Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Interjera dizaina bakalaura programmas absolvents Mārtiņš Zviedrāns savā diplomdarbā piedāvā alternatīvu vēsturisku ēku izmantošanai, negaidot uz grandioziem attīstības plāniem. Ēku iedzīvināšanas stratēģija balstās šīs brīža vajadzībās, pakāpeniskā pieejā un sabiedrības iesaistē, uzsverot dizainera lomu plānošanā un mazāk aizsargātu sabiedrības grupu dzīves apstākļu uzlabošanā.
Mārtiņa Zviedrāna izstrādātais darbs piedāvā risinājumu aktuālai problēmai — ko iesākt ar lielām vēsturiskām ēkām, kad to sākotnējā funkcija zaudējusi aktualitāti? Šādu ēku īpašnieki nereti vēlētos nojaukt vecās būves, lai dotu vietu jauniem attīstības plāniem, pat ja ēkas ir pietiekami labā stāvoklī. Vēlmi atbrīvoties no neērtā mantojuma pastiprina arī, piemēram, Rīgas pašvaldības noteikumi, kas saistās ar grausta statusa ēkām, un augstāka nekustamā īpašuma nodokļa likme.
Mārtiņa priekšlikums akcentē dizainera lomu plānošanā un ilgtspējīgākas nākotnes veidošanā, ne vien radot dabai draudzīgu risinājumu, bet arī labākus dzīves apstākļus sabiedrībai kopumā. Projekts pievēršas bijušajai cigoriņu fabrikai Torņakalnā, iepretim Arkādijas parkam, uz Friča Brīvzemnieka un Cigoriņu ielas stūra. Lai gan 1860. gados celtajai ēkai, kas vēlāk tikusi papildināta ar jauniem korpusiem, nav piešķirts arhitektūras pieminekļa statuss, tā ieņem nozīmīgu lomu Torņakalna apkaimes vēsturē. Lai ar minimāliem līdzekļiem būtu iespējams ēku no jauna iedzīvināt, vienlaikus gūstot sociālo labumu, Mārtiņš rosina ēkas attīstību plānot trīs posmos: objekta apgūšana, objekta popularizēšana un objekta apdzīvošana.
Pirmā attīstības kārta sākas ar talkām, ekskursijām, vasaras darbnīcām un citiem sezonāliem pasākumiem, paralēli tiem identificējot telpas, kuras ir vispiemērotākās tūlītējai lietošanai. Apmeklētāju ērtībām fabrikā ierīko biokomposta tualetes, savukārt ūdeni roku mazgāšanai un citas nepieciešamības nodrošina, izmantojot blakus esošā Rīgas Stradiņa universitātes sporta kompleksa infrastruktūru. Nākamais attīstības posms paredz, ka sezonas siltajā periodā, rīkojot dažāda veida pasākumus, izstādes, filmu vakarus, koncertus, darbnīcas un nometnes, rodas pieprasījums pēc inženierkomunikācijām.
Ēkas attīstībā būtiskākā ir trešā projekta kārta, kuras laikā turpinās jau apdzīvoto telpu uzlabošana un tiek uzsākta finansiāli pieejamu mājokļu un darba telpu iekārtošanu. Ēkā tiek ierīkotas vajadzīgās inženierkomunikācijas, uzstādīti apkures katli un izveidotas darbnīcas. Lai gan ēka no ārpuses netiek siltināta, augstākai energoefektivitātei tiek izmantota termālo zonējumu stratēģija, apkurinot tikai iekšējās, siltinātās telpas un nodrošinot katras telpas funkcijai atbilstošu siltuma līmeni. Pārējā telpu uzlabošana tiek atstāta tās lietotāju ziņā. «Materiālus viņi meklē ielās, demontāžu objektos, interneta vietnēs un no draugiem, ievācot logus, vannas, durvis, grīdas dēļus un citus komponentus. Viņi strādā kā pilsētas sanitāri, atlasot visu, ko var atkārtoti izmantot, ja kaut kas ir saplīsis viņi to salabo ierīkotajās darbnīcās,» stāsta Mārtiņš. Tādējādi ap ēku tiek veidota arī cieša kopiena, kas ir motivēta strādāt un uzturēt ēku kārtībā.
Daļa no projekta ir arī divas Mārtiņa izveidotas sēdmēbeles, kas kalpo kā ilustrācija tam, kā varētu tikt aprīkotas fabrikas telpas. Tāpat kā ēkas potenciālie lietotāji, arī Mārtiņš izmantojis atrastus materiālus un citiem liekus priekšmetus. Tabureti, kurai trūkst kājās, Mārtiņš salabojis, aizstājot to ar atgriezumiem no LMA darbnīcas, savukārt otra sēdmēbele izmantota no laminētām skaidu plāksnēm, ko autors atradis uz ielas, sazāģējis un saskrūvējis kopā, izmantojot tikai rokas instrumentus.
Mārtiņa bakalaura darba vadītāja Latvijas Mākslas akadēmijā ir arhitekte un pasniedzēja Marija Katrīna Dambe. Iepazīties ar citiem Dizaina nodaļas studentu projektiem līdz 14. jūlijam iespējams «Dizaina dienu» izstādē LMA galvenajā ēkā, kā arī izstādes virtuālajā katalogā.
Viedokļi