Adrians Kelterborns (Adrian Kelterborn), neatkarīgs filmu režisors un multimediju producents, ir vadījis Ņujorkas «Magnum Photos» multimediju studiju «Magnum in Motion», kopdarbā ar pasaules labākajiem fotogrāfiem radot vairāk kā 100 multimediju eseju, un sastrādājies ar tādām ietekmīgām organizācijām kā «The New York Times», «The Global Fund», «Leica», «Médecins du Monde» un citām. Jau kādu laiku Adrians ir atgriezies no aizokeāna zemēm Šveicē, viņam tuvā kultūrā, lai attīstītu savu vizuālo valodu un īstenotu projektus, kuros satiekas dažādi mediji, stāstniecības formas un telpas.
Jūs sasaistāt fotogrāfiju ar kinematogrāfiju, radot multimediju foto stāstus. Kas jūs vilina veidot darbus šādā formā?
Fotogrāfiem bieži vien ir lieliska piekļuve noteiktiem stāstiem; viņi var ierakties dziļāk un strādāt pie projekta ilgāk, jo tam nav nepieciešami tik lieli resursi kā pilnai filmēšanas komandai, tāpēc satura ziņā tas ir ļoti interesanti. Arī tehniskā ziņā, esmu dedzīgs eksperimentēt, kā šie abi mediji varētu savstarpēji saplūst. Vizuālo pieeju un redzējumu bagātība, ko spēj nodrošināt šie dažādie mediji, mūsdienās ir pats aizraujošākais.
Ko nozīmē multimediju producenta darbs?
Pastāv liela neskaidrība, ko tas patiesībā nozīmē. Bieži vien tas lielā mērā ir menedžments, lai savestu kopā nepieciešamos cilvēkus, bet darbs var ietvert arī finansējuma piesaisti, projektu ierosināšanu un arī režisora pienākumus. Ļoti daudziem fotogrāfiem ir nepārspējama vizuālās pasaules izpratne, taču tiem pietrūkst skaņas kompozīcijas prasmju, un ir daudz lielisku mūziķu ar apbrīnojamu skaņas izjūtu, bet nepietiekamu izpratni par vizuālo vidi. Tavs darbs kā multimediju producentam ir šīs abas pasaules saprecināt.
Vai to visu var paveikt, strādājot vienatnē, vai tomēr ir būtiski piesaistīt citus profesionāļus?
Strādājot multimediju laukā, tu ļoti ātri sasniedz savu prasmju robežas. Tu vari izveidot labu, nelielu stāstu, savākt fotoattēlus, skaņas un video materiālu, un paveikt to visu augstā līmenī, bet tas prasa ilgu laiku, un pēcāk, iespējams, tev būs nepieciešams grafikas, kustīgās grafikas vai skaņas dizaineris. Es redzu multimedijus atrodamies pa vidu, esot mijiedarbībā ar citām nozarēm un speciālistiem.
Kādas tēmas patlaban ir jūsu interešu loka centrā?
Ir trīs stāstu līmeņi, kas mani saista — vietējais, jo esmu atgriezies Šveicē, Eiropas un globālais. Šobrīd es strādāju pie projekta «Libyan Sugar» ar Laizu Faktori (Liza Faktor) no vizuālo stāstījumu producēšanas studijas «Screen» un fotogrāfu Maiklu Kristoferu Braunu (Michael Christopher Brown), kurš ir veidojis reportāžas no Lībijas revolūcijas. Interesanti ir tas, ka sākām strādāt ar grāmatas maketu, bet mums ir arī milzum daudz video, kurus Maikls Lībijā uzņēmis ar savu viedtālruni. Mēs cenšamies viņa stāstu pārtulkot filmas formātā, kas vēlāk, iespējams, būtu pārvēršams arī instalācijā. Katrā projektā es apdomāju, kā tas būtu īstenojams kā filma, interaktīvs darbs ar datiem vai grāmata, izplānoju daudzveidīgas vizuālās atbildes konkrētajai tēmai. Ideālā gadījumā, tu izveido komplektu, kurā izmantotie mediji cits citu papildina. Ir svarīgi zināt, kādā līmenī tu strādā, kurš ir ieinteresēts stāstā un kā to pasniegt auditorijai.
Vai kāds no jūsu veidotajiem projektiem ir atstājis uz jums emocionālu iespaidu?
Kopā ar «Magnum» mēs īstenojām brīnišķīgu projektu «Access to Life» pēc «The Global Fund» ierosinājuma, kas vēlējās parādīt, ko dažādās pasaules vietās nozīmē AIDS, kā ģimene un sabiedrība uzlūko slimniekus, jo līdzās medicīniskai aprūpei pastāv arī kultūras un sociālais līmenis. Fotogrāfi devās uz 9 valstīm, lai attēlotu tur esošo situāciju, un viņu radītais materiāls pēcāk tiktu apkopots izstādē, grāmatā un multimediju darbā. Bija fantastiski strādāt tādā mērogā, redzēt, kā mediji darbojas kopā, lai radītu spēcīgāko iespaidu.
Projekts, kas mani satricināja, bija Pētera van Ahtmela (Peter van Agtmael) reportāžas no Irākas un Afganistānas kariem. Viņš pārveda mājās vairākus tūkstošus fotoattēlu un daudzas stundas video materiāla un nodeva to mūsu rokās, jo pats vairs nevarēja uz tiem pat paskatīties. Apvienojot visu šo un Maikla Herra (Michael Herr), kurš bija Vjetnamas kara žurnālists 1970. gados, balss ierakstu, kurā izteiktas tās pašas sajūtas, ko pauda Pēters, mēs izveidojām multimediju eseju «2nd Tour Hope I Don’t Die». Mani aizgrābj šis apmulsums, ar ko saskaras kara konfrontēts jaunais fotogrāfs, nezinādams, kas patiesībā notiek, kurš ir tavs draugs un kurš — ienaidnieks. Cenšanās izteikt šo emocionālo stāvokli un atrašanās tam tuvumā mani ietekmēja.
Kas ir būtiskākie elementi izcila multimediju darba izveidē?
Tev ir jāzina, par ko tu runā, — viss sākas ar izpēti un pareizo «sastāvdaļu» atrašanu, lai veiksmīgi izklāstītu tematu. Tā ir kā ēdiena gatavošana. Tev jāapzinās, kā to visu salikt kopā, kur to pasniegt un kas to «ēdīs». Pastāv trīs galvenie multimediju stāsta formāti: lineārā stāstniecība, no viena punkta pārvietojoties pie otra laika ritējumā, tāpēc tajā manāma tuva radniecība ar kinematogrāfisko stāstījumu; interaktīvā, kur pats virzies cauri stāstam; un instalācija telpā, kas ir lieliska pieeja, jo mūsu rīcībā ir spēcīgi ekrāni un tehnoloģijas, kas sniedz iespēju mediju saturu prezentēt ārpus tā ierastajām platformām. Mēs varam pielāgot to formu jebkuram sev vēlamam veidolam un novietot tos tādā vietā, kurai jau ir īpaša nozīme. Jebkurā mirklī var tikt izmantots arī skaņas pavadījums. Dažkārt skaņa tiek uzskatīta par otršķirīgu, taču tas ir ļoti spēcīgs elements. Ja to apvieno ar vizuālo materiālu, skaņa vienmēr būs 50% no vēstījuma.
Multimediju darba veidošana ir kā ēdiena gatavošana. Tev jāapzinās, kā to visu salikt kopā, kur to pasniegt un kas to «ēdīs».
Vai uzskatāt, ka kinematogrāfisks materiāls ir iedarbīgāks izteiksmes līdzeklis par fotogrāfiju?
Katram medijam ir savas priekšrocības. Aplūkojot fotogrāfiju, skatītājam ir vairāk laika, lai to izpētītu tuvāk; tai piemīt daudznozīmība, un to var sasaistīt ar personīgu pieredzi. Kino ir vizuāli un audiāli piesātināts, ļoti spēcīgs. Atšķirīgākais aspekts ir tas, ka kino pamatā ir darbību norise laikā. Man šķiet, ka fotogrāfijā notiek vairāk eksperimentu nekā kino, un tas ir lielo izmaksu un ekspektāciju dēļ.
Multimediji ir spēcīgs instruments — tie var pastiprināt autora vēstījumu, bet darbs var arī pazust bezgalīgajās iespējās. Kur rodams balanss starp mūsdienu digitālajām iespējām un meistarīgi radītu multimediju foto stāstu?
Tieši tas ir viens no šī brīža galvenajiem jautājumiem — kā to visu izmantot? Ir jārada interesants ietvars. Izstāstīt stāstu ar mūsdienu iespējām var tad, kad liek lietā savu amatu un prasmes, lai to pasniegtu visskaistākajā, bet arīdzan cieņpilnākajā, taisnīgākajā un nozīmīgākajā veidā. Viena no lietām, kas mani fascinē, ir tas, ka dzīvojam globalizētā pasaulē — izteiksmes valodas kļūst līdzīgākas, bet vēl radītajā materiālā joprojām manāmas kulturālās atšķirības.
Kādas ir pamanāmākās atšķirības tajā, kā amerikāņi un eiropieši izmanto multimedijus?
Man šķiet, ka ASV ir tendence izklaidēt un visu pasniegt ļoti skaidri. Tas var būt pozitīvi — skatītājam ir mazāk šaubu, un informācija ir maksimāli sakoncentrēta. Eiropā izklaides aspekts tik spilgti neizpaužas, kas dažkārt var padarīt materiālu pārāk nopietnu un ne tik aizraujošu. Tajā pašā laikā šeit ir tradīcija lauzt un apšaubīt gan medijus, gan saturu, kas arī var būt ļoti efektīvi.
Tā kā esat saistīts ar «Magnum», jums ir nācies strādāt ar visai jūtīgiem tematiem. Cik brīvi varat spēlēties un interpretēt fotogrāfijas, un paust savu pozīciju?
Patiesi, ir jābūt ļoti uzmanīgam, kā rīkojies. Tā ir atbildība būt taisnīgam pret šīm fotogrāfijām un cilvēkiem aiz tām. Kā redaktors tu stāstam vari pievienot vēl vienu slāni, kas pastiprina kādu detaļu vai, tieši pretēji, atslogo to. Varbūt fotogrāfam ir dziļa empātija pret kara upuriem, un tu vari to sajust; kāds cits, iespējams, ir bezkaislīgāks un tikai dokumentē notiekošo — šādam materiālam vari pievienot ar karu saistītas personas balsi, kas pauž vairāk siltuma un veido emocionālu saikni ar skatītāju. Es tiektos uz humānistisku pieeju, taču reizēm noderīgāk ir izvēlēties citus izteiksmes veidus, lai patiesībā liktu cilvēkiem domāt. Mans darbs ir kļūt neredzamam, un ir nepieciešamas zināmas iemaņas, lai spētu pēc iespējas objektīvāk izklāstīt savu vīziju.
Šajā piesātinātās vizuālās, audiālās un multimediju informācijas laikā ir grūti atrast ko vēl neredzētu. Kā nākt klajā ar ko neordināru un paliekošu?
Pirmkārt, neuztraucies par to, ko dara citi; ja tev patiešām rūp tavs darbs, tas izcelsies. Veselīgi ir arī vienmēr paturēt prātā mainīgo mediju vidi, pārlieku nesatraucoties par to un nezaudējot prātu. Mediji vienmēr ir mainījušies, un tam pielāgojoties un izmantojot to savā labā, ir iespējams radīt ievērojamus darbus. Nereti tie, kas pārkāpj likumus un paceļ latiņu augstāk, ir augsta līmeņa profesionāļi, jo ir nepieciešama pieredze un prasmes, lai ko tādu paveiktu. Viņi rada spēcīgi saturu un prot ar to atjautīgi strādāt, iespējams, pasniedzot to arī jaunā tehniskā veidā.
Formai ir jābūt piesaistošai, tādai, kas aicina ieraudzīt vairāk un ievelk skatītājus saturā. Izpildījumam vienmēr jābūt patiesam, bet pasniegtam ar iejūtību. Tam jābūt mākslinieciskam tādā nozīmē, ka saikne ar to izveidojas nekavējoties.
Viedokļi