Attēlu stāstnieks. Intervija ar Teunu van der Heidenu

Kā jūs sākāt strādāt ar foto grāmatām?

Tas notika aptuveni pirms 10 gadiem, pēc tam, kad biju sācis strādāt ar «World Press Photo». Tolaik tirgū noteicēji bija izdevēji, un pašizdošana gandrīz nemaz neeksistēja. Izdevēji finansēja grāmatu izdošanu un pieņēma lēmumu, ar kuriem dizaineriem sadarboties. Arvien biežāk fotogrāfi izteica vēlmi strādāt ar pašu izvēlētiem dizaineriem, un daudzi izdevēji to nevarēja pieņemt. Holandiešu izdevniecība «Mets & Schilt» (vēlāk «Schilt Publishing») publicēja foto grāmatas, un sagadījās tā, ka mēneša laikā trīs fotogrāfi ieteica tieši mani. Izdevējs kļuva ziņkārīgs un uzaicināja mani satikties. Mūsdienās tirgus ir citādāks, vairākumā gadījumu paši fotogrāfi ir atbildīgi par finansējuma piesaisti, tāpēc izdevniecības vārds vairs nav noteicošais.

Kā izvēlaties projektus, ar kuriem strādāt? Kas jūs pārliecina par labu izvēlei sadarboties?

Būtībā projekti izvēlas mani. Tas jau ir gana dīvaini, ka dizaineris pelna iztiku, veidojot tikai vienu produktu — foto grāmatu. Manā studijā «Heijdens Karwei» mēs dažkārt darām arī citas lietas — es labprāt veidoju arī mākslas grāmatas, man ļoti patīk radīt izstāžu dizainu un laiku pa laikam es arī izveidoju kādu plakātu, bet tādēļ, ka kļuvu pazīstams kā foto grāmatu dizaineris, ar mani sazinās daudz fotogrāfu no visas pasaules.

Kas ir izvēles pamatā? Dažreiz tā ir personīga motivācija — tev ļoti patīk autora darbi un tu vēlies iesaistīties, vai vēlies sadarboties ar konkrētu fotogrāfu. Citreiz jūti, ka stāstam ir jānonāk pie cilvēkiem, un reizēm tas vienkārši ir izaicinājums. Starptautiskā izdevējdarbība ir bizness, un ieguldītā nauda ir jāatpelna, tāpēc man patīk sadarboties arī ar jaunajiem fotogrāfiem un studentiem, un katru gadu es veidoju kādu diplomprojektu. Protams, tas ir mazāk ienesīgi, taču tā ir iespēja eksperimentēt.

Man ir ļoti svarīgi, lai grāmatas fotogrāfiskajam saturam būtu naratīvs. Mans uzdevums ir padarīt darbu kopumu labāku, izveidot labu sakārtojumu un labu secību. Ideālā gadījumā es darbojos kā līdzstāstnieks.

Šķiet, ka biežāk strādājat ar konflikta un sociāli jutīgiem tematiem, un dokumentālās fotogrāfijas žanrā. Kādēļ tā? Vai šie stāsti aiz fotogrāfijām šķiet vērtīgāki?

Tas daļēji ir tādēļ, ka nāku no «World Press Photo» pasaules. Manas pirmās grāmatas bija saistītas ar žurnālistiku, un pirms 10 gadiem vairākums grāmatu šajā nozarē bija garlaicīgas. Tāpēc es pētīju, kur ir žanra robežas. Tā kā izdevējdarbības industrija mainījās, dokumentālā fotogrāfija kļuva mākslinieciskāka, un arī žurnālisti sāka citādāk raudzīties uz pasauli. Vienu no interesantākajām pieredzēm guvu, veidojot grāmatu «Black Passport» ar Stenliju Grīnu (Stanley Greene). Viņš ir labi zināms konfliktu fotogrāfs, un arīdzan ļoti interesanta personība. Mēs strādājām pie šīs grāmatas 4 gadus un jau kopš pirmā vakara mēģinājām radīt ko atšķirīgu. «Black Passport» stāsta par konflikta fotogrāfa personīgo dzīvi. Mūsdienās, kad konfliktu fotogrāfija kļūst par industriju un, vēl jo vairāk, par sacensību, nav tik pārsteidzoši palūkoties uz cilvēka, kas rada šos stāstus, personīgo dzīvi. Tas ir veids, kā uzzināt vairāk par viņa motivāciju.

Galvenais iemesls, kādēļ šāds projekts prasa 4 gadus, ir tas, ka tu eksperimentē, arī pārkāpjot robežas. «Black Passport» sākās, kad Stenlijs man parādīja savu bijušo draudzeņu fotogrāfijas. Mēs bijām izgājuši cauri visam viņa arhīvam, un es atceros, ka man prātā nozibsnīja kāda absolūti romantizēta fotogrāfija, kurā redzama viena no viņa draudzenēm kaila uz gultas, un cita, šausminoša fotogrāfija ar melnu, sadegušu ķermeni. Kā dizaineri mani fascinēja forma — melns ķermenis uz balta fona, un šī jaunā trauslā meitene uz melna fona. Šāda domāšana gan ir bīstama, jo noved pie vizuāla efekta. Taču ja to pārvērš par naratīvu, daudzslāņainu, sarežģītu stāstu, tad galu galā abas šīs fotogrāfijas iespējams ienest vienā grāmatā.

Cik lielu brīvību dodat fotogrāfam piedalīties jūsu dizaina procesā?

Patiesībā, jautājums ir, cik lielu brīvību fotogrāfs sniedz man. Nav šaubu, ka autors ir vairāk iesaistīts stāstīšanas procesā nekā dizaineris, kurš tam palīdz. Mans redzējums kļuva spēcīgāks gadu gaitā. Ilgu laiku es mācījos, vienkārši sekojot fotogrāfa norādījumiem. Un šajā pieredzē es nonācu pie domas, ka ideāla būtu vienlīdzīga sadarbība. Es arvien vairāk kļuvu iesaistīts kā līdzstāstnieks, tāpēc pašlaik daudzi fotogrāfi ar mani sazinās jau projekta sākumā, kas sniedz iespēju aktīvi iesaistīties viņu procesā. Vienmēr ir labāk, ja fotogrāfam jau ir kāds saturs, jo man ir interesanti redzēt viņa rokrakstu un stilu.

Vai varat aprakstīt kādu paša veidotu grāmatu, kur uzskatāt par savu labāko darbu?

Vairākumā gadījumu fotogrāfi ir slikti sava darba redaktori, jo viņi ir pārāk emocionāli iesaistīti. Viņi cīnīsies par fotogrāfiju, kuras uzņemšana prasījusi pusi dienas, bet izmetīs labu attēlu, kuru uzņēmuši vairāk vai mazāk nejauši. Taču tas pats attiecas arī uz mani! Pastāv divi veidi — vērtēt darbu, kāds tas šķiet, un vērtēt ieguldījumu, ko tas prasījis. «Black Passport» prasīja daudz darba un tā bija lieliska dzīves pieredze, bet dažas grāmatas top salīdzinoši ātri, jo piepeši viss sastājas savās vietās. Es nepavadīju daudz laika pie grāmatas «What We Wear», ko veidoju kopā ar studentu Pīteru van den Bouhertu (Pieter van den Boogert), taču tā kļuva par ļoti labu grāmatu. Pīters izsekoja apģērbu industrijas ceļam, izmantojot 35 mm un panorāmas formāta filmas. Nereti, kad grāmata satur panorāmas, es izmantoju ielocītus izklājumus, taču tiem ir savi ierobežojumi. Bija svarīgi, lai panorāmas būtu hronoloģiskā secībā, tāpēc es izmantoju «akordeona» formātu, izklājot panorāmu pāri 4 lapām.

Kas ir laba foto grāmata, kā to iespējams novērtēt? Vai varat minēt kādu piemēru, kuru uzskatāt par izcilu darbu?

Gada laikā es izveidoju aptuveni 15 grāmatu, un ik pārgadu sanāk radīt ko tādu, kas atskatoties šķiet īpašs. Tas nav tādēļ, ka es būtu izturējies pret to citādāk vai gājis citu ceļu. Vienā gadījumā ir jāpielieto visi triki un zināšanas, lai padarītu grāmatu īpašu, citā — jādara pavisam maz un jāturas no tā visa pa gabalu.

Skaistas bildes automātiski nerada labu foto grāmatu. Grāmata ir objekts, un svarīgāk par to, lai tā izskatītos labi, ir tas, lai to būtu patīkami turēt rokās.

Es vienmēr saku, ka dizains seko stāstam. Nevajag tikai dekorēt. Kad esi izveidojis labu naratīvu, no tā punkta vari iet dažādos virzienos. Es sevi redzu kā fotogrāfa papildinājumu; es cenšos turpināt fotogrāfa darbu no tā paša kodola, no kura nāk stāsts.

Man ļoti patīk fotogrāfa Žila Pereza (Gilles Peress) grāmata «Telex Iran». Tā ir vairāk kā 15 gadu veca un tolaik tā bija viena no interesantākajām grāmatām žurnālistikā. Un joprojām ir.

Kā jūs organizējat izkārtojumu un izvēlaties fotogrāfiju kompozīciju?

Forma ir jāsasaista ar pamata konceptu. «Black Passport» pamata koncepts, nerunājot par noapaļotajiem stūriem, kas rada asociācijas ar pasi, ir tāds, ka tā patiesībā ir vizuāla novele. Vairākumam klasisko foto grāmatu ir lielāks izmērs, tāpēc es speciāli vēlējos, lai šī grāmata būtu teksta grāmatas izmērā, lai to tā arī varētu lasīt. Arī tekstam un fotogrāfijām jābūt līdzsvarā, lai tie neizjauktu foto grāmatas ritmu.

Foto grāmatas ātrums un ritms ir straujāks kā literāra teksta grāmatai, bet rimtāks kā filmai.

Viena no jaunākajām grāmatām, ko veidoju, bija «Via PanAm» ar fotogrāfu Kadiru van Lohauzenu (Kadir van Lohuizen). Iemesls, kādēļ nolēmu veidot lielāku grāmatu, bija tas, ka vairākums Kadira darbu ir ainavu fotogrāfija, un tai nepieciešams noteikts izmērs. Viņš uzņēma attēlus, ceļojot no Dienvidu uz Ziemeļu Ameriku, un šīs fotogrāfijas raisa asociācijas ar lielceļa filmu žanru, tai pat laikā tas ir sociāls stāsts par cilvēkiem, kas iepazīti ceļā, ģimeņu portretiem. Es izmantoju pilnu izklājumu ainavām kā atsauci uz lielceļa filmu un puslapās ievietoju fotogrāfijas ar ģimenēm, it kā tās patiesi dzīvotu ainavā.

Grāmatas formai pastāv ierobežojumi. Ja pārkāp robežas, tad kādā brīdī tava prezentācija vairs nav grāmata. Šī robeža ir tur, kur mūsdienu vizuālā grāmata var būt pārāka par ekrāna prezentāciju.

Jau 10 gadus veidojat «World Press Photo» gadagrāmatu. Ko esat iemācījies šajos gados, un vai vēl arvien rodat tajā izaicinājumu?

Man tas ir ļoti interesanti, jo tas ir teju pretstats pašizdošanai. «World Press Photo» ir milzīga organizācija ar atbildību ļoti lielas auditorijas priekšā, tāpēc viņiem ir riskanti būt pārmoderniem un modīgiem, tajā pašā laikā viņiem jābūt mūsdienīgiem. «World Press Photo» pārstāv pasaules labāko foto žurnālistiku. Tāpēc par daudz spēlēties ir bīstami — tas var pazemināt zīmola vērtību. Un tomēr tas ir izaicinājums — pārvērst tik atšķirīgo apbalvoto fotogrāfiju katalogu naratīvā.

Kāpēc pašizdošana ir svarīga?

Tā sniedz prieku cilvēkiem, kas paši ir savas grāmatas veidošanas procesā, kā arī to auditorijai. Man patīk dažādība — reizēm būt daļai no patiesi profesionālas komandas, un citreiz strādāt pašizdošanas duetā kopā ar fotogrāfu, veidojot tikai 100 izdevumus. Tad katrai no šo izdevumu lapām ir pieskāries mākslinieks, kas visu grāmatu padara vēl īpašāku. Ja ieliec savā darbā patiesi daudz centienu un atrodi 10 cilvēku auditoriju, ar kuru komunicē un kura runā par šiem eksemplāriem, tad man tas ir tikpat nopietni un ievērojami, cik 6000 eksemplāru metiens.

Lielākās izmaiņas ir piedzīvojuši mediji. Agrāk, ja vēlējies komunicēt ar lielāku auditoriju un padarīt savu stāstu publisku, biji atkarīgs no televīzijas, žurnāliem, laikrakstiem, izdevējiem un viņu kontaktiem. Kopš pastāv sociālie mediji, pašizdevēji var komunicēt caur tiem, tādējādi mēs esam neatkarīgi. Bez sociālajiem medijiem pašizdošana nekad nebūtu eksistējusi.

Redzot šīs pārmaiņas, kādas, jūsuprāt, grāmatas cilvēki vēlas skatīties tagad?

Fotogrāfija ir kļuvusi par vizuālu valodu, un mēs burtiski runājam ar attēliem. Tomēr mums joprojām nākas saskarties ar auditoriju, kas nav iemācījusies lasīt vizuālus stāstus. Būdami bērni, mēs iemācāmies runāt, skolā iemācāmies lasīt un rakstīt — mūsu izglītības pamatus. Līdz brīdim, kad izaugam un izlasām savu pirmo krievu romānu, esam diezgan pieredzējuši lasīšanas valodā.

Lai gan mūsu pasaule pēdējos 20 gados ir kļuvusi ļoti vizuāla, mēs joprojām neesam izglītoti vizuālajā valodā.

Noteiktā mirklī, kad auditorija ir pietiekami izglītota, tā ilgojas pēc jaunām un daudz grūtāk lasāmām grāmatām. Tādēļ, jo vairāk cilvēki izglītosies vizuālajā valodā, jo vairāk vietas būs augstas kvalitātes vizuālajai literatūrai.