Par radošajām industrijām runā aizvien biežāk, taču reti kurš spēj precīzi nosaukt, kādas nozares tām pieskaitāmas. Uz pamatjautājumiem FOLD palīdz atbildēt Ieva Rozentāle, Roterdamas Erasma universitātes pasniedzēja, kas specializējas radošajās industrijās un kultūrā pilsētattīstības kontekstā, un Signe Adamoviča, Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta Radošo industriju nodaļas vadītāja.
Tiek uzskatīts, ka jēdziens «radošās industrijas» sakņojas terminā «kultūras industrija», ar kuru 1944. gadā grāmatā «Apgaismības dialektika» nāca klajā vācu sociologi un teorētiķi Teodors Adorno (Theodor Adorno) un Makss Horkhaimers (Max Horkheimer). Pielīdzinot populāro kultūru ražošanai, viņi kritizēja tās standartizētos un komerciālos produktus, kas padara iespējamu manipulāciju ar sabiedrību un noved pie tās notrulināšanās. Laika posmā līdz 90. gadu beigām, līdz ar popkultūras milzīgo izplatību, šis termins jau bija zaudējis negatīvo konotāciju un joprojām apzīmē tās industrijas jeb ražotāju kopumus, kas lielā apjomā rada pavairojamas kultūras preces, proti, mūzikas, filmu un izdevniecības nozares.
Pirmais nopietnais mēģinājums definēt radošās industrijas un norādīt uz to specifisko pienesumu notika 1998. gadā Lielbritānijā, izdodot «Radošo industriju darba grupas kartēšanas dokumentu» (Creative Industries Task Force Mapping Document). Tajā radošās industrijas tika definētas kā «tās aktivitātes, kuras balstās individuālā radošumā, prasmēs un talantā, un kurām, caur intelektuālā īpašuma radīšanu un izmantošanu, ir labklājības un darba vietu radīšanas potenciāls.» Šie centieni sakrita ar dažu citu, vēlāk ļoti populāru, autoru — Čārlza Landrija (Charles Landry) un Ričarda Floridas (Richard Florida) — darbiem par radošuma lomu pilsētu attīstībā un visā pasaulē izraisīja politiķu, uzņēmēju un sabiedrības interesi par radošo industriju nozīmi ekonomikā un kultūrā.
Definīcijas
Vienas precīzas radošo industriju definīcijas nav — atsevišķas valstis izvēlas katra savu formulējumu, kas praksē izpaužas kā saraksts ar ekonomisko aktivitāšu klasifikatoriem. Šie saraksti ir atkarīgi no kultūras un ģeopolitiskā konteksta un mērķiem, ko iecerēts sasniegt. Vairums valstu seko Lielbritānijas piemēram, taču ir arī izņēmumi, piemēram, Francijā uzsvars tiek likts uz kultūras industrijām, bet Ķīnā šī definīcija ietver arī dārzkopību. Turklāt daudz tiek diskutēts par to, vai radošās industrijas iekļauj tikai komercdarbību, vai arī nevalstiskās un valsts organizācijas.
Signe Adamoviča paskaidro: «Eiropas Savienībā pieņemts lietot terminu «kultūras un radošās industrijas», lai samierinātu jaunos, progresīvos Eiropas ziemeļus ar veco Eiropu, kur ir senas kultūrpolitikas saknes. Kultūras industrijas ir tās, kas pelna, bet var būt dotētas no valsts, piemēram, teātris, opera. Savukārt radošās industrijas — tas ir kultūrā un radošumā balstīts bizness.»
Latvija
Baltijas valstīs liela loma ir tieši britu pieredzei, jo vietējās Britu padomes pārstāvniecības aktīvi piedalās radošo industriju politikas veidošanā. Arī Latvijā par pamatu tiek izmantota Lielbritānijas definīcija, kas dažādos veidos papildināta Valsts kultūrpolitikas vadlīnijās, Nacionālajā attīstības plānā un pētījumā «Radošās industrijas Latvijā». Visbiežāk tiek lietota šāda, apvienota definīcija:
«aktivitātes, kas balstās uz individuālo vai kolektīvo radošumu, prasmēm un talantu un kuras, izveidojot un izmantojot intelektuālo īpašumu, spēj celt labklājību un radīt darba vietas. Radošās industrijas rada, attīsta, ražo, izmanto, izrāda, izplata, saglabā produktus, kam piemīt ekonomiska, kultūras un / vai izklaides vērtība.»
Pētījums «Radošās industrijas Latvijā» piedāvā iedalījumu deviņos sektoros:
- literatūra, prese un poligrāfija,
- vizuālā māksla,
- audiomāksla,
- audiovizuālā māksla,
- TV, radio un interaktīvie mediji,
- reklāma,
- izpildītājmāksla,
- kultūras saglabāšana, izplatīšana un izglītība,
- atpūta, izklaide un citas kultūras darbības.
Ietilpīgākais no sektoriem ir vizuālā māksla, kurā apvienoti fotogrāfija, arhitektūra, dizains, lietišķā māksla, dekoratīvi izstrādājumi, kā arī juvelierizstrādājumi.
Kļūdas un pārpratumi
Atbildot uz jautājumu par izplatītākajām kļūdām sabiedrības izpratnē par radošajām industrijām, Ieva Rozentāle min tradicionālās mākslas un izklaidi: «jāsaprot, ka Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Dziesmu svētki vai Latvijas Nacionālā Opera nav radošās industrijas. Tās veido un uzkrāj kultūru un mākslu, un tām piemīt ekonomisks potenciāls, taču to mērķis nav ražošana. Ir dzirdēti pat tādi absurdi izteikumi, ka bārs «Piens» ir radošā industrija. Jāsaprot, ka izplatītāji nav tas pats, kas kultūras un radoša satura ražotāji.»
Šobrīd norit jauno kultūrpolitikas vadlīniju «Radošā Latvija 2014 – 2020» izstrāde, un tajās ir iespējams iestrādāt padziļinātāku radošo industriju skaidrojumu un precizēt nozaru uzskaitījumu. FOLD turpinās meklēt atbildes un piedalīties diskusijā par radošajām industrijām Latvijā.
Viedokļi