Pērnā gada novembrī Klaipēdā bijušās tabakas fabrikas telpās notika Kultūras fabrikas atklāšana, pulcējot simtiem apmeklētāju. No idejas rašanās līdz atklāšanas dienai pagājuši 13 gadi, un atbildīgie darbinieki atzīst, ka Kultūras fabrikas projekta īstenošana ir bijis sarežģīta — ne tikai tehniski un arhitektoniski, bet notikusi arī konceptuāla cīņa starp kultūras un ekonomikas cilvēkiem.
Bijušo tabakas fabriku, kas atrodas Klaipēdas centrā pie pašas vecpilsētas, pašvaldība savulaik nopirka par vienu litu, lai tajā ierīkotu kultūras un radošuma centru. Tagad, pēc renovācijas Kultūras fabrikā ir radošo industriju inkubators, kino zāle, multifunkcionāla zāle, deju zāle un dažādas telpas koprades veicināšanai. Pašlaik lielākā daļa telpu ir izīrētas māksliniekiem un radošiem uzņēmumiem — telpu nomas maksa ir zemāka, nekā vidēji Klaipēdā, kas tiek pamatots ar pašvaldības apstiprinātajiem tarifiem. Bez telpu nomas Kultūras fabrika nodrošina arī daudzveidīgu ēkas saturu un atbalstu jaunajiem uzņēmējiem.
Renovētās tabakas fabrikas četru tūkstošu kvadrātmetru plašo telpu interjers apvieno radošu darba vidi ar klasisku Eiropas projekta renovāciju. Arhitekti ir saglabājuši atsevišķus vecās rūpnīcas elementus — atklātus un balti krāsotus ķieģeļu mūrus, kāpņu margas, flīzes. Tajā pašā laikā ir izmantoti biroju ēkās jau sen popularitāti iemantojuši paņēmieni – stikla sienas, eksponētas inženierkomunikācijas. Viedokļi dalās par arhitektu biroja «Pilis» izvēlēto noformējumu multifunkcionālajai 200 sēdvietu zālei — tajā ir fiksēti krāsaini krēsli, gaiša toņa skatuves grīda un skatītāju zāles grīda. Šāds risinājums Klaipēdas kultūras profesionāļu vidē jau ir izraisījis diskusiju, jo zāle paredzēta dažādiem mērķiem, un izdevīgāka būtu bijusi melnās zāles jeb «black box» izveide.
Klaipēdas pilsētas Ekonomikas un investīciju pārvaldes vadītājs Ričards Zulcs (Ričardas Zulcas) Kultūras fabrikas atklāšanas pasākumā vairākkārt piesauca iepriekš notikušo konceptuālo cīņu starp kultūras un ekonomikas jomas pārstāvjiem. Vispirms bijusi nepieciešama vienošanās par to, kura pārraudzībā būs radošās industrijas. «Tas bija ļoti būtiski. Starp sektoriem pastāv būtiskas atšķirības izpratnē par radošo industriju attīstības metodēm. Mēs, ekonomisti, uzskatām, ka nozarei ir jāspēj sevi pārdot un būt patstāvīgai,» stāsta Ričards. Viens no piemēriem, kas atspoguļo starpnozaru dialogu, ir mūsdienu dejas studijas, kas šobrīd labprāt izmanto Kultūras fabrikas telpas. Klaipēdas Kultūras pārvaldes uzskats ir bijis, ka tām jādod iespēja attīstīties un pilnveidoties, tādēļ telpas Kultūras fabrikā būtu izmantojamas bez maksas. Tikmēr projekta attīstītāji no Ekonomikas un investīciju pārvaldes uzstājuši, ka vislabākā motivācija izaugsmei ir dzīvot, uzstāties un veidot repertuāru tā, lai varētu samaksāt vismaz īri par mēģinājumu telpām. Ekonomistu merkantilais princips ir vienkāršs — ja jau neviens nav gatavs maksāt par koncertu, tad, acīmredzot, deju kolektīva aktivitātes ir no biznesa viedokļa nepareizas. Tā kā Kultūras fabrikas projekts daļēji finansēts no Eiropas Reģionālā attīstības fonda, ko apsaimnieko Lietuvas Ekonomikas ministrija, ir svarīga tā finansiālā atdeve un spēja būt patstāvīgam. Radošo industriju inkubatoram pirmajos trīs gados jārada 30 jauni mazie un vidējie uzņēmumi. Ņemot vērā Klaipēdas aglomerācijas kopējo iedzīvotāju skaitu, kas ir nepilni 330 tūkstoši, šī radītāja sasniegšanai nevajadzētu sagādāt problēmas.
Kultūras fabrikas darba programmā uzsvars likts uz sabiedrības izglītošanu, kā arī alternatīvas darba vides popularizēšanu. Koprades vieta, atvērta telpa, dalīšanās — tie ir vārdi, ko atklāšanas vakarā varēja dzirdēt ik uz stūra. Kino zāle ar brīnišķīgu skaņu ir iznomāta kādam uzņēmumam no Viļņas, taču no tā tiek sagaidīts mākslas un dokumentālais kino, kas parasti neiekļūst komerciālo kinoteātru repertuārā. «Mums jāizglīto sabiedrība,» uzsver Ričards. Kultūras fabrikas piedāvājums iedzīvotājiem ir plašs — tajā ir teātra izrādes, deju uzvedumi, mākslas izstādes un mākslas kino. Savukārt jaunajiem uzņēmējiem ir pieejami semināri biznesa attīstībā un komunikācijā.
Klaipēdas stāsts neviļus liek domāt par Rīgas Tabakas fabrikas projekta attīstību, kas gan ir cita mēroga un nosacījumu iecere, un tai pašā laikā — nacionālās politikas prioritāte radošo industriju attīstībā. Pašlaik Latvijas Kultūras akadēmija sadarbībā ar Kultūras ministriju izstrādā stratēģiju Tabakas fabrikas attīstībai, kas ir ierasta prakse publiskajā pārvaldē, lai pieņemtu izsvērtus un pamatotus politiskus lēmumus. Kamēr ierēdniecība un pētnieki strādā ar stratēģijām, Rīgā paralēli turpina attīstīties un veidoties dažādi veikaliņi, kvartāliņi, darbnīcas, hibrīdas kafejnīcas, koprades vietas, interneta portāli un citas radošas iniciatīvas. Radošā Rīga top, negaidot Tabakas fabrikas izveidi. Tādēļ paralēli stratēģijas izstrādei un politisko lēmumu pieņemšanas smagajam procesam, ir jānodrošina atbalsta injekcijas jau esošajiem neatkarīgajiem veidojumiem un iniciatīvām, negaidot 2020. vai 21. gadu. Citādi — Radošās Rīgas stāsts var iepalikt ne tikai citām Eiropas metropolēm, bet arī krietni mazākām Latvijas pilsētām.
Viedokļi