Kā dažādas intervences pilsētā var palīdzēt atraisīt brīvību un prieku, ko piedzīvojām bērnībā, kāpjot kokos vai lienot šķūnīšu spraugās? Ko mēs vispār uzdrīkstamies piedzīvot publiskajā telpā? Cik lielu atklātību vai rotaļīgumu var atļauties pieaudzis cilvēks, lai pārējie viņu nenorakstītu kā neadekvātu sabiedrības locekli? Savas piezīmes un novērojumus par rotaļām pilsētvidē apkopo Liene Jakobsone, publiskās mākslas objekta «Rotaļu skatuve» projekta vadītāja.
Man ir paveicies būt daļai no komandas, kas pagājušajā vasarā izveidoja objektu «Rotaļu skatuve» Valmierā, tāpēc zemāk nododu jums lasīšanai iespaidus, kas noveduši gan pie unikālas, publiskas rotaļu vietas pilsētā, gan mudinājuši mani uzsākt jaunu izglītības programmas apguvi Stokholmas Karaliskajā mākslas institūtā, nodaļā «OPI Lab», kas pēta publisko telpu, tostarp aplūkojot jautājumus, kā pilsētvide varētu mums kalpot personīga un kopīga prieka radīšanai.
Visi zemāk minētie notikumi un sarunas nosēdušies manā galvā un apauguši ar nelielu kultūrslāni, tāpēc citāti ir lielākoties neprecīzi, taču iemieso tā brīža subjektīvo mirkļa sajūtu, kādu to fiksējusi atmiņa. Tāpat uzdrīkstos tekstā brīvi izmantot vārdus «spēle» un «rotaļa», labi apzinoties, ka spēlei ir noteikumi, kamēr rotaļai tādu nav. Šeit aicinu tos uztvert kā sinonīmus, kuri iemieso laimi, ko spēles un rotaļas mums visiem var sniegt.
Ķelne, 2022. gada jūlijs
Ludviga muzejs, Isamu Noguči (Isamu Noguchi) retrospekcija. Līdzās dizaina lampām un mākslas objektiem ieeju atsevišķā istabā, kura veltīta tikai viņa radītajiem rotaļu laukumiem jeb «Playscapes». Noguči viens no pirmajiem veido jaunu pieeju rotaļu laukumiem — videi, ne kā neapstrīdamai matemātikas formulai, bet vietai eksperimentiem, apkārtnes iepazīšanai, sarežģītiem atklājumiem un brīnumiem, kuri rastos, ja iespēja to ļautu. Un paldies dievam un Atlantas mēram, ka ļauj — 1976. gadā Atlantā, ASV ar pilsētas mākslas muzeja un privātpersonu finansiālo atbalstu top Noguči mākslas rotaļu laukums, kas atjaunotā formā apmeklējams vēl šodien. Paralēli izstādes telpā vienā no «Playscapes» elementiem cenšas uzrāpties piecgadnieks. Vēlāk domāju, cik skaisti būtu bijis šo ķiņķēziņu ieraudzīt manā bērnībā necilas «hruščovkas» pagalmā, vai, vēl labāk, ka muzejā uz tā varēju uzrāpties arī es.
Brisele, 2023. gada oktobris
«Wiels» laikmetīgās mākslas centrs. Atrodos Fransisa Alisa (Francis Alÿs) izstādē «The nature of the game», kur vairākos videodarbos apbrīnojami notvertas bērnu spēles publiskajā vidē. Bērni Kongo Demokrātiskajā Republikā brauc lejā no smilšu kāpas ar milzīgu gumijas riepu. Bērni Dānijā cenšas viens otram ar pieri nodot apelsīnu. Bērni Afganistānā laiž gaisā pūķi, tas sapiņķerējas, krīt, tad uzlido atpakaļ un tā līdz bezgalībai. Ekrāni izstādē piepilda plašo telpu un ir «apbraucami» uz maziem ritentiņkrēsliem, turklāt visa izstādes scenogrāfija izvietota sākumskolas vecuma bērnam pieejamā augstumā. Katrai rotaļai ir savi noteikumi, katra rotaļa ir mazu sakarību kopums, rūpīga un nozīmīga detaļu sistēma, kas apmeklētājus satuvina ar darba galvenajiem varoņiem — dažādu kultūru bērniem, kuru vienojošais elements ir spēles prieks. Telpā ienākušie rudens miglas nomāktie cilvēki projām aiziet starojoši un laimīgi. Kaut doties prom ir īpaši grūti — organizētais izstādes haoss liek mums visiem riņķot pa telpu pēc iespējas ilgāk. Nekas nevilina atgriezties pasaulē, kur rotaļu nav.
Valmiera, 2024. gada marts
Kopā ar projekta kuratori Renāti, mākslinieci Lindu un pilsētas arhitekti aplūkojam Valmieras Kurtuvei piegulošo laukumu, kur jau pēc pāris mēnešiem atradīsies publiskās mākslas objekts «Rotaļu skatuve». Esam vienojušies par objekta izveidi un darbu uzsākšanu, vēl neapjaušot, cik komplicēti tas būs — gan finansējuma, gan drošības apsvērumu ziņā. Rūpējoties par bērniem, visos departamentos cenšamies samērot drošības ekspektācijas un meklēt vidusceļus, kas atbilstu Ministru kabineta noteikumiem Nr. 18. Pēc ilga un piņķerīga saskaņošanas procesa vienojamies, ka publiskajā telpā neizmantosim vārdus «rotaļu laukums» bet «vides objekts», citādi nevarēsim brīvi kustēties uz priekšu. Jau neilgi pēc pirmā paziņojuma slēgt necilo Kurtuves iekšpagalmu atskan — «Kur citur nolikt mašīnu?» un «Kas jums te — māksla būs? Ejiet taču telpās, telpu pietiek!» Šie viedokļi tikai nostiprina izvēlētā virziena pareizību demontēt drāšu žogu un atbrīvot Kurtuvei piegulošo telpu rotaļām.
Valmiera, 2024. gada aprīlis
Renāte ar sajūsmu stāsta par arhitekta Saimona Nikolsona (Simon Nicholson) nepiesieto elementu teoriju. Cik bērniem būtiskas ir rotaļas ar objektiem, kuru funkcija nav skaidri definējama. Cik nozīmīgi ir uz tāda uzkāpt, to pārvietot, likt kopā, būvēt mājas, štābus, alas, tuneļus, visbeidzot, kā šādas rotaļas atmodina bērnos radošumu un ir ļoti veselīgas visās formās un veidos. Uz «Rotaļu skatuves» bērniem tiks dota iespēja stumt, vilkt, pārvietot, krāmēties, darboties un būvēt pašiem savu pilsētu. Ideja ir tik skaista un spēcīga, ka nedaudz apskaužu bērnus, kuriem būs iespēja šo vietu piepildīt.
Rīga, 2024. gada augusts
Doma laukumā novietotajā vides objektā bērni guvuši traumas, rezultātā objekts tiek pielāgots, atsakoties no šūpoļu elementiem. Patērētāju tiesību un aizsardzības centrs ziņo, ka turpmāk visiem pilsētā izvietotajiem vides objektiem tiks veiktas drošības pārbaudes. Neilgi pēc notikuma izskan baumas, ka turpmāk visi pilsētvidēs novietotie vides objekti tiks vērtēti caur drošības sietu. Tikmēr Berlīnē norisinās eksperimentālo spēļu laukumu izstāde «Radical playgrounds: From competition to collaboration», kur bērni dauza naglas ar āmuru un skraida pa rampu, kuru notur otrādi apgāzta automašīna. Laimīgi rotaļājas, neko nezinot par Latvijas Republikas Ministru kabineta Nr. 18. noteikumiem.
Stokholma, 2024. gada septembris
Pirmajā studiju rītā katram no mums tiek izdalīta zeltīta taurīte — rotaļu mūzikas instruments, kurš skaļi ziņo par tavu klātbūtni, kad tajā iepūt. Līdzi tam tiek piešķirtas divas nošu lapas — īsais un garais pūtiens, kā arī karte, kas visiem liek izvietoties divu kilometru rādiusā. Vienīgais uzdevums ir doties uz katram paredzēto vietu un pūst atbilstoši lapā norādītajam ilgumam. Mana lokācija ir pie bērnudārza, un viss, ko es gribu darīt, ir aizbēgt, iegrimt zemē vai kā citādi pazust no šīs rotaļas, bet pamazām visos stūros atskan griezīgas skaņas, kas iekļaujas vienotā «simfonijā». Garām paiet meitene ar suni un prasa, ko es daru. Sāku panikot un atbildu, ka testēju vietas akustiku. Meitene nosmaida, aiziet, un es iepūšu taurē vēl trīs reizes. Kā vēlāk izrādās, uzdevuma laikā trīs no mums cīnījās ar sociālo kaunu, bet pārējie divpadsmit «Had so much fun!». Atlikušo nedēļu es netieku skaidrībā, kas mani atturēja priecāties pilsētā, un cik gan nemanāmi iespējams kļūt par Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumu ķīlnieku.
Valmiera, 2024. gada septembris
«Rotaļu skatuve» ir apzīmēta ar krāsainām sirsniņām, tāpat parādījusies problēma — vienā no rotaļu elementiem regulāri iebarikādējas pusaudži un smēķē «saltus». Tos smēķē arī aiz biezajiem aizkariem, jo no ielas neredz. Tikmēr skatuves zaļajā zonā cilvēki nāk ēst, lasīt grāmatas vai pusdienu pārtraukumos vienkārši pagulēt un nomierināties. E–pastā iebirst ziņas no bērnu mammām par to, ka objektu nepieciešams uzkopt, jo cilvēki zaļajā zonā nomet papīriņus un pudeles. Visbeidzot kādu rītu objektam ir salauzts rotaļu elements un redzamas citas rosinošas norādes par kaislīgi aizvadītu nakti. Necilais stāvlaukums ir atdzīvojies un kļuvis par sava veida brīvības manifestu, aicinot uz rotaļāšanos katra personīgās iztēles augstumā.
Publiskajai telpai ir milzīga spēja attīstīt vai nokaut radošumu, un domāt par to iejūtīgi ir izkopjama prasme. Aizgājusī vasara pierādīja, ka visparastākā autostāvvieta var būt rotaļu laukums. Violets 1 m x 1 m klucis var kalpot par mājas pamatu. Griezīga taurīte var veidot simfonijas parkos, uz ielām un māju pagalmos. Un, ja jau es esmu tik tālu, nekas pat īsti neliedz pieaugušai sievietei rāpties uz Noguči rotaļu objekta. Mani no tā, visdrīzāk, nodzītu nost, bet tad es no sirds izmantotu iespēju uzstāt par savām tiesībām uz aizrautīgu rotaļāšanos.
Viedokļi