Vēsture nav jākopē. Saruna ar Rudolfu Daini Šmitu

Daini, sāksim no paša sākuma, no bērnības. Laikam jau interese par mākslu un arhitektūru aizsākās tieši tad. Kas bija tas, kas lika Dainim Šmitam izvēlēties tieši šo jomu?

Doma par arhitektūru radās, pirms vēl sāku mācīties vidusskolā. Vecāki mani iepazīstināja ar pasaulslaveno arhitektu Frenku Loidu Raitu. Es uzaugu Čikāgas apkaimē. Čikāgas Latviešu skola atradās netālu no Oukparkas (Oak park) apkaimes, un, mācoties skolā, katru sestdienu redzēju Frenka Loida Raita veidotos skaistos arhitektūras ansambļus. Bija, no kā iedvesmoties. Turklāt man patīk gleznot, gleznoju, kopš sevi atceros. Vienmēr esmu zinājis, ka varu iet pa vienu no diviem ceļiem — iet studēt vai nu arhitektūru, vai mākslu. Galu galā tomēr izlēmu studēt arhitektūru, taču arī mākslu un gleznošanu neesmu pametis novārtā.

Augstskolu jūs pabeidzāt ASV?

Jā, pabeidzu Ilinoisas universitātes Arhitektūras fakultāti. Tolaik mācījos arī mākslas vēsturi un gleznošanu. Tad 1992. gadā pārcēlos uz Latviju. 1991. gadā uzzināju, ka Gunārs Birkerts veido komandu, kas varētu strādāt pie Nacionālās bibliotēkas projekta īstenošanas. Lai strādātu pie šī projekta, pieteicos intervijai Detroitā. Mani pieņēma darbā. Tiesa, es biju nedaudz pārpratis situāciju. Biju pārliecināts, ka tā bija darba intervija, lai strādātu Latvijā, bet Gunārs Birkerts man jautāja: «Kad jūs varēsiet braukt uz Detroitu un sākt darbu?». Man bija neērti atzīties, ka vēlos strādāt pie projekta Latvijā. Gunārs Birkerts mani saprata, pasmaidīja un noorganizēja man iespēju strādāt projekta komandā Latvijā. 1992. gadā pārcēlos un sāku strādāt te, savu senču dzimtajā zemē.

Vai negribējās mukt atpakaļ uz ASV? Deviņdesmitajos gados ASV noteikti bija daudz progresīvāka un modernāka nekā Latvija.

Jā un nē. Amerikas pieredze un izglītība man bijusi un joprojām ir svarīga. Bet man gribējās palikt Latvijā, vilka uz Latviju, te viss vēl tikai sākās. Es gribēju piedalīties, gribēju būt daļa no tā visa. Te notika ļoti strauja izaugsme. Ik gadu, mēnesi, ik nedēļu, pat dienu kaut kas tiešām mainījās, bija attīstība. Būt šī procesa daļai bija kolosāla iespēja un pieredze. Palīdzēt būvēt neatkarīgu valsti — tā ir iedvesmojoša sajūta.

Iedvesmojoša sajūta būvēt kaut ko jaunu?

Es nerunāju tikai par būvniecību kā arhitektūras daļu. Drīzāk par to, kas tajā laikā Latvijā notika. Viss mainījās, tas bija ļoti aizraujošs laiks. Būvējām gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Vai kopš tā laika dzīvojat Latvijā?

Bija laiks, kad kopā ar ģimeni uz četriem gadiem bijām aizbraukuši uz Ēģipti. Tur strādāju starptautiskā projektā. Pēc tam Latvijā atgriezos ar domu, ka redzu sevi arhitektūras pedagoģijā, tad kā pasniedzējs, docētājs, iesaistījos augstskolas RISEBA nesen izveidotajā arhitektūras programmā. Tas bija 2018. gads. Pēc gada Jānis Dripe man piedāvāja kļūt par fakultātes dekānu. Kopš 2020. gada esmu augstskolas RISEBA pasniedzējs un fakultātes dekāns. Man ļoti patīk dalīties savās zināšanās ar studentiem, topošajiem arhitektiem.

Par starptautisko pieredzi runājot — ar ko atšķiras ASV un Latvijas arhitektūras nozare?

Cits mērogs. Amerikā var izvēlēties mācīties kādā no apmēram 120 arhitektūras fakultātēm. Milzīga izvēle. Atšķiras arī programmas. Latvijā ir tikai divas akreditētas arhitektūras programmas. Amerikā arhitekta profesija vairāk ir saistīta ar praksi, arhitektu biroji ir vērsti uz pakalpojuma sniegšanu. Ir vairāki biznesa modeļi, kas ir saistīti ar pakalpojumu sniegšanu dizainā, ar biznesa pakalpojumiem. ASV arhitektūras biroju darbs ir pragmatiskāks, ir liels investoru pieprasījums. Tas ir liels izaicinājums arhitektiem. Man pašam šķiet, ka arhitektam ir jāsaglabā fokuss uz dizainu, jāsaglabā tas, kas atšķir arhitektūru no būvniecības. Nevajadzētu pārvērsties par pakalpojuma sniedzējiem. Man ir svarīgi, lai labas idejas nepazūd korporatīvo prasību gūzmā.

Kā ir ar izglītību kā procesu? Kādas ir atšķirības? Kādas bija atšķirības tad, kad jūs studējāt?

Mūs rosināja domāt par arhitektūru, par idejām. Laikā, kad studēju, mums mācīja un bieži atgādināja to, ka pragmatiskās un tehniskās lietas ir svarīgas, bet svarīgi ir arī tas, ka aiz visa tā, ko jūs zīmējat un projektējat, ir spēcīga ideja. Ideja, kas kļūst par koncepciju un projektā nosaka visu pārējo. Koncepcijai ir jābūt spēcīgai — tādai, kas palīdzēs saglabāt savu vīziju un vērtības. Mums bieži teica, ka nāks daudzi, kas gribēs likt atteikties no idejām. Būs investoru, būvvaldes, pasūtītāju prasības, budžeti utt. Ja projekta pamatā nav spēcīgas idejas, tad citu prasības sākotnējo vīziju padarīs izplūdušu. Tā ir liela māksla izdarīt tā, lai apmierināti būtu visi — gan pasūtītājs, gan arhitekts ar savām radošajām idejām. Ja ir labs projekts, labs tehniskais risinājums un laba arhitektūra, tad tas sniedz labumu arī pasūtītājam. Labs dizains un laba arhitektūra veicina pārdošanu, tas iepriecina visus. Laba arhitektūra nāk ar savu pievienoto vērtību, citādi jau mēs nodarbojamies tikai ar celtniecību.

Pieļauju, ka jums ir gadījies piedzīvot, ka ideja «neiztur spiedienu».

Jā, protams. Tieši tāpēc arhitektam jāpiedāvā spēcīga ideja un projekta koncepcija, tās ir jāsargā. Ir svarīgi, lai pasūtītājs to saprastu un novērtētu, citādi neizdosies ieceri īstenot. Tādu pieredzi, kur pasūtītājs to nebija sapratis, guvu laikā, kad strādāju Ēģiptē. Mēs, arhitektu komanda, kopā ar inženieriem ilgi strādājām pie projekta fasādes risinājuma. Bet pasūtītājs galu galā izvēlējās «kompromisu», tas mainīja projekta vizuālo tēlu, oriģinālā ideja pašķīda. Diemžēl no projekta vizītkartes maz kas palika pāri, no iecerētās fasādes idejas nepalika gandrīz nekā. Jā, protams, viss strādāja, bet galu galā izskatījās, ka fasādes risinājums ir kaut kas tāds, kas ir piekabināts klāt kā «after thought», ka tā nav oriģinālā projekta daļa. Mēs kā arhitekti varam cīnīties, aizstāvēt idejas, bet, un tas ir vēl svarīgāk, ir jāatceras, ka svarīgākais šajā projekta īstenotāju trīsstūrī — arhitekts, pasūtītājs, būvnieks — ir tieši pasūtītājs. Pasūtītājs galu galā par visu atbild un maksā. Ja pasūtītāja un arhitekta vīzijas atšķiras, tiek meklēti kompromisi. Kompromisu meklēšanas laikā var pazaudēt ēkas sākotnējo, iecerēto ideju, tēlu, to īpašo rozīnīti. Bet tā ir dzīve, tā notiek, nedrīkst nolaist rokas. Esmu strādājis pie daudziem projektiem, kur koncepcijas un iecerētais tika saglabāts līdz vismazākajām detaļām. Nacionālā bibliotēka ir labs piemērs.

Vai tādā situācijā kā Ēģiptē necieš mākslinieka pašvērtējums?

Man patīk piemērs ar «Apple» korporācijas telefoniem un Stīvu Džobsu. Viņam ļoti patika tehnoloģijas, un viņš saprata, ka telefons ir pragmatisks izgudrojums. Taču viņš saprata arī to, ka, ja pragmatisko var savienot ar labu dizainu, tad produkts būs daudz jaudīgāks. Ir ideāli, ka var ideju, estētiku un tehnoloģiskās prasības skaisti apvienot, taču ir tie, kas to nenovērtēs. Tieši tāpēc «Apple» veidotie produkti savulaik ļoti atšķīrās no pārējiem.

Kādus pasaules arhitektūras projektus jūs varētu nosaukt par «Apple telefoniem», teiksim, Latvijas kontekstā?

Jaunais bērnudārzs Salaspilī. To izstrādāja arhitektu birojs «MADE». Lielisks risinājums, kurā tiek savienota māksla, tehnoloģijas un ilgtspēja. Projekts atbilst visām mūsdienu prasībām. Tur viss ir brīnišķīgi salikts kopā. Visvairāk es priecājos par to, ka tas ir Salaspils pašvaldības projekts. Un vēl pie tam bērnudārzs. Pasūtītājs saprata tā vērtību un ļāva arhitektam virzīt projektu. Tagad projekta lietotāji ir vecāki un bērni. Šobrīd mēs izbaudām to brīdi, kad pasūtītājs un arhitekts var paiet malā un priecāties par to, kā priecājas tie, kas apdzīvo ēku.

Kurš ir jūsu paša mīļākais projekts?

Latvijas Nacionālā bibliotēka. Es varētu teikt, ka tas ir lielākais un nozīmīgākais projekts tieši kā ēkas arhitektūra. Tas ir visas komandas kopdarbs — tā ir Gunāra Birketa izpratne par vērtībām un par kvalitatīvu arhitektūru. Tā ir telpas sajūta, apgaismojums. Būšu mūžam pateicīgs, ka varēju strādāt pie šī projekta.

Nereti Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēka tiek kritizēta. Vai kritizētāji neko nesaprot no arhitektūras, vai te ir kā ar mākslu — katrs var palikt pie sava?

Arhitektūra jau arī ir māksla, un cilvēki mākslu un idejas uztver ļoti subjektīvi. Arhitektūras atšķirība no mākslas objekta izstāžu zālē ir tā, ka tu nevari ņemt un paslēpt to ēku skapī. Es redzu bibliotēku ne tikai kā ēku. Tā simbolizē konkrētu laikmetu, tā ir noteikta laika posma Latvijas attīstības metafora. Gunāra Birkerta vīzijas pamatā ir ideja — bibliotēka simbolizē brīvības atgūšanu, neatkarību. Gunārs Birkerts strādāja ar spēcīgām metaforām. Ēka ir uztverama vairākos līmeņos. Ir pragmatiskās funkcijas, tur ir viss Latvijas rakstītais kultūras mantojums. Bibliotēka simbolizē laikmetu, tā kalpo Latvijas kultūrai, veicina tās attīstību. Bibliotēka ir vieta, kur tiek organizētas izstādes un pasākumi. Man personīgi patīk piedzīvot Latvijas Nacionālo bibliotēku. Ātrijs un skats no ēkas uz pilsētu, var redzēt, kā viss ir saplānots un organizēts, kā viss ir saistīts ar ideju. Pat tas, ka grāmatu krātuves sākas tikai ar ceturto stāvu, tās ir pasargātas no visiem iespējamajiem draudiem, pat plūdiem. Mēs sargājam kultūras mantojumu, tas ir pacelts virs ūdens līmeņa. Latvijas Nacionālā bibliotēka kalpo valstij, lai saglabātu vārdu — lai saglabātu tekstus. Kāds bibliotēku var uztvert kā svešķermeni, bet ir arī tie, kam tā ļoti patīk. To nevar mainīt. Vienmēr būs tie, kam patīk, un arī tie, kam nepatīk.

Daini, ko jūs vērtētu kā sliktu arhitektūru?

Ir arhitekti, kas pilda tikai utilitāras funkcijas. Mums ir daudz noliktavu, uz kurām ir uzlīmēti plakāti, kas vēsta, ka šīs milzīgās metāla kastes bez logiem esot «tirdzniecības centri». Daži, protams, cenšas to vērst par labāku arhitektūru, bet ir tik daudz angāru ar nosaukumu «veikals».

Arī par rekonstrukciju un restaurāciju man ir savs viedoklis. Manuprāt, kopēt vēsturisku ēku nav tas labākais risinājums. Tā nav labākā iespēja, kā saglabāt vecpilsētas garu. Piemēram, Melngalvju nams Vecrīgā ir precīzi uzbūvēta ēkas kopija, bet arhitektūras autentiskā garša ir zudusi. Mēs redzam ēku, bet nejūtam to kā vecpilsētas daļu. Senais ir zudis vai daļēji zudis. Vēsture nav jākopē. Svarīgs ir vietas gars — tas ir jāsaglabā, lai saglabātu pilsētas autentiskumu, tās dvēseli.

Pieteikšanās RISEBA FAD Maģistra programmai arhitektūrā atvērta līdz 2025. gada 31. janvārim. Nupat izziņota arī RISEBA FAD rīkotā ikgadējā starptautiskā arhitektūras konference «Rixarch», kas notiks 2025. gada 27. martā un pievērsīsies gaismas un arhitektūras mijiedarbībai.