Sistēmu dizaineri. Intervija ar «Something & Son»

Endijs un Pols jūlija beigās apmeklēja Cēsis, lai nolasītu lekciju «Get Well City» vasaras skolā, un mums radās iespēja uzzināt vairāk par viņu darba pieeju — radīt ne tikai telpas, bet arī ilgtspējīgus biznesa modeļus to tālākajai dzīvei.

Evelīna Ozola:
— Vai varat vienā teikumā pateikt, kas ir «Something & Son»?

Pols Smits:

— Cilvēki mums ir pierakstījuši dažādas īpašības. Mūs ir saukuši par sociālajiem dizaineriem, arhitektiem un dažbrīd produktu dizaineriem, taču ne vienmēr mēs paši gribētu sevi tā apzīmēt. Man šķiet, daudzi ir pamanījuši, ka mēs neradām vienkārši vizuālus darbus — mēs tiem pievienojam arī funkciju. Tam ir savi iemesli, kas parasti saistās ar kādu plašāka mēroga problēmu, nopietnu jautājumu.

Endijs Merits:

— Mēs radām mākslas darbus ar funkciju. Daudzi mākslinieki iestājas pret funkciju, vai ne tā? Viņi vēlas būt brīvi un «peldoši», turpretī mēs uzskatām, ka mākslā pašlaik jau ir gana daudz brīvības, tāpēc mēs vēlāmies pievērsties lietām konkrētāk.

Evelīna:
— Kas tās ir par lietām, kurām vēlaties pievērsties?

Pols:

— Pēdējos gados esam strādājuši pie projektiem, kas saistīti ar pārtikas drošību un cilvēku informēšanu par pārtikas izcelsmi, kas sasaista vides problemātiku ar ilgtspējību, pārtikas ražošanas sistēmu un to, kā mēs sevi pabarojam. Esam strādājuši ar ražošanas atgriešanu pilsētās vai nu ar jaunu tehnoloģiju starpniecību un to, kā šīs tehnoloģijas varētu mudināt cilvēkus atkal kļūt par ražotājiem, vai arī ar fiziskas telpas palīdzību, kuru esam izveidojuši centrālajā Londonā. Cits mūsu darba virziens ir makroekonomika — pētīt, kā ekonomiski ierobežojumi un politika noteiktās pilsētās nosaka to, kā cilvēki izmanto, izbauda vai neizbauda urbānu dzīvesstilu.

Endijs:

— Pilsētas! Pilsētas ir mūsu darba centrā, tās ir viens no elementiem, kas satur visu kopā. Arī daba pilsētās.

Ieva Laube:
— Vai varat īsumā ieskicēt, ar ko esat iepriekš nodarbojušies?

Endijs:

— Es studēju grafikas dizainu Braitonā, taču programma bija visai konceptuāla — tev iedeva uzdevumu, ko varēji izpildīt jebkādā sev vēlamā veidā, ja vien spēji pamatot ideju. Tas kļuva par visai labu atskaites punktu tam, ko darām tagad, taču toreiz, kad studēju, es to vēl nenojautu.

Pols:

— Es studēju inženierdizainu ar atbilstošu tehnoloģiju, kas ir smieklīgs nosaukums, bet uzsvars tika likts uz to, lai tu kļūtu par tādu inženieri–dizaineri, kurš spēj strādāt apstākļos, kad pieejami ierobežoti resursi. Daudzi no mana kursa sāka strādāt projektos jaunattīstības valstīs, palīdzot izveidot ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas. Šī izglītība ietvēra galvenos inženierzinātnes un dizaina principus, kā arī politikas un ekonomikas studijas. Tolaik es sāku interesēties par sociālekonomiku un ilgtspējību, arī to, kā ideju pasniegšanai izmantot vizuālu valodu. Arī tagad mūsu darbi apskata vai izceļ, lai gan ne vienmēr risina, sociālus un vides jautājumus.

Endijs:

— Mēs esam piemērs tam, kā Lielbritānijā ir iespējams iegūt universitātes izglītību, taču neturpināt darbu gluži izvēlētajā profesijā. Lai kā arī uz to skatās, Lielbritānijas vide ir visai elastīga šajā ziņā, tā ļauj cilvēkiem mainīt karjeras virzienus. Tas rada visai daudz interesantu prakses piemēru.

Ieva:

— Lielākajā daļā jūsu projektu jūs jau no paša sākuma domājat par to, kā nodrošināt tiem neatkarīgu dzīvi, kā tajos integrēt biznesa aspektu. Kādēļ esat izvēlējušies tā darīt?

Pols:

— Ja tev ir ideja, kas tev ir ļoti svarīga, tu labprātāk gribētu, lai tā darbojas 4 gadus un sasniedz tūkstoš cilvēku, nekā tikai 4 dienas un sasniedz tikai simts cilvēku. Tas nozīmē nodrošināt pastāvīgumu kaut kam, kas citādi tiktu uzskatīts par «pop-up» projektu. Mēs ne vienmēr nonākam pie produkta, ko cilvēki vēlāk vada kā uzņēmumu, bet mēs vienmēr cenšamies radīt kaut ko ar savu neatkarīgu dzīvi un tālejošu ietekmi. Dažkārt tālejošāka ietekme ir kādai idejai, nevis fiziskai vietai.

Tas panākams, ja rūpīgi domā par to, kā turpināt projektu pēc tam, kad esošais finansējums būs izsmelts. Viens no mūsu dizaina instrumentiem līdzās zīmēšanai, būvēšanai un izgatavošanai ir biznesa modeļu un projekciju izstrāde, ar kuru cenšamies paredzēt to, cik apmeklētāju vajadzētu piesaistīt, cik kafiju pārdot vai cik dvieļu iznomāt spa centrā. Mēs varam visai precīzi prognozēt un kontrolēt šīs mazās detaļas.

Endijs:

— Nav tā, ka mēs kaut ko radām un tad cenšamies tam piesaistīt cilvēkus; dizaina un cilvēku piesaistes process notiek vienlaicīgi. Tādējādi mēs jau projekta izstrādes laikā zinām, kas būs tie cilvēki, kas gādās par to vēlāk.

Pols:

— Ja to izdodas attīstīt pareizā virzienā, jūs varat izveidot patiešām lielisku vidi. Dizainera darba ietekmes sfēra kļūst plašāka, jo arī visi iesaistītie cilvēki vēlas redzēt labu rezultātu. Tā mēs rīkojāmies, kad strādājām pie «Farm:Shop», un daudz no tā iemācījāmies. Tā mēs esam attīstījuši plašu prasmju spektru, kas ietver vizuālo dizainu, telpas tēla radīšanu, kā tā izskatās no ārpuses, kā cilvēki mijiedarbojas ar to, kā veiksmīgi izplatīt informāciju, kā nodarbināt cilvēkus un izmaksāt viņiem algu.

Endijs:

— Mums piemīt lielummānija — mēs gribam paši izdarīt visu! Mēs esam gandrīz kā kino studija — strādājot pie filmas, komanda rada veselu pasauli, kas ir jāuzbūvē no nekā. Mēs cenšamies strādāt tāpat.

Ieva:
— Cik lielā mērā jūs paliekat iesaistīti projektos, kad tie ir pabeigti?

Pols:

— Parasti mēs saglabājam daļējas īpašumtiesības vai noteiktu saistību ar projektu, jo tam ir mūsu vārds un mēs to mīlam un atbalstām, taču tas notiek drīzāk «ikmēneša tikšanās» veidā, nevis «konstantas novērošanas» formātā. Pabeigtā projektā citi cilvēki spēlē lielāku lomu nekā mēs. Mēs tikai piešķiļam uguni, bet pārējie to uztur.

Endijs:

— Mūsu projektiem vienmēr ir spēcīga vizuālā identitāte, un mēs cenšamies panākt, lai tā tiktu saglabāta. Es atceros, ka Bārkingas pirtī darbinieki visu laiku mēģināja kaut kur novietot visādas rozīgas hipiju mantas. Es teicu: «Tām ir jāpazūd!» Ja vizuālais tēls neturas kopā, viss projekts pārvēršas par haosu.

Evelīna:
— Vai varat pastāstīt, kas ir «Makerversity»?

Pols:

— Mēs esam četru cilvēku komanda, kas pašlaik strādā pie darba telpu izveides centrālajā Londonā, Somersetas namā pie Temzas. «Makerversity» ir 15 000 kvadrātpēdu plaša ēka, kurā mēs piedāvājam īrēt studijas un darbnīcas cilvēkiem, kas kaut ko ražo. Atšķirībā no citām darba telpām, visi, kas pievienojas «Makerversity», apņemas strādāt ar jauniešiem. Tādējādi mēs cenšamies atdarināt (no tā arī cēlies «Makerversity» nosaukums) studentu un pasniedzēju attiecības, taču šeit par studentiem kļūst jaunieši, kuriem citādi nebūtu šādu iespēju. Savukārt «pasniedzēji» šeit ir dažādu nozaru profesionāļi, «start–up» uzņēmēji, cilvēki, kas kaut ko izgatavo ar rokām. Tā mēs ļaujam šīm abām pusēm satikties vienā lieliskā telpā.

Endijs:

— Var atrast fotogrāfijas, kurās redzams, kā Londonā līdz pat 1970. gadiem ostas krāni sniedzās līdz pat Tauera tiltam un pat nedaudz tālāk. Man šķiet, ka cilvēki ir aizmirsuši, ka Londona bija industriāla pilsēta, darba pilsēta, un darbs bija nozīmīga mentalitātes daļa. Šodien pilsētu centri visumā kļūst vienādi — tu vari aizbraukt uz Ņujorku, Londonu vai Parīzi, bet būtībā pieredzēt vienu un to pašu. Bet tu vari arī doties uz Londonas nomali, kur tu redzēsi, kāda patiesībā Londona ir, kāda ir darba ļaužu ikdiena. Ir vērtīgi šo ikdienas dzīvi atgriezt atpakaļ pilsētas centrā, apturot procesu, kas centru padara par sterilu tūristu galamērķi, kur vietējie pat nerādās.

Pols:

— Mūsu pieeju vada divi galvenie aspekti: kā atjaunot ražošanu bagātas pilsētas centrā un kā rīkoties, lai jauni londonieši būtu ieguvēji šajā procesā. Trešais aspekts, ko mēs godīgi atzīstam, ir mūsu interese vadīt šo telpu kā uzņēmumu, kurā gūtie ieņēmumi palīdz uzturēt mūsu dizaina praksi. Tas ir nevis bezpeļņas, bet nelielas peļņas uzņēmums.

Endijs:

— Mēs ceram ar laiku attālināties no mūsu projektiem un turpināt saņemt dividendes — strādāt mazāk kā šobrīd un pelnīt vairāk. Lai gan mēs esam diezgan jauni, mums sāk apnikt strādāt no projekta uz projektu — tas vienkārši nav finansiāli ilgtspējīgi. Ja palūkojamies uz māksliniekiem, viņi arī cenšas uzturēt vairākus ienākumu avotus. Mākslinieki nodarbojas ar tik daudzām lietām, taču neviens īsti par to nerunā — par to, ka finansiāla drošība balsta radošo procesu.

Pols:

— Mēs daudz runājam par šīm lietām, jo mums šķiet, ka par to netiek pietiekoši diskutēts. Īpaši gadījumos, kad jauni cilvēki klausās mākslinieku lekcijas — viņi vienmēr runā tikai par idejām, tikai par gaistošām lietām. Iespējams, šis mākslinieks ir ļoti veiksmīgs vai arī viņš ir saņēmis mantojumā no vecākiem divas mājas, vai arī viņam ir paveicies radīt spožu biznesa ideju jau agrā vecumā. Mākslinieka dzīve tiek attēlota pilna baudām, taču ir nepieciešams interesēties arī par to, kā šādu dzīvi iespējams uzturēt.

Evelīna:
— Kā tas iespējams, ka ieguvāt piekļuvi šādām telpām pašā Londonas centrā?

Endijs:

— HMRC — Lielbritānijas ieņēmumu dienests — Somersetas namā glabāja savu arhīvu. Pēc arhīva digitalizēšanas dienests telpu pameta. Tā kļuva pieejama jaunai funkcijai, un viņi sazinājās ar Tomu [Tom Tobia], ar kuru mēs pašlaik strādājam, jo viņš bija publiski runājis par ideju atjaunot ražošanu pilsētas centrā.

Pols:

— Un tad mēs uzrakstījām savu piedāvājumu uz trim lappusēm. Pēdējā gada laikā pieci vai seši citi cilvēki bija izdarījuši tāpat, taču visi prasīja vairākus simtus tūkstošus mārciņu. Toms mums piebiedrojās un teica: «Mēs to izdarīsim. Dodiet atslēgas, un mēs jau rīt sāksim krāsot.» Un šis piedāvājums kļuva par pamatu, uz kura mēs attīstījām biznesa modeli, kas tagad darbojas un nodarbina cilvēkus.

Evelīna:
— Vai jums par telpām ir jāmaksā nomas maksa?

Pols:

— Jā. Bija periods, kad mēs nemaksājām, taču tagad, kad varam to atļauties, mēs maksājam. Tas nozīmē, ka mēs strādājam ciešā sadarbībā ar īpašnieku, lai sasniegtu kopēju mērķi. Jau no paša sākuma vienojāmies, ka maksāsim īri tad, kad varēsim to atļauties.

Ieva:
— Cik cilvēku ir iesaistīti «Makerversity» projektā?

Pols:

— Mēs sākām četratā, bet tagad esam izauguši līdz 10–12 cilvēku komandai, kas strādā katru dienu, darot dažādus darbus. Tas notika gada laikā, kas ir visai īss laika posms. Telpas izmanto 130 biedri, turklāt pēdējo divu trīs mēnešu laikā apmācības izgājuši 300–400 jaunu cilvēku. «Makerversity» darbojas neatkarīgi no mūsu prakses; tai ir sava identitāte, sava seja.

Endijs:

— Bieži gadās, ka mūsu projektiem ir vairāk «laiku» nekā mums pašiem, jo ne visi cilvēki zina, ka mēs esam to radījuši; projekti ir lieli un visaptveroši. Kāds var zināt par Bārkingas pirti, taču nezināt, kas to izdarīja. Un mūs tas vairāk vai mazāk apmierina.

Pols:

— Mēs dodam saviem projektiem vārdus, kas ir viegli saprotami un plaši izmantojami, jo mums ir svarīgi radīt tādas kā interešu grupas, proti, cilvēku kopumu ar līdzīgu attieksmi pret lietām. Tik lielā pilsētā kā Londona var viegli izplatīt informāciju, un cilvēki, kurus interesē spa pakalpojumi, uzzinās par Bārkingas pirti un gribēs to apmeklēt. Cilvēki, kas interesējas par urbāno lauksaimniecību, uzzinot par «Farm:Shop», sāka sekot līdzi mūsu darbiem. Es nedomāju, ka viņus ļoti interesētu dizains vai dizaina projekti. Viņi atbalsta ideju radīt kaut ko jaunu ar savu identitāti, kam ir sava organizatoriska struktūra un potenciāls augt. Kad cilvēki pieslēdzas kādai idejai, viņi pieslēdzas kaut kam īpašam, un tas daudz ko pasaka par to, kā kopienas attīstās gan pasaulē kopumā, gan tieši lielās pilsētās. Kopienas veidojas ap līdzīgām interesēm, nevis ap atrašanās vietu.

Evelīna:
— Kādus kanālus izmantojat, lai izplatītu informāciju par jaunu projektu?

Pols:

— Mēs to panākam caur izpēti, meklējot un atrodot interešu kopienas. Mēs esam arī publicējuši informāciju par projektiem forumos, izvietojot to «Gumtree» katalogā, kas paredzēts cilvēkiem, kuri meklē informāciju pēc interešu sfēras.

Endijs:

— Kanādā ir kāds puisis, kuram pieder zvejniecības žurnāls un kurš mums vienmēr uzdod jautājumus par zivīm, bet ir arī cilvēki, kas vēlas ar mums runāt par spa industriju. Mēs piekļūstam visām šīm dažādajām pasaulēm; mēs nepavadām visu laiku tikai ar māksliniekiem un dizaineriem — mēs tiekamies arī ar gurķu audzētājiem un pirts speciālistiem.

Pols:

— Mēs sākām strādāt pie mūsu pirmajiem projektiem kā brīvprātīgie, un tad mums pievienojās cilvēki, kuriem bija svarīgas mūsu idejas un kuri sāka ar mums sadarboties. Tāda vide ir iespējama tikai tad, ja nemaksā sev neko vai maksā ļoti maz. Man šķiet, ka cilvēki nenodarbosies ar brīvprātīgu darbu, lai palīdzētu kādam kļūt bagātam. Viņi iesaistīties, ja redzēs, ka dedzīgi aizstāvi savu deju un esi gatavs ieguldīt savu laiku un darbu.

Endijs:

— «Makerversity» projektā visi saņem algu, turpretī «Farm:Shop», no kura mēs neko nenopelnījām, gandrīz visi darbinieki ir brīvprātīgie, un tikai tagad sāk saņemt nelielu atalgojumu.

Pols:

— Dažas idejas vienmēr paliks tikai aktīvisma un brīvprātīgā darba līmenī, jo tāda ir to daba, turpretī citas idejas spēj uzturēt komerciālu darbību.

Ieva:
— Vai esat ievērojuši, ka jūsu dizaina pieeja un darbi būtu ko mainījuši sabiedrībā?

Pols:

— Mēs esam redzējuši labus piemērus, kā cilvēki attīstās ar mūsu projektu palīdzību. Es runāju par cilvēkiem ar garīgas veselības problēmām vai sociālām grūtībām, kas ir atraduši atbalstošu vidi. Cita lieta ir iedvesmot cilvēkus jauniem projektiem. Pēc «Farm:Shop» projekta ar mums sazinājās cilvēki no visas pasaules, sakot, cik ļoti viņiem patīk tas, ko paveicām ar šo telpu, un ka viņi vēlētos izdarīt ko līdzīgu. Daudzi, kas brīvprātīgi piedalījās šajā projektā, tagad dzīvo laukos, un projekts ir ieviesis lielas izmaiņas viņu dzīvēs. Es domāju, ka tikai citi var novērtēt, vai esam atstājuši kādu iespaidu, taču mēs, protams, varam novērot tūlītējas izmaiņas. Un mēs varam būt pamatoti apmierināti ar to.

Evelīna:
— «Get Well City» vasaras skolas lekcijā jūs teicāt, ka jūs interesē sistēmas. Vai varat paskaidrot sīkāk?

Endijs:

— Es uzskatu, ka mēs ieviešam sistēmas; varētu teikt, ka «Farm:Shop» pašos pamatos ir sistēma. Mēs izstrādājam sistēmas, ko cilvēki pēc tam var izmantot patstāvīgi. Tāpat bija ar 3D drukas projektu [«People Wood»] — pamatā bija mūsu izstrādāta sistēma; to, kādas izskatīsies skulptūras, mēs nekontrolējām.

Pols:

— Mēs nospraudām noteikumus, atbilstoši kuriem cilvēki ievadīja savas aptaujas atbildes, kas vēlāk pārtapa par mākslas darbiem. Tas nozīmēja atteikties no dizainera – uzrauga lomas. Tāpat notiek ar citiem mūsu projektiem — mēs uzstādām noteikumus, bet cilvēki pēc tam ar tiem strādā un kļūst par aktīviem līdzdalībniekiem. Vēl viens iemesls, kāpēc termins «sistēmas» ir šeit atbilstošs — mēs neradām vienkārši dizaina objektus, uzņēmumus vai grafikas. Mēs darām to visu reizē, un tas drīzāk atgādina sistēmu.

Endijs:

— «Sistēmas» ir labs vārds, kā mēģināt aprakstīt to, ko darām, vienā teikumā. Mūsu projektos mēs parasti izstrādājam sistēmas, ko vēlāk cilvēki var piemērot sev.