraujoši, it sevišķi tādēļ, ka esmu holandietis un visu laiku pārvietojos ar riteni. Mēs nevēlamies, lai mūsu telefona austiņas kliegtu «pa kreisi, pa labi», tas ir muļķīgi! [Sensoros tekstilus var izmantot], lai veidotu pareizu stāju, vai pārliecinātos, ka dzer pietiekami daudz ūdens. Pavisam vienkāršas lietas. Es nerunāju par to, kā zināt, vai tev apstāsies sirds. Tā vairs nav labklājība, bet gan veselības aprūpe. Cik gan jauki tas būtu, ja brīdī, kad tu sāc sūkt putekļus, tavs apģērbs to sajustu un atskaņotu tavu mūziku skaļāk. Vai arī, ja tev ir auksti, tas ieslēgtu apkuri. Tev vairs nekad to nebūtu jālūdz. Pašlaik visām šīm ierīcēm ir vajadzīga mūsu fiziskā līdzdalība. Tehnoloģijas nojauks daudz robežu laika un attāluma ziņā un dos mums daudz telpas, lai mēs varētu darīt svarīgākas lietas.

Vai tu neesi kaut nedaudz nobažījies par to, kādu iespaidu tehnoloģijas varētu atstāt uz mūsu ikdienas dzīvi?

Nē, es pārstāvu paaudzi, kas tehnoloģijas redz kā iespēju. Ir viegli raizēties vai baidīties un teikt — es nevaru mainīt pasauli viens pats. Vēl nekad iepriekš nav bijis vieglāk piedzimt necilam un izaugt diženam.

Kas visā šajā pieredzē tev ir bijis vislielākais izaicinājums?

Tu nespēj iedomāties, cik reižu esmu dzirdējis «nē, tas nav iespējams» vai «rimsties, vecīt, tam šobrīd nav noieta». Visgrūtākais bija stumt šo kalnu vienam pašam. Es saņēmu tādas reakcijas kā «jā, jā, izskatās lieliski», taču neviens neinvestēja un nenostājās man blakus. Kādu laiku tā bija grūta cīņa, es patiesi [pie viedajiem audumiem] strādāju gadiem. Bet, manuprāt, tā ir vienmēr, kad centies mainīt kaut ko, kas tik ilgi stāvējis uz vietas. Vienīgais, no kā es baidos, ir, ka tas varētu nenostrādāt, ka es nespētu pārliecināt cilvēkus, vai… Runa patiesībā nav par pārliecināšanu, bet par to, vai spēju likt citiem cilvēkiem par to aizdomāties.