Moderni žurnāli

«The Modern Magazine», kuras kurators ir Džeremijs Leslijs (Jeremy Leslie), bloga «MagCulture» autors ar vairāk kā 25 gadu pieredzi žurnālu un grāmatu veidošanā, Londonā notiek jau otro gadu. Galvenās tēmas šogad — vai «indie» žurnālu izdošana var kļūt par veiksmīgu un ienesīgu biznesu? Kāda ir neatkarīgo žurnālu izdevējdarbības nākotne? Vai un kā labi izveidots žurnāls var palīdzēt dažādu jomu biznesam? Un vai «mainstream» žurnāliem vajadzētu ņemt piemēru no nišas žurnāliem, domājot par savu attīstību?

Lēni un pamatīgi

«Delayed Gratification» ir izcils lēnās žurnālistikas piemērs. Žurnāla komanda pēta svarīgus notikumus tad, kad putekļi nosēdušies un ziņu portāli par tiem vairs neraksta. Viņi rokas dziļumā, analizē datus, lai noskaidrotu, kāpēc tas noticis un kādu ietekmi atstājis uz vidi un cilvēkiem. Žurnāla «Delayed Gratification» pirmais numurs iznāca 2010. gada nogalē, laikā, kad drukātais medijs tika uzskatīts par mirušu, un atlikušie komerciālie žurnāli neveiksmīgi centās pārspēt sociālos tīklus un ziņu portālus, mākslīgi ražojot baumas un skandālus, lai pievērstu sev uzmanību. Žurnāla redaktoram Robam Orčardam (Rob Orchard) ir svarīgi pārbaudīt faktus un sniegt patiesu informāciju, nevis būt pirmajam, tāpēc žurnāls iznāk vien četras reizes gadā. Darbs pie viena materiāla aizņem vairākus mēnešus. Žurnāls ir slavens arī ar saviem asprātīgajiem infografikiem. Tā, piemēram, izpētīts, cik kokiem jāiet bojā, lai pasaule drukātajos medijos izlasītu dažādas pilnīgi nesvarīgas ziņas (Dženifera Anistone tikusi pie jaunas frizūras — 2 koki).

Līdz šim kopumā izdoti 15 numuri. Skaisti un smaržīgi. Abonenti žurnālu saņem smalkā kartona kastē (lasītāji ziņo, ka sajūtas esot līdzīgas, kā izpakojot jaunu «Apple» datoru). No savas pieredzes Robs neiesaka izmantot «Paypal» abonēšanas sistēmu — vienas vienīgas problēmas gan pašiem, gan pircējiem. Un pircējus apgrūtināt nedrīkst. Žurnāla atpazīstamībai palīdzējušas konferences — Robs pats pieteicies un braucis uzstāties. Reklāmas avīzēs savukārt nav atmaksājušās.

No pikseļiem pie papīra

Žurnāla «Offscreen» idejas autors, redaktors un dizaineris Kajs Brahs (Kai Brach) prezentāciju iesāk, atrādot savas ģimenes relikvijas — vecvectēva gleznu, kokā izgrebtu skulptūriņu un savu pirmo mājaslapu (zāle smejas).

Kajs ir profesionāls web dizaineris. Žurnālu sācis izdot 2012. gada sākumā, kad sapratis, ka visu viņa radīto — neskaitāmas mājaslapas un aplikācijas — var izdzēst ar vienu «delete» taustiņu. Nezinot pilnīgi neko par drukāta medija izdošanu, Kajs paņēmis brīvdienas un sācis apceļot pasauli, lai klātienē satiktos un veidotu intervijas ar citiem savas jomas speciālistiem. Žurnāls esot labs iemesls, lai uzrunātu cilvēkus, kuru darbu cieni un apbrīno, kā arī izzinātu aizkulises mājaslapām un aplikācijām, ko ikdienā lietojam.

Žurnāla «Kickstarter» kampaņa izgāzusies, tādēļ pirmā numura ražošanas izmaksas Kajs sedzis no saviem iekrājumiem. Šeit jāpiebilst, ka algots tiek tikai tekstu korektors, visu pārējo Kajs dara pats. Darbu ar programmu «Adobe InDesign» apguvis vietnē «lynda.com», kur par nelielu samaksu var skatīties video pamācības. Par drukāto mediju dizainu, papīru un burtiem jautājis citu žurnālu veidotājiem. Piemēram, papīru noskatījis vācu žurnālā «The Weekender». Kajs atzīst, ka viņam kā web dizainerim sākumā esot bijis grūti pieņemt, ka nodrukātā žurnālā neko nevar mainīt. Taču labums esot tāds, ka katru nākamo žurnāla numuru var uzlabot un attīstīt.

Lai gan vācietis Kajs nu jau vairākus gadus dzīvo Austrālijā, «Offscreen» tiek drukāts Berlīnē. Iemesli tam esot vairāki: zemākas tipogrāfijas izmaksas, augstāka drukas kvalitāte, izdevīgāka (trīs reizes lētāka, salīdzinot ar Austrālijas pastu) un ātrāka sūtīšana uz visām pasaules malām. Izmēģinājis dažādu izplatītāju pakalpjumus un vīlies, Kajs izveidojis savu internetveikalu. Šobrīd 75% tirāžas tiek pārdoti tur, atlikušie 25% fiziskos veikalos visā pasaulē. Interneta pasūtījumus apkalpo, iepako un izsūta kāda neliela kompānija Berlīnē. Kajs tic, ka nav vajadzīgas milzīgas mārketinga komandas, lai izdotu finansiāli veiksmīgu žurnālu. Pietiek ar pāris līdzīgi domājošiem cilvēkiem ar spēcīgu viedokli un pārliecību. Viņi būs tie, kas veidos žurnāla auditoriju.

Žurnālā nav reklāmas tās tradicionālajā izpratnē. Atbalstītāju logotipi un nelieli apraksti tiek izvietoti uz atšķirīga papīra žurnāla vidū, izceļot tos no pamatsatura. Lasītāji tam pievēršot vairāk uzmanības nekā parastām reklāmām.

Lai popularizētu jaunu žurnālu, Kajs iesaka apzināt dizaina konferences un piedāvāt organizatoriem bezmaksas žurnāla kopijas, ko likt dalībnieku paciņās. Konferences organizatori šādās reizēs parasti sedz sūtīšanas izmaksas. Noteikti veidot Twitter, Facebook un Instagram kontus. Žurnālam «Offscreen» labi strādā arī «newsletter» vēstules — šobrīd tām pieteikušies ap 10 000 cilvēku. Tur pāris nedēļu pirms jauna numura iznākšanas Kajs ieliek žurnāla satura aprakstu un kādu tīzerīti.

Noslēgumā Kajs stāsta par kādu aizkustinošu momentu, kad slavena programmētāja māmiņa apraudājusies, ieraugot savu dēlu uz «Offscreen» vāka, jo līdz šim nav varējusi saprast, ko tieši dēls dara un cik daudz karjerā sasniedzis. Cilvēki vēl joprojām novērtē īstas lietas, personīgu pieeju.

Mainīt, uzlabot un atgriezties sākumpunktā

Ļoti gaidīju drukāto mediju dizaineres Veronikas Ditingas (Veronica Ditting) uzstāšanos. Šķiet, biju pirmā, kas lūdza Veronikas autogrāfu žurnāla «The Gentlewoman» jaunākajā numurā. Veronika ir dzimusi Vācijā, studējusi dizainu Nīderlandē Gerita Rītvelda akadēmijā un tagad strādā Londonā, kompānijā, kas veido žurnālus «Fantastic Man», «The Gentlewoman» un dažādu populāru zīmolu, piemēram, «Cos», katalogus. Pie visiem projektiem Londonas birojā strādā septiņu cilvēku komanda. Žurnāls «The Gentlewoman» radies, sekojot veiksmīgajam vīriešu žurnālam «Fantastic Man». Lai izceltu abu izdevumu dažādās identitātes, sākotnējais nosaukums «Fantastic Woman» mainīts uz «The Gentlewoman». Šo nosaukumu komanda uzgājusi kādā pagājušā gadsimta 30. gados tapušā sieviešu žurnālā. Arī vizuālajam noformējumam par pamatu ņemti veco laiku izdevumi, arhīvu atradumi.

Strādājot pie jauna žurnāla dizaina, Veronikai ir vajadzīgi vismaz trīs numuri, lai to iepazītu, eksperimentētu, saprastu, kas darbojas un kas ne. Ar katru jaunu numuru viņa veic izmaiņas, vairāk iedziļinās detaļās, uzlabo trūkumus. Visos numuros nemainīgi palikuši vienīgi Bauhaus stila burti «Futura» (gan žurnāla galviņai, gan iekšlapās) un vāka rāmis ar vienkrāsaino fonu. Vāka fona krāsa parasti tiek izvēlēta pēdējā brīdī, pieskaņojot fotogrāfijai. Pirmie divi «The Gentlewoman» numuri tika drukāti uz krītpapīra. Tikai sākot ar trešo numuru, parādījās dažādu veidu papīri — krītoti un nekrītoti —, lai izceltu materiālus, fotosesijas, atdalītu tēmas. Žurnāla devītajā numurā tika nomainīts iekšlapu «grids». Tagad žurnāla makets vairāk līdzinās grāmatai — teksta bloks šaurāks, divas slejas, ievadlappuse katras jaunas nodaļas sākumā. Veronika iesaka saglabāt visas skices — pēdējos «The Gentlewoman» numuros esot izmantoti elementi no sākotnējām skicēm.

Veronika ir «content driven designer», kas nozīmē veidot dizainu, pielāgojoties teksta saturam un fotogrāfijām, nevis salikt informāciju iepriekš zināmā šablonā. Atkarībā no žurnāla tēmas un raksta satura, tiek mainīti virsrakstu burti. Bieži Veronika izmanto arī savu rokrakstu. «The Gentlewoman» veidotāju komanda ļoti labprāt saņem lasītāju atsauksmes un veic izmaiņas, ja tās ir pamatotas. Lielākais kompliments Veronikai bijis no kāda epilepsijas slimnieka — žurnāla makets viņu nomierinot, esot patīkami lasīt.

Žurnāls kā zīmola seja

Džeremijs Langmeds (Jeremy Langmead) ir pieredzējis žurnālu redaktors, kura kontā ir «Nova magazine», «Wallpaper*», «Esquire» un citi žurnāli. Pametis galvenā redaktora vietu «Mr Porter», viņš kopā ar komandu ķēries pie izsoļu nama «Christie’s» žurnāla – kataloga dizaina pārveides. Džeremijs vienlīdz labi orientējas kā drukātā, tā digitālā vidē, jo katram stāstam ir vajadzīgs savs medijs, lai veiksmīgāk sasniegtu skatītāju. Viņš atceras, kā 2007. gadā nācies lūgties un pārliecināt žurnāla «Esquire» vadību, lai piešķir līdzekļus mājaslapas izveidei. Tā viņš ticis pie 50 mārciņām mēnesī darbam pie mājaslapas satura. Džeremijs strādā pēc principa «dari labi vai nedari nemaz», jo slikts saturs un dizains zīmola reputācijai var nodarīt lielu ļaunumu.

Darbs ar «Christie’s» žurnāla saturu nav viegls — bieži, lai saņemtu atļauju nodrukāt kādu darbu, ir iepriekš jāsaskaņo un vairākas reizes jāpārtaisa makets. Žurnālam jābūt ļoti kvalitatīvam, jo tas prezentē neiedomājami dārgas un smalkas lietas. Tajā pašā laikā dizains nedrīkst nomākt izdevumā publicēto mākslu. Sākot darbu pie «Christie’s» žurnāla, Džeremijs izpētījis arhīvus, vecos izsoļu nama katalogus, tajos lietotos burtus, grafikas. Šobrīd žurnālu var saņemt tikai reģistrētie izsoļu nama biedri, taču drīzumā plānots izveidot vēl vienu, visiem pieejamu izdevumu, kur tiktu publicēti ne tikai izsoļu darbi, bet arī stāsti, kas slēpjas aiz tiem, dzīvesstila materiāli.

Žurnāla vizuālo tēlu veido jauna dizaina studija «B.A.M.», kurā savus spēkus apvienojuši Lī Belčers (Lee Belcher), bijušais žurnāla «Wallpaper*» mākslinieciskais direktors, un Deivids Makkendriks (David Mckendrick), bijušais žurnāla «Esquire» (UK) radošais direktors.

Noslēgumā Džeremijs stāsta, ka ne mazāk svarīgs par pašu žurnālu ir veids, kā tas nonāk pie lasītāja. Nedrīkst gaidīt, kad lasītājs atnāks pats, jāpanāk pretī — ja tavs lasītājs neapmeklē grāmatnīcas un kioskus, pārdod žurnālus viņa iecienītajā apģērbu veikalā vai kafejnīcā.

Grafikas dizaineru pornogrāfija

Sākotnēji «Gratuitous Type» tika izveidots tādēļ, lai tā autorei Elanai Šlenkerei (Elana Schlenker) būtu iemesls klātienē satikt un uzrunāt dizaina pasaules elkus. Šādās sarunās viņa arī noskaidrojusi, kā veiksmīgi atvērt savu studiju. Žurnāls ir Elanas spēļu laukums. Bez noteikumiem, bez klienta, kam jāizpatīk. Elanai patīk pārsteigt lasītāju — katrs numurs vizuāli ir pilnīgi citāds, nemainīgs paliek tikai nosaukums. Ceturtā izdevuma vāks veidots no caurspīdīga plastikāta ar metālisku apdruku bronzas krāsā. Ražotājiem tas esot bijis murgs, un otrreiz ko tādu Elana neatkārtotu, bet esot gribējies pamēģināt.

Žurnāls «Gratuitous Type» nav bizness, tā drīzāk ir reklāma Elanas dizaina studijai Ņujorkā. Daudz klientu nākot tieši tādēļ, ka iepaticies žurnāls. Praktisku apsvērumu dēļ žurnāls iznāk tikai reizi gadā kopš 2011. gada. Pie «Gratuitous Type» izveides strādā četru cilvēku komanda. Elanai palīdz ārštata tekstu korektors, drukas lietu speciālists tipogrāfijā Kanādā un viņas draugs fotogrāfs. Elana neizmanto izplatītāju pakalpojumus, pati iet uz pastu un izsūta interneta veikalā pārdotos žurnālus, pati arī uzrunā veikalus visā pasaulē.

Žurnāls dizaineriem, kuri mīl iedzert

Saimons Lails (Simon Lyle) bērnībā būtu raudājis prieka asaras, ja zinātu, ka pieaudzis naudu pelnīs, veidojot žurnālu par iedzeršanu. «Hot Rum Cow» nepretendē būt par savas jomas ekspertu, tas ir žurnāls dzērājiem – amatieriem, kuri novērtē labu dizainu. Saimons neslēpj, ka žurnāls daudz naudas neienes, taču līdz ar tā iznākšanu veidotāju komanda tikusi pie vairākiem apjomīgiem projektiem — dizaina un satura veidošanas alkohola zīmolu reklāmas kampaņām.

Ilustrācijas kā saprāta balss

Pirmais, kas ienāks prātā lielākajai daļai žurnālu gīku, izdzirdot Denija Millera (Danny Miller) vārdu, noteikti būs viņa aizsāktais «Little White Lies». Astoņu gadu laikā kinomīļu žurnāls «Little White Lies» manāmi audzis un attīstījies — izveidots TV šovs, tiek rīkotas regulāras izstādes, filmu klubi, ballītes. Žurnālam ir arī sava aplikācija, kas iesaka filmas, seansus, apkopo atsauksmes, nolasa atrašanās vietu un iesaka tuvāko kinoteātri. Tā ir spēcīga kustība, kam filmu izplatītāji gatavi maksāt, lai tikai iekļūtu bariņā. Tik izteiktam nišas produktam Denijs iesaka izmantot izplatītāja pakalpojumus. «Little White Lies» komanda savulaik veiksmīgi atradusi tādu, kura pārziņā ir pilnīgi visi Lielbritānijas kinoteātri, jo tā ir īstā vieta, kur uzrunāt auditoriju — kino cienītājus.

Vēl viens Denija «bērniņš» — informācijas tehnoloģiju žurnāls «Think Quarterly» tapis sadarbībā ar «Google». Žurnāls nav nopērkams, tas veidots īpaši «Google» klientiem un sadarbības partneriem Lielbritānijā. Šobrīd Denijs vada savu radošo aģentūru «Human After All» un strādā pie vairākiem jauniem izdevumiem. Viens no tiem — «Weapons of Reason» dzimis, noskatoties Ala Gora jaunās grāmatas «The Future» prezentāciju, kurā autors runājis par klimata izmaiņām, ekonomikas globalizāciju un tehnoloģiju attīstību. Denijs tūliņ sauca kopā komandu, lai sāktu darbu pie jauna izdevuma, kas aptvers problēmas, lietas un notikumus, kuri veido pasauli. Žurnāla nosaukumu Denijs ieraudzījis kādā Marka Aurēlija citātā: «Never let the future disturb you. You will meet it, if you have to, with the same weapons of reason which today arm you against the present». Lai sarežģīto informāciju padarītu uztveramāku un baudāmāku, paredzēts izmantot daudz ilustrāciju. Beidzot dizaineri varēs likt lietā savas iemaņas, lai uzlabotu pasauli.

Lielie skatās uz mazajiem

Visbeidzot konferences kulminācija — Džeremija Leslija saruna ar «New York magazine» galveno redaktoru Adamu Mosu (Adam Moss). Jau sarunas sākumā Adams neslēpj savu prieku būt Londonā, kur ir ļoti attīstīta žurnālu kultūra. Ņujorkā tas neesot tik aktuāli.

Pie «New York magazine» vadības Adams ticis 2004. gadā. Restaurējis žurnāla galviņu, attīrījis no visa liekā. Būdams perfekcionists, kam patīk visu kontrolēt, viņš drukātā žurnāla iznākšanas biežumu mainījis no reizes nedēļā uz reizi divās nedēļās, lai izstrādei varētu veltīt vairāk laika. Un tas nebūt nenozīmē, ka drukātajam izdevumam samazināts finansējums.

Adama pārziņā ir arī žurnāla digitālā versija, kur vienas dienas laikā tiek publicēts līdz pat 200 jaunām ziņām. Tā esot laba vide eksperimentiem, jo uzreiz ir redzams, kas cilvēkiem patīk un kas — nepatīk.

«New York magazine» seko tam, kas notiek pasaulē, un pielāgojas. Adams godīgi atzīst, ka reizēm nočiepj kādu ideju no citiem, arī neatkarīgajiem žurnāliem un pārveido to pa savam.

Reportāžas noslēgumā iesaku noklausīties «Monocle radio» raidījuma «The Stack» 108. sēriju.