«Camper» apaviem uzņēmuma četrdesmit gadu pastāvēšanas laikā veltīti dažādi epiteti, tomēr tieši spēja atšķirties no ikdienišķā un sadarbošanās ar tādiem dizaina un arhitektūras grandiem kā «Nendo», Shigeru Ban, Kengo Kuma, «Campana Brothers», Hella Jongerius un citiem gan produktu, gan veikalu interjera dizaina izstrādē, ļāvušas pazīstamajam apavu un aksesuāru zīmolam savu nepieradināto tēlu padarīt vairāk nekā iekārojamu. Janvāra beigās Tallinas Mākslas akadēmijā viesojās Adriana Rodrigesa (Adriana Rodriguez), lai Ziemeļvalstu un Baltijas mākslas un dizaina izglītības sadarbības programmas «CIRRUS» ietvaros vadītu «Camper» darbnīcu dizaina studentiem.

Kad uzzināju par «Camper» meistarklasi Tallinas Mākslas akadēmijā, papētot sīkāk, izrādījās, ka tādas rīkojat regulāri. Pastāstiet mazliet vairāk!

Viena no lietām, kas raksturīga «Camper», ir tā, ka laika gaitā esam izveidojuši visai lielu radošo sadarbību tīklu, kas ļauj iepazīt cilvēkus un turēt roku uz pulsa — sekot jaunajiem dizaineriem, kuri nākotnē varētu kļūt par daļu no mūsu komandas, vai sadarboties ar viņiem atsevišķos projektos. Arī šīs meistarklases tiek rīkotas, lai veicinātu sadarbību, kas vēlāk var izrādīties prakse «Camper» vai kas cits. Katru gadu mums ir divas trīs meistarklases un lielākajā no tām mēs paši uzaicinām piedalīties labākos no iepazītajiem dizaineriem. Patiesībā, mūsu sadarbības tīkls nav tikai par modes dizainu, tā var būt arhitektūra, tekstils, industriālais dizains vai jebkura cita radošā disciplīna. Sešus gadus mēs lielās meistarklases rīkojām Maļorkā, bet šogad jūnijā dosimies uz Koreju, kas pēdējā laikā radošuma un dizaina ziņā burtiski mutuļo, līdzīgi kā Japāna pirms 20 gadiem. Arī uz Igauniju atbraucu ar mērķi izpētīt valsti, kas nav mūsu ierastais galamērķis. Tā nav Londona vai Parīze; man patīk doties uz jaunām vietām, un mūsu kompānijai patīk būt pionieriem.

Mūsdienās, vairāk nekā jebkad agrāk, disciplīnas krustojas cita ar citu. Modes dizaineri izstrādā dizainu mašīnām, auto dizaineri — mēbelēm, mēbeļu dizaineri modelē apģērbu.

Kāpēc izvēlējāties doties tieši uz Tallinu?

Pēdējo gadu laikā esmu satikusi divus cilvēkus no Igaunijas — dizaineri Maritu Ilisoni (Marit Ilison) Jēras festivālā Francijā un Mirju Pitkārti (Mirja Pitkäärt), kura studēja Londonas Modes koledžas maģistrantūrā. Mirjas darbos mani piesaistīja tas, kā viņa izmantoja ādas kā materiāla iespējas. Ar amatnieka prasmi un vienlaikus ļoti laikmetīgi. Viņa teica, ka iepriekš studējusi Igaunijas Mākslas akadēmijas ādas mākslas nodaļā, kur mācīta arī grāmatu siešana un tamlīdzīgas lietas. Ādas māksla? Tas varēja nozīmēt gan ko ļoti amatniecisku, gan pavisam interesantu. Kad atbraucu šeit un satiku nodaļas vadītāju Lennartu [Lennart Mänd], biju patīkami pārsteigta, cik radoša ir šī nodaļa — studenti netiek ierobežoti tikai produktu vai modes dizainā, izmanto arī citus materiālus. Nav viegli ieviest svaigas vēsmas nodaļā ar simtgadīgu vēsturi, bet te tas notiek.

Ko jūs domājat par šo dizaina izglītības dalījumu pēc materiāliem? Latvijā tas ir līdzīgi.

Tu patiešām gribi zināt, ko es par to domāju? Tas ir novecojis dalījums. Mūsdienās, vairāk nekā jebkad agrāk, disciplīnas krustojas cita ar citu. Modes dizaineri izstrādā dizainu mašīnām, auto dizaineri — mēbelēm, mēbeļu dizaineri modelē apģērbu. Notiek pilnīgi pretējais šim dalījumam, kuru es nedaudz gribēju iedragāt arī ar šo meistarklasi. Kāpēc es kā modes dizainere nevarētu izmantot, piemēram, koku? Tā taču visiem būtu interesantāk.

Ko jūs kopā ar studentiem darījāt šeit, akadēmijā?

Mēs sākām ar diskusiju, ko viņiem nozīmē «valkājams», vai tie būtu apavi, apģērbi, aksesuāri vai kas cits. Cilvēki parasti domā, ka tas ir kas cieši saistīts ar mūsu ķermeni, kaut kas ērts, funkcionāls, bet vēl jo vairāk tas ir uztveres jautājums. Kad mēs redzam kādu kurpēs uz ļoti augstiem papēžiem, mēdzam aizdomāties, kā gan uz tiem vispār var nostāvēt. Bet valkātājam tas nereti šķiet pilnīgi normāli. Meistarklases dalībniekiem vajadzēja izgatavot prototipu kādam produktam, ko viņi uzskata par valkājamu. Viņiem bija jāizdomā koncepts un jāizveido telpisks objekts, lai parādītu savu ideju. Kad tik lielā uzņēmumā kā «Camper» kāds dizaineris vēršas pie radošā direktora, nekad nav laika visu tik smalki izveidot, galvenais ir parādīt savu ideju, komunicēt. Varbūt tāpēc, ka šeit nav tik lielas ražošanas industrijas, dizaineri, strādājot ar pašu radītiem produktiem, ir pieraduši visu izstrādāt līdz pēdējai detaļai, kas bija redzams arī meistarklases dalībnieku darbos.

Kā jūs nokļuvāt «Camper» un kādi ir jūsu darba pienākumi?

Es studēju modes dizainu Milānā un kādu laiku šajā nozarē tur arī pastrādāju. Milānā mani piesaistīja tradīcijas, industrijas vēriens, tajā pašā laikā saglabājot augstas prasības pret materiāliem, kvalitāti, pret skaisto. Man šķita, ja es mācīšos tur, pēc tam varēšu darīt jebko. Kad saņēmu zvanu no «Camper», viņu darba piedāvājums bija kļūt par uzņēmuma «antenu» — ceļot, tikties ar cilvēkiem un pārvest atpakaļ ziņas par to, kas, manuprāt, šobrīd ir svarīgs un aktuāls laikmetīgā dizaina jomā. To es šobrīd daru kā radošo sadarbību tīkla direktore un paralēli esmu arī dizaina konsultante galvenajai kolekcijai.

Kā notiek darbs pie «Camper» apavu un aksesuāru dizaina izstrādes? Vairāki no tiem kļuvuši teju par dizaina ikonām. Vai ir kāds produkts, kas jums ir īpaši tuvs?

Apmēram desmit cilvēki darbojas Maļorkā, un tā ir ļoti internacionāla komanda — mums ir dizaineri no Spānijas, Japānas, Čehijas, Nīderlandes. Katram ir kāda specializācija — produkti bērniem, unisex modeļi… Izšķirošos lēmumus pieņem radošais direktors. Bet no modeļiem man pašai vislabāk patīk «Pelotas», kas nu jau kļuvušas par ikonu. Šobrīd visi runā par hibrīdiem, bet, kad «Camper» sāka tos ražot pirms 20 gadiem, tas nebija tik pašsaprotami. Klasiskā izskata apavi ar gumijas zoli nojauc robežas starp «izejamajiem apaviem» un «apaviem darba dienai», tie ir rotaļīgi, ļoti kvalitatīvi hibrīdi pilsētniekam.

Kādi ir jūsu kvalitātes kritēriji izcilam apavu dizainam?

Reizēm cilvēki raksturo «Camper» apavus kā «ērtus», gandrīz vai tā, it kā tas būtu kas nevēlams, tomēr, manuprāt, komforts ir pati svarīgākā īpašība. Arī materiālu kvalitāte un veiksmīgas proporcijas, protams, ir būtiskas. Apaviem jāsaskan ar valkātāja personību un jāpalīdz visam pārējam apģērbam izskatīties labāk.

Esot ārzemēs, es vienmēr dodos uz lielveikaliem; tas ir kā kultūras, sociālais un antropoloģijas pētījums, kam, manuprāt, būtu jābūt dizaina pamatā.

Pirmīt minējāt, ka dizaina aina Korejā šobrīd ir ļoti interesanta. Vai varat padalīties ar vēl kādiem novērojumiem no ceļojot pieredzētā?

Visvairāk mani garlaiko vietas, kas atkārto cita citu. Tu zini, ko sagaidīt no Ņujorkas, Londonas, kā cilvēki ģērbjas. Viss ir savstarpēji tik ļoti saistīts, ka izpaliek pārsteigums un, lai to piedzīvotu, jārok ļoti dziļi. Es satieku dizainerus, kuru darbos redzu tik daudz elementu, kas ir vienkārši atsauces, un tas notiek arvien biežāk. Atbraucot uz tādām valstīm kā Igaunija, vēl var redzēt, ka cilvēki vienkārši dara to, kas viņiem patīk, nevis tāpēc, lai līdzinātos kādam vai pie kāda strādātu. Austrumeiropa šajā ziņā vispār pašlaik ir ļoti interesanta. Arī Prāga, no kuras mums ir vairāki dizaineri. Varbūt pēc desmit gadiem mums būs jādodas uz Dienvidāfriku, Dienvidameriku — tās ir vietas, kuras, es paredzu, radošuma ziņā gatavojas eksplodēt.

Vai ir kādi dizaineri, kuru darbs jums šķiet īpaši iedvesmojošs?

Man, protams, jāseko līdzi aktualitātēm, taču arvien vairāk man savam darbam daudz noderīgāk un iedvesmojošāk šķiet izzināt nevis citu dizaineru darbu, bet cilvēku dabu. Arī ceļojot mani visvairāk interesē vietējo iedzīvotāju paradumi — vai viņi brīvdienās sēž mājās vai dodas ārpus tām, uz kādiem bāriem viņi iet un ko viņi ēd. Esot ārzemēs, es vienmēr dodos uz lielveikaliem; tas ir kā kultūras, sociālais un antropoloģijas pētījums, kam, manuprāt, būtu jābūt dizaina pamatā. Arī iedvesmošanās no mūzikas un kino nāk tikai pēc tam.

Vai jums ir kāds padoms topošajiem dizaineriem, kuri vēl tikai domā, kā attīstīt savu karjeru?

Tāda universāla padoma man nav. Ja cilvēks ļoti vēlas strādāt kādā lielā uzņēmumā, es saprotu viņa vēlmi pielāgoties, tam nav ne vainas. Bet, strādājot pie sava zīmola, ir patiesi jāsaprot, kāpēc tu gribi to darīt un kas padara tevi atšķirīgu no citiem. Reizēm, pārlieku sekojot līdzi citu darbiem, tu pat nepamani, ka neapzināti sāc darīt ko līdzīgu. Vispirms ir jāiepazīst pašam sevi.

Tā laikam ir grūtākā daļa.

Tieši tā, tāpēc ir cilvēki, kas to nemaz nedara. Vieglāk ir sekot trendiem. No otras puses, es arī nedomāju, ka visiem būtu jābūt ļoti unikāliem, ja tev patīk uzņēmuma estētika — lieliski. Pirms dibināt ko savu, es pat ieteiktu pastrādāt pie kāda, lai saprastu, ka ar dizainera talantu vien nepietiek, nepieciešama izpratne par biznesu, loģistiku, komunikāciju. Tie ir aspekti, par kuriem jādomā, ja gribi, lai tavs zīmols ir vairāk nekā tavs hobijs. Jo ko gan ir iespējams darīt pēc modes dizaina studijām? Tūkstošiem lietu.

Reizēm, pārlieku sekojot līdzi citu darbiem, tu pat nepamani, ka neapzināti sāc darīt ko līdzīgu. Vispirms ir jāiepazīst pašam sevi.