Riska dizains. Intervija ar Aizeku Pinoku

«Made by Many» ir starptautiska inovāciju darbnīca ar mītnēm Ņujorkā un Londonā. Aizeks ir tās līdzdibinātājs un dizaina komandas vadītājs ar pieredzi prototipēšanā, ilustrācijā, kā arī interaktīvā, grafikas un web dizaina jomā.
 

Edgars:
— Kā jūs nonācāt pie šāda kompānijas nosaukuma, un ko tas jums nozīmē?

Aizeks:

— Mēs vienmēr esam ticējuši sadarbībai darba procesā, kurā daudzi cilvēki kopīgi veido vienu ideju. Turklāt mūsu idejas, lietas, ko būvējam, nekad nav pilnīgi pabeigtas, kamēr tās nav izgājušas reālajā pasaulē un pirms tās sāk lietot daudzi cilvēki. Šī tad arī ir vārda «many» dubultā nozīme. Pagāja laiks, kamēr mēs izdomājām labu nosaukumu, mēs noraidījām daudzus neveiksmīgus vārdus. Izmēģinājām arī vingrinājumu «kā mums nevajadzētu sevi saukt», un saraksta augšgalā bija vārds «pufīgi» [smejas]. Mēs gribējām būt cilvēcīgi.

Oskars:
— Kādi cilvēki bija sākotnējā komandā un kādas bija viņu lomas?

Aizeks:

—Mēs bijām četri, un uzņēmumu mēs nodibinājām 2007. gadā. Mēs sākām divas nedēļas pirms finanšu tirgus sabrukuma. Slikta laika izvēle… Mums paveicās, ka katram no mums četriem ir atšķirīgas prasmes: es pārstāvu dizaina pusi, Viljams pārstāv biznesa stratēģiju, Stjuarts pārstāv tehnoloģiju, bet Tims pārstāvēja jaunu darījumu un ideju radīšanu. Tas, ka mums katram bija atšķirīgas prasmes, nozīmē, ka starp mums vienmēr ir bijusi veiksmīga mijiedarbība. Mēs negribējām kļūt par aģentūru, ko pazīst tikai kā «dizaina puišus» vai «tehnoloģiju džekus».

Edgars:
— Ko tieši jūs darāt?

Aizeks:

— Mēs gribam darīt lietas, kas ir nozīmīgas, tādas, kas atstāj iespaidu, ir lietderīgas un kam piemīt tāda kvalitāte, kas liek pie tām atgriezties. Mūs neinteresē kampaņas vai sociālie mediji, vai mikrovietnes, vai lietas, kas paredzētas tikai, lai kaut ko pārdotu. Mēs esam par spēju radīt zīmolu un padarīt to cilvēkiem pieejamu un lietderīgu, vai tas nozīmētu saslēgt kopīgā tīklā skolas klases vai radīt elektronisku maku, kas palīdz norēķināties. Tās ir lietas, kas piešķir cilvēka dzīvei kādu papildus vērtību.

 

Skype in the Classroom — Made by Many

Edgars:
— Vai jūs sauktu sevi par digitālu produktu dizaineriem? Vai jūs radāt digitālu produktu vai pieredzi?

Aizeks:

— Pašlaik apritē ir cits termins. To sauc par riska dizainu (venture design) — kā riska kapitālu, jo tas ar jauna produkta vai pakalpojuma radīšanu attīsta arī jaunu biznesa stratēģiju.

Oskars:
— Tātad jūs neejat pārāk dziļi sistēmu un programmu izstrādē, bet vairāk strādājat «front–end» pusē? Vai sadarbojaties ar citām aģentūrām?

Aizeks:

— Viena no interesantajām lietām mūsu vēsturē ir tāda, ka mēs sākotnēji nolēmām, ka mums nebūs neviena programmētāja, ka mēs tikai sadarbosimies ar citām aģentūrām tehnoloģiskās puses izstrādē. Tas tāpēc, ka mēs nācām no kompānijām un aģentūrām, kurās bija izveidojušās lielas programmētāju komandas, un viss, kas aģentūrai bija jādara, — tai bija jāpārdod aizvien vairāk darbu, lai programmētāji būtu apmierināti. Taču, strādājot pie pirmā vai otrā projekta, mēs sapratām, ka uzticam beigu produktu cilvēkiem, pār kuriem mums nav nekādas varas un kuriem trūkst mūsu aizrautības, kuri nesaprot mūsu stratēģiju. Tajā brīdī mēs nolēmām darīt vairāk paši, strādāt ar mūsu pašu tehnoloģiju cilvēkiem.

Programmētāji ir jāiesaista jau procesa sākumā, lai viņi varētu saprast ideju un to bagātināt.

Cita mūsu darba specifika ir tāda, ka vienmēr savā starpā sadarbojamies; mēs nekad nedomājam par projektu kā par ūdenskritumu, kurā stratēģisti un plānotāji kaut ko izdomā un tikai tad nodod ideju tālāk nākamajam cilvēkam, un tad iesaistās informācijas arhitekts, kurš nodod to tālāk dizaineram un tad programmētājam. Mēs vienmēr esam ticējuši, ka kopīgs darbs nodrošina interesantāku rezultātu.

Oskars:
— Tu minēji, ka iesaistāt visu komandu jau procesa sākumā. Kas ir sākums?

Aizeks:

— Gandrīz visi mūsu klienti nāk pie mums, nezinot, ko viņi grib; viņi tikai nojauš, kur viņi gribētu nokļūt. Tā vietā, lai saņemtu tradicionālu aģentūras brīfu, mēs uzsākam sadarbošanos ar klientu, lai noskaidrotu, ko tieši viņš grib sasniegt. Mēs sākam ar vīzijas izstrādi, kas aizņem aptuveni 4 līdz 6 nedēļas — tajā laikā mēs veicam daudzas intervijas, daudz pētījumu, testējam daudzas mazas idejas, lai saprastu, kāds būs projekta mērogs. Beigās mēs nonākam pie 4 vai 5 piedāvājumiem, kas labi parādījuši sevi testu laikā, un tos piedāvājam klientam. Tālākais process ietver arī biznesa modelēšanu, jo mēs palīdzam kompānijām apzināt teritoriju, kurā tās iepriekš nav bijušas.

Oskars:
— Vai ir viegli pārliecināt klientu, ka ir jāatvēl 4 līdz 6 nedēļas izpētei?

Aizeks:

— Es došu piemēru: «ITV News» mūs pirms dažiem gadiem uzrunāja ar visai konkrētu brīfu. Viņi bija izpētījuši citas ziņu vietnes, kā «BBC» vai «The Guardian», un teica, ka vēlas ko līdzīgu. Taču šie konkurenti uztur ļoti labas vietnes, tāpēc tirgū vairs nepaliek daudz vietas ziņu vietnei, kas būtu tieši tāda pati. Tāpēc ir tikai loģiski mēģināt kaut ko darīt citādi.

Nav iespējams projekta sākumā apgalvot, ka precīzi zināt, ko vēlaties, tāpēc ka neesat vēl atklājuši, kas tieši jums ir vajadzīgs.

Jūs neesat pārbaudījuši to ar lietotājiem, tāpēc nezināt, vai jūsu bizness ir uz to spējīgs. Tādēļ mēs vienmēr vīzijas izstrādes laikā sadalām darbu skaidros posmos, kas nodrošina to, ka klients redz, kur aiziet viņa nauda un ko viņš beigās iegūs.

Edgars:
— No visa šī es saprotu, ka jūs galvenokārt strādājat ar brīfiem, kuros cilvēki nojauš, ka ir nepieciešamas pārmaiņas, taču vēl nezina, kā tās varētu izskatīties.

Aizeks:

— Jā, brīfs parasti rodas šī procesa beigās, un kā aģentūra mēs nelietojam vārdu «brīfs», mēs drīzāk runājam par problēmām, kas ir jārisina, un kas ir tas, ko klients vēlas sasniegt. Man šķiet, tā ir klientu pārskološana, un tas ir, protams, atkarīgs no risināmās problēmas apmēra.

Oskars:
— Kāda ir darba kultūra jūsu birojā?

Aizeks:

— Tā kā mēs pievēršam lielu uzmanību savstarpējai sadarbībai, mums nav departamentu, bet gan atvērta telpa, un mēs sēžam kopā ar projektu komandām — dizaineriem, programmētājiem un citiem. Es sēžu ar komandu, ar kuru tajā brīdī strādāju. Ik pa trim mēnešiem mēs pārbīdām galdus, lai ieviestu ko jaunu. Šī horizontālā struktūra attiecas uz visu kompāniju. Lai gan es vadu radošo komandu, es nesaucu sevi par radošo direktoru, izņemot, ja esmu ballītē un vēlos atstāt uz kādu iespaidu. Bet birojā, klienta klātbūtnē es to nekad neteiktu. Katram kompānijā ir vienādas tiesības un pienākums būt radošam; katrs ir atbildīgs par to, lai rastos labas idejas.

Edgars:
— Tu minēji, ka organizējat pasākumus. Kas tie ir par pasākumiem?

Aizeks:

— «Front–end London» ir viens no mūsu lielākajiem un veiksmīgākajiem pasākumiem. Tas notiek reizi mēnesī mūsu birojā un pulcē ap 60 «front–end» dizaineru, programmētāju. Tas sākās, kad viens no mūsu darbiniekiem ieminējās, ka būtu forši dalīties ar zināšanām un uzklausīt citu cilvēku viedokļus par šo tēmu, un vaicāja, vai tam drīkstētu izmantot mūsu biroju katra mēneša pēdējā ceturtdienā. Es teicu, jā, dari tā. Un tagad tas ir fenomenāli veiksmīgs pasākums, biļetes izpērk 30 sekunžu laikā — tās vienkārši pazūd.

Oskars:
— Ko jūs iegūstat no šiem pasākumiem?

Aizeks:

— Tas noteikti nav saistīts ar naudu, bet gan sakaru veidošanu un iespēju aprunāties. Vienu gadu mēs aizvedām visu uzņēmumu uz SXSW Teksasā, un labākais, kas notika, — katru vakaru mēs devāmies uz krogu un brīvi runājām par to, kas tajā dienā redzēts. Tā pati aizrautība, ko tu ieguldi darbā, dabiski parādās arī citur, un jūs varat vienkārši interesanti aprunāties, atklāt ko jaunu, un svešs skatījums var izmainīt to, ko tu pats domā par kādu lietu. Darbā ir jāņem tādi cilvēki, ar kuriem tu vēlētos arī aprunāties.
 

Hackaball — Made by Many

Oskars:
— Vai  papildus aģentūras darbam tu strādā arī pie personīgiem projektiem?

Aizeks:

— Vienīgais papildu projekts, ko pašlaik daru, ir muļķīgākā lieta pasaulē. Man vienmēr ir patikuši «Land Rover» automobiļi, es vienmēr tādu gribēju, kad biju mazs, un tagad, kad esmu pieaudzis, man daži ir bijuši. Aptuveni pirms pieciem gadiem es sāku veidot līniju ilustrācijas visiem «Land Rover» stiliem, ko viņi jebkad izlaiduši. Es gribēju izveidot milzīgu plakātu, un šobrīd man vēl trūkst apmēram 30 zīmējumu līdz pilnai kolekcijai.

Edgars:
— Cik daudz to bija?

Aizeks:

— 365. Ja ieskatīsieties 365landrover.tumblr.com, redzēsiet, ko esmu sakrājis. Tas ir tiešām muļķīgs projekts, taču kādu dienu es to pabeigšu. Arī birojā mums pēdējos gados ir bijuši daži blakus projekti. Vienu sauca «Hologram», otru — «Picle». Viens no mūsu puišiem teica: «Es gribētu zināt, kā izklausītos Instagram». Kādu dienu mēs aizbraucām uz pludmali, viņš uzņēma bildes un vienlaikus ierakstīja skaņu, savienoja tos kopā un izveidoja mazu video, ko ielika mūsu blogā. Reakcija bija lieliska. Mēs pat iedevām viņam nedaudz laika un piesaistījām programmētāju. Ja pareizi atceros, mēs aizbraucām uz SXSW ar 15 «Picle» lietotājiem un atgriezāmies ar 35 tūkstošiem.

Diemžēl sarežģītākais darbā ar blakus projektiem ir tas, ka tev ir jāpieiet tiem, it kā tie būtu īsti klienti. Tev ir jāpiešķir tiem budžets, lai arī tas būtu iedomāts budžets. Tiem ir jāieplāno laiks.

«Picle» varēja kļūt tikpat liels kā «Vine» vai «Instagram Video», taču tas bija par agru savam laikam un tam netika veltīts gana daudz uzmanības.

Edgars:
— Vai uzskati, ka šādi pašiniciatīvas projekti ir dizaineru un aģentūru nākotne?

Aizeks:

— Labākā pieredze rodas, pašam darot, nevis gaidot klientus. Viens no iemesliem, kāpēc radījām «Hologram», bija tas, ka vēlējāmies uzzināt vairāk par mobilo sakaru attīstību. Mums nebija klientu ar mobiliem projektiem, tāpēc mēs uzsākām darbu paši.

Edgars:
— Pastāsti vairāk par «Hologram»!

Aizeks:

— Tā bija jautra pieredze. Nesen bija parādījies iPad, un mēs gribējām ar to radīt kaut ko interesantu, piemēram, dāvanu no «Made by Many». Viens no mūsu jaunajiem puišiem, tiešām talantīgs dizainers, nāca klajā ar ideju izmantot iPad kā paziņojumu dēlīti — lai varētu izvēlēties kādu gatavu ziņu un parādīt to sarunas laikā, un uz tās būtu rakstīts «Tas ir lieliski!», «Es ēdīšu desiņas» vai vienalga ko citu. Vienkārša ideja, taču tiešām labi izpildīta. Labākais bija tas, ka cilvēki sāka to lietot iepriekš neparedzētos veidos. «Apple» uzdāvināja kādai vājdzirdīgu bērnu skolai Austrālijā 150 planšetdatorus ar «Hologram», jo viņiem šķita, ka tas būtu labs veids, kā kurliem bērniem komunicēt.

Edgars:
— Vai vari pastāstīt vairāk par jūsu vietņu un saskarņu prototipu veidošanas procesu?

Aizeks:

— Darbs ar papīru, veidojot prototipu, ir ļoti noderīga lieta. Bieži, kad veidojam saskarņu dizaina elementus, tostarp saturu un funkcijas, mēs sadalām tās atsevišķās sekcijās, izsniedzam tās lietotājiem pie galda un lūdzam tās salikt prioritāšu kārtībā. Tādā veidā mēs varam ātri uzzināt, kā viņi reaģē uz dažādām lietām un ko viņi vērtē augstāk. Prototipēšanas rīks, ko izmantojam visbiežāk, ir «Keynote». Lielākoties tie ir ātri un vienkārši objekti, krāsainas kastītes — «Keynote» funkcijas palīdz to izdarīt ātri un vienkārši. Mēs cenšamies radīt lietas ar reālu saturu. Ja lietosi pelēkus segmentus ar diagonālām līnijām vai arī par daudz latīņu teksta, tas kļūs grūti uztverams. Mēs arī lietojam «Flinto» visos mobilo projektu prototipos; tam ir lielisks tīmeklī balstīts interfeiss, kas atļauj salikt kopā vairākus attēlus un radīt ko viegli lietojamu, ko tad nodot tālāk reālam lietotājam.

Edgars:
— Tu daudz runā par testēšanu ar lietotājiem. Kāda ir jūsu pieeja?

Aizeks:

— Viss mūsu darba process ir balstīts lietotāju testos. Pārbaude ar klientiem ir ietverta procesā jau no paša sākuma, jo tikai tā vari uzzināt, kas cilvēkiem īstenībā ir vajadzīgs. Šķiet, nekad neesam izgājuši no testēšanas sesijas bez kādas vērtīgas atziņas. Bieži pārbaudām divus cilvēkus reizē, piemēram, draugus, jo šādas attiecības ietver atklātību. Ja izstrādājat lietotni, kas izmaksās miljoniem mārciņu un kuru lietos miljoniem cilvēku, jums ir jāpieliek visas pūles, lai uzzinātu, vai šis būs veids, kādā cilvēki to lietos un vai tam ir jēga.

Oskars:
— Strādājot pie interneta vietnēm, beigas nekad nepienāk, — vienmēr ir jauni testi, mainās mērķi, kaut kas nestrādā, kā vajag…

Aizeks:

— Jā, process nekad nav tik tīrs. Īpaši, ja strādājat pie risinājuma, kas ir ļoti nozīmīgs kādam biznesam, un jūs cenšaties radīt ko jaunu. Jūs mācāt un skolojat klientu, lai viņi šos projektus varētu turpināt paši. Piemēram, ar «ITV News», kur strādā 300 žurnālistu, — mums bija jāizstrādā sistēma, kas ļautu katram no šiem žurnālistiem pašiem atjaunot un papildināt saturu. Jums tiešām ir jāizprot, kā viņi strādā un kā viņu uzņēmums darbojas. Tāpēc jūs nevarat vienkārši nodot gatavu produktu un teikt «še, tas ir jūsu», jums ir jāstrādā ar viņiem kopā ilgu laiku. Pat darbā ar mūsu Londonas klientiem mēs viņus aicinām nākt strādāt mūsu birojā; vietas pietiek visiem.

Strādāt līdzās klientam, plecu pie pleca — tā ir panākumu atslēga.

Man nekad nav patikusi lielā noslēpuma atklāšana projekta beigās. Katrā mūsu projektā klients ir piedalījies viscaur.