Dizainere Sarmīte Poļakova specializējas materiālu dizainā — no dažādu industriju pārpalikumiem viņa rada jaunus, ilgtspējīgus un, ne mazāk būtiski, pievilcīgus materiālus. «Atkritumi ir mūsu pašu izdomāti,» norāda Sarmīte — viņa meklē iespējas, kā ar dizaina palīdzību pārvērst tos jaunos resursos. Sarmītes un dizaineres Māras Bērziņas kopīgi radītais biotekstils «(Un)woven», kas veidots no pārstrādāta tekstila, šogad saņēma Latvijas Dizaina gada balvas Grand Prix.
Iztēlojos, ka materiālu dizains ir sarežģīts process. Pastāsti par materiālu veidošanas specifiku!
Uzsākot darbu pie jauna materiāla, es vienmēr sāku ar resursa izpēti — kā es to varētu izmantot, kā tas varētu izskatīties, kas ir tas potenciāls, ko es ar dizainu varu šim resursam dot. Ir tāds jēdziens «material–driven design» — tas nozīmē, ka tieši materiāls nosaka to, kāds būs dizains. Bieži mēs iedomājamies materiālam kādu funkciju un tad cenšamies to šajā funkcijā iespiest, pat ja tas nedarbojas. Dizaina procesā priekšplānā nostādot materiālu un to kārtīgi izpētot, rezultāts ir dabiskāks un autentiskāks.
Pārsvarā darbs pie jauna materiāla sākas ar eksperimentiem mazā mērogā. Ir svarīgi saprast, kas ar materiālu notiek, kad to staipa, griež, šuj vai līmē. Es strādāju ļoti sistemātiski un vienmēr pierakstu eksperimentu rezultātus. No tiem var tālāk secināt, ko materiālam vajadzētu pievienot, lai to uzlabotu.
Šī pieeja atšķiras no ierastā skatījuma uz dizainu — lūk, šeit ir problēma, šeit ir risinājums.
Man reiz kāds teica, ka dizainā ir divi veidi, kā strādāt: vai nu tev ir tā «nieze» un radošā vēlme izpausties, kurai īsti nav pamatojuma, vai arī tu gribi ar dizainu risināt problēmas. Es noteikti piederu pie tiem niezošajiem. Dizains man ir izteiksmes līdzeklis, lai paustu savus vērojumus par lietām. Protams, ka globālās problēmas mums visiem ir zināmas, bet, metoties tās risināt, pastāv risks palaist garām citus tikpat nozīmīgus jautājumus.
Kad tu veido jaunu materiālu, cik bieži gadās, ka nekas no tā nesanāk? Kurā brīdī tu met eksperimentu pie malas?
Biomateriāliem ir noteiktas receptes, tāpēc neveiksmes gadās samērā reti. Parasti materiālu var uzlabot, kaut ko pievienojot vai nomainot kādu no sastāvdaļām. Biomateriāls sastāv no pildvielām jeb šķiedrām, saistvielas, kas ir dažādu izcelsmju līmes — tās var būt no želatīna, no celulozes, no aļģēm, no cietes — un mīkstinātāja. Jo vairāk strādā, jo labāk saproti, kurā no komponentēm ir problēma.
Dažreiz risinājumam ir vajadzīgs laiks. Tā bija, piemēram, ar manu priežu sveķu materiālu. Man šķita, ka to nekur nevar izmantot, ka nekas nesanāk, bet tomēr tā nieze nelika mieru un gribējās mēģināt. Nomainot pieeju materiālam, pēkšņi tas sāka darboties. Ir laiks eksperimentiem un laiks refleksijai — pieķeries kaut kam, ok, nesanāk, noliec to plauktā, pēc laika mēģini atkal.
Tava studija fokusējas uz ražošanas atlikumu pārveidošanu jaunā materiālā. Kā tu izvēlies resursus, ar kuriem strādāt?
Tas laikam notiek diezgan nejauši. Tā, piemēram, 2020. gadā pie manis nonāca tekstila projekts. Pirms tam biju zināma kā «Sarmīte, kura strādā ar mizām». Es gribēju pierādīt, ka varu strādāt arī ar citiem materiāliem. Lai gan ar Māru bijām kopā studējušas un esam labas draudzenes, profesionāli sadarbojušās nebijām, bet gribējām pamēģināt. Piedalījāmies Eiropas Savienības projektā par ātro modi, un tas mūs aizveda līdz tekstilam.
Pētot šo industriju, sapratu, cik liela problēma tā ir, un nolēmu, ka varētu paeksperimentēt ar tekstila atlikumiem. Vienā brīdī nonācām pie pārstrādātās džinsu krāsas. Tas bija skaists eksperiments, ko publicēju Instagram. Šis viens ieraksts atnesa lielu interesi — mūs aicināja piedalīties dažādās izstādēs un projektos. Izrādās, ka šī tēma ir aktuāla ļoti daudziem. Sākot strādāt pie jaunas tēmas, tas var nest jaunas iespējas, par kurām pat neiedomājies.
Pastāsti vairāk par «Pre–loved» jeb «(Un)woven»! Ar ko šis materiāls ir īpašs?
Ar «(Un)woven» cenšamies panākt, ka tekstilu var pārstrādāt atkal un atkal, nevis tikai paildzināt tā dzīves ciklu par vienu funkciju. Tekstila tēma šobrīd ir ļoti karsta, un daudzi šajā jomā darbojas. Pārsvarā no tekstila atlikumiem taisa dažādus izolācijas materiālus, kas ir daudz biezāki, savukārt plānākos materiālos ir vairāk saistvielu — tekstila atlikumi tiek piesūcināti ar dažādām cietēm — un tie drīzāk līdzinās laminātam. «(Un)woven» ir mīksts un lokans, pēc taustes tas atgādina rīspapīru. To var lietot gan mēbelēm, aizslietņiem un drapērijām, gan izmantot kā tapeti vai veidot panelējumu. Savu materiālu labprāt dodam testēt arhitektiem un dizaineriem.
Būtisks ir arī «(Un)woven» vizuālais izskats. Lielākoties biotekstili pieejami ierobežotā krāsu gammā, tiek izmantots, piemēram, džinsu zilais vai melns ar baltu. Mēs saviem audumiem izmantojam dažādas dabiskās krāsas, kas padara tos vizuāli pievilcīgākus. Cilvēki parasti ir pārsteigti, uzzinot, ka «(Un)woven» ir pārstrādāts materiāls.
«(Un)woven» esat testējušas arī dažādās sadarbības. Ko tās devušas?
Sākumā, kad pozicionējām «(Un)woven» kā materiālu apģērbam — no modes atpakaļ modei —, sadarbojāmies ar «Mareunrol’s». Latvijā šis dizaina duets ir unikāls, un viņi vienmēr bijuši mani elki, tāpēc gribēju, lai «(Un)woven» izmēģina tieši viņi. «Mareunrol’s» radītajā dizainā centrālo vietu patiešām ieņēma materiāls — tā lokanums, biezums un tekstūra, kā arī apritīgums. Mūsu sadarbībā tika radītas divas funkcionālas dažāda izmēra vestes, mazāko izgatavojot no lielās vestes pārpalikumiem. Tādējādi demonstrējām materiāla pārstrādājamību — lielās vestes piegrieztņu atgriezumi tika nogādāti atpakaļ pie mums, izārdījām tos un atkal pārstrādājām jaunā materiālā mazajai vestei.
Savukārt sadarbība ar «Vitra» un «Levi’s», kas sākās gluži nejauši, atnesa daudz publicitātes. Projekta kuratores no Nīderlandes bija redzējušas mūsu audumu, un viņām šķita, ka tas labi iederētos projektā. Skaudrā realitāte ir tāda, ka lielu zīmolu vārdi ir ļoti svarīgi. Brīdī, kad savā klientu sarakstā varu ierakstīt «Vitra» un «Levi’s», tas paceļ mūs jaunā līmenī.
Sarunās ar «Vitra» centos noskaidrot, vai arī viņi testē jaunus materiālus un sadarbojas ar materiālu dizaineriem. Gribēju saprast, cik komplicēti strādāt ar inovatīviem materiāliem būtu tik lielam uzņēmumam kā «Vitra», kuriem ir ļoti svarīgi spēt klientiem garantēt nevainojamu kvalitāti 20–30 gadu garumā. Bieži vien jauniem materiāliem tas nav iespējams.
Jaunie materiāli tomēr prasa paradigmas maiņu — varbūt jālūkojas uz apritīgumu, nevis ilglaicību. Kā dizaineri var palīdzēt mainīt mūsu priekšstatus?
Dizaineri noteikti varētu to labāk komunicēt savā koncepcijā. Piemēram, cik divdesmit gadu vecu krēslu tev ir mājās? Tas vairs neatbilst mūsu dzīves stilam. Nāk prātā paklāju ražotāji — arvien vairāk uzņēmumu nevis vienreiz pārdod tev paklāju, bet nodrošina servisu, ka, piemēram, ik pēc gada viņi atnāks un nomainīs paklāju vai salabos to. Tas ir dialogs starp produktu, dizaineru, ražotāju un patērētāju. Neatdot kaut ko pavisam prom, bet būt servisa attiecībās ar saviem klientiem uzņēmumam ir pat izdevīgi.
Vēl viena lieta, ko dizaineri var darīt, ir būt atklātiem par sava materiāla ilgmūžību, labajām un sliktajām īpašībām. Savā ziņā tā ir arī valodas veidošana un būvēšana, jo dažreiz pietrūkst īsto vārdu, kas materiālu varētu raksturot. Mums jāmēģina atrast jaunu veidu, kā par materiāliem runāt. Es neuzskatu, ka atbildība par ilgtspējīgākām izvēlēm būtu jānoliek tikai un vienīgi uz patērētāja pleciem. Piedāvāt ilgtspējīgākas izvēles un izglītot sabiedrību par tām ir arī ražotāju atbildība.
Pasniedzot jums balvu, Latvijas Dizaina gada balvas 2024 žūrija atzīmēja, ka «(Un)woven» sniedz pozitīvu skatu uz tekstila rūpniecības nākotni. Domājot par ilgtspēju, to nereti raksturo tāds kā «atteikšanās» un kaut kā upurēšanas naratīvs.
Man šķiet, ka rādīt pozitīvus piemērus ir svarīgi. Visi jau ir noguruši no vārda «ilgtspēja». Un man gribētos, lai mēs to reiz beigtu uzsvērt. Visam, ko mēs radām, vajadzētu būt pārdomātam, funkcionālam, skaistam, un, protams, tam jābūt apritīgam. Tai jākļūst par pašsaprotamu lietu.
Šobrīd ir daudz koncepciju un ideju par dažādiem biomateriāliem, bet tie reti nonāk līdz plašam patēriņam. Kas ir galvenie izaicinājumi, kas liedz komercializēt šādus materiālus, un kā ar to veicas jums?
Mēs esam redzējuši, ka uztaisīt var gandrīz jebko — materiālus veido no kartupeļiem, no kauliem un betona —, bet tie visi ir nelieli paraugi. Šobrīd būtu laiks parādīt, ka šādi materiāli var darboties arī lielākā mērogā. Manuprāt, dizaineri un arhitekti ir ļoti atvērti biomateriālu izmantošanai dažādās telpās, kuru dzīves termiņš nav pārāk garš, piemēram, veikalu skatlogiem un interjeriem, instalācijām. Ir liela interese par radošiem konceptiem, jaunām tekstūrām un eksperimentiem. Materiālu dizaineriem pašiem vajadzētu meklēt veidus, kā parādīt materiālus lielākā mērogā, būt drosmīgākiem.
Runājot par «(Un)woven» komercializēšanu, pamazām dodamies šajā virzienā. Materiāla recepte tiek pastāvīgi uzlabota, mums jāsaprot, kā tieši to ražot, kurš to var uzņemties darīt un cik tas maksā. Šobrīd es mēģinu savākt «armiju», kas varētu virzīt šos procesus — gan no biznesa puses, gan ķīmiskās un ražošanas puses, gan dizaina puses.
Kā tu saskati materiālu nākotni? Kā mēs varam nonākt pie tā, ka visi lietojam tikai biomateriālus?
Lai pie tā nonāktu, būtu jāattīsta iekšējā resursu infrastruktūra. Piemēram, kafejnīcā tiek atsevišķi savākta visa izlietotā kafija, ir uzņēmums, kas to savāc no visām Rīgas kafejnīcām. Tajā brīdī tie vairs nav atkritumi vai atlikumi, bet gan izejviela. Vispār jau atkritumi ir mūsu pašu izdomāti. Ir jocīgi, ka vienā brīdī mums uz šķīvja ir ēdiens, bet, kad tas ir apēsts, mēs sakām: «Fui, tas kauls ir atkritums, es negribu tam pieskarties.» Dažādi pārpalikumi ir teju visās industrijās, to visu mums vajadzētu savākt un pārstrādāt.
Šādas kustības jau ir vērojamas, piemēram, Nīderlandē un ASV. Tam vajag gan uzņēmīgus cilvēkus, gan sistemātisku atbalstu, lai viņi tajā varētu darboties. Arī likumdošana var mudināt to darīt. Lai plaši izmantotu jaunos materiālus, nepieciešams vēl daudz izpētes, laika un investīciju. Tomēr es ticu, ka jaunie materiāli nonāks tur, kur šobrīd ir plastmasa, jo šī tēma ir ļoti aktuāla — ir pieejami dažādi finansējuma instrumenti un arī investori. Turklāt ekonomiskās prognozes rāda, ka šī joma turpinās strauji augt.
Protams, svarīgas ir arī ambīcijas. Ciemojoties Koksnes ķīmijas institūtā, atklāju tik daudz superīgu materiālu, arī RTU ir daudz pētījumu par inovatīviem materiāliem. Liekas — kāpēc mēs par to neko nedzirdam? Droši vien vajadzētu kaut ko mainīt sistēmā, lai mēs šos materiālus redzētu sev apkārt, pat ja tie vēl nav pilnīgi perfekti.
Sekot Sarmītes radošajām gaitām var «Studio Sarmīte» mājaslapā un Instagram kontā.
Sarmītes un dizaineres Māras Bērziņas biotekstils «(Un)woven» saņēma Latvijas Dizaina gada balvas 2024 Grand Prix, savukārt 2025. gada konkursā Sarmīte ir viena no atlases žūrijas kategoriju priekšsēdētājām, kura vadīs darbu vērtēšanu produktu dizaina kategorijā. Rudens pieteikšanās Latvijas Dizaina gada balvai 2025 pagarināta līdz 30. novembrim.
Viedokļi