Marta beigās ar plašu notikumu programmu tiks atklāta Rīgas cirka arēna. Lai gan daudzi jau pabijuši cirka atjaunotajā ēkā, pilnvērtīgu arēnas iekārtojumu cirks ieguvis vien tagad. Un arī šis notikums ir tikai pieturpunkts Rīgas cirka attīstības vīzijā, kuras aprises iezīmējusi cirka vadītāja Māra Pāvula. Ar viņu sarunājamies par atjaunoto ēku un par cirka māksliniecisko un sociālo potenciālu.
Kā Rīgas cirks ir iedzīvojies vēsturiskajā ēkā?
Es teiktu, ka esam cauri medusmēneša periodam. Protams, ka atgriešanās cirka ēkā bija ļoti saviļņojoša, un pēc atklāšanas sekoja gluži vai skumjas, jo mērķis — uzbūvēt cirku — bija sasniegts, un zināms posms cirka attīstībā — noslēdzies. Bija jau pierasts satikt arhitektus un būvniekus, strādāt ar viņiem kopā, un, beidzoties atjaunošanai, pēkšņi cirka komanda bija kļuvusi mazāka.
Atjaunotā ēka ir fantastiska un dod lielas iespējas, tomēr, kā jau jebkuras kopdzīves sākumā, pagāja laiks, kamēr pielāgojāmies jaunajiem apstākļiem. Vajadzēja sev atgādināt arī to, ka cirka atjaunošana patiesībā tika veikta kā energoefektivitātes uzlabošanas projekts — sākumā mums nebija ne mēbeļu, ne tualetes aprīkojuma, bet ieplānotas jau sešpadsmit izrādes. Tagad esam tikuši gan pie gaismu un skaņas sistēmām, gan pārvietojamām tribīnēm un akustiskajiem aizkariem, kas ļauj telpu iekārtot dažādām vajadzībām. Ar katru pasākumu mēs mācāmies un izprotam atjaunoto ēku arvien labāk.
Kā noritēja jūsu sadarbība ar «NRJA»?
Patiesībā konkursā bija divi otrās vietas ieguvēji, un strādāt ar «NRJA» izvēlējāmies sarunu procedūras gaitā. Mūsu sadarbība bija cieša, un visu laiku notika diskusijas par to, kā labāk atrisināt cirka mākslinieku, darbinieku un apmeklētāju vajadzības. Lai izdomātu, kādai tieši jābūt gaisa iekares sistēmai, iesaistījām ekspertus no visas pasaules un pavadījām diskusijās desmitiem stundu. Arhitekti bija ļoti atvērti, un projekts — fleksibls. Visu laiku tika meklēti jauni risinājumi un iespējas atkārtoti izmantot esošos materiālus. Tā kā šis bija energoefektivitātes uzlabošanas projekts, nekāda interjera projekta mums nebija, tomēr tas, kas ir iegūts, ir estētiski baudāms. «NRJA» panāca to, ka caur energoefektivitātes uzlabošanu esam ieguvuši mākslas centru, kas gatavs uzņemt skatītājus. Viņi kalpoja mākslas vajadzībām, nevis savām arhitektūras ambīcijām.
Pasaulē nav daudz cirka ēku. Šādā ziņā Rīgas cirks ir diezgan unikāls.
Jā, cirka ēku nav daudz. Piemēram, Francijā bija četrdesmit trīs cirka ēkas, tagad palikušas deviņas, un tikai trīs no tām tiek izmantotas cirkam. Daudz cirka ēku bija Vācijā, bet gandrīz visas Otrā pasaules kara laikā tika sabombardētas, jo no augšas tās izskatās kā militārās bāzes. Baidos sameloties, bet man šķiet, ka Berlīnē vien bija veseli seši cirki ar 3000–6000 skatītāju vietām. Gadsimta sākumā cirks tur bija ārkārtīgi populārs. Piemēram, ir ziņas, ka Berlīnes Teātra biedrība pilsētai iesniedza lūgumu aizliegt cirkā izrādes ar sižetu, lai nevairotu konkurenci. Ja skatītāji varēja iet skatīties izrādi ar vai bez akrobātikas elementiem, izvēle bija skaidra.
Cirka ēkas ir visā Eiropā, tomēr tās lielākoties pārbūvētas citām vajadzībām. Rīgas cirks ir vecākā ēka Eiropā, kas vienmēr ir bijusi cirks. Tāpēc man ļoti patīk «NRJA» pieeja neatjaunot ēku atbilstoši vienam konkrētam laika periodam, bet no katra laikmeta saglabāt vērtīgo un interesanto, atklājot to, kāds cirks izskatījies dažādos laikos.
Ēkas atjaunošana nav pirmās lielās pārmaiņas, kas notikušas Rīgas cirkā. Jau kopš 2017. gada Rīgas cirks ir laikmetīgais cirks. Pieļauju, ka daļa ekspektāciju, cilvēkiem nākot uz cirku, saistītas arī ar atmiņām par tradicionālo cirku. Kādas ir lielākās tradicionālā un laikmetīgā cirka atšķirības?
Galvenā atšķirība ir tā, ka tradicionālais cirks ir komerciāls izklaides žanrs, bet laikmetīgais cirks ir mākslas žanrs. Es negribu cilvēkus nobiedēt — nav tā, ka laikmetīgā cirka izrādes nevar būt izklaidējošas, tomēr tām pamatā ir mākslinieku vēlme komunicēt ar skatītāju, nodot kādu vēstījumu. Tradicionālajā cirkā ģimenes no paaudzes paaudzē nodeva numurus, ko tehniski izkopa līdz perfekcijai, bet laikmetīgajā cirkā parādīt mākslinieku virtuozitāti nav pašmērķis, virtuozitāte ir tikai līdzeklis, lai izstāstītu stāstu.
Pastāv arī daudzas atšķirības formāta ziņā. Laikmetīgā cirka mākslinieki veido oriģinālas izrādes, apvienojoties ar citiem domubiedriem un izrādot tās visā pasaulē. Tradicionālā cirka izrādes balstās numuros — cirka vadītājs atlasa izpildītājus, ko pēc konkrētas shēmas sakārto izrādē un rāda, piemēram, trīs mēnešus. Pastāvīga cirka trupa ir zināms mīts, jo cilvēki negrib atkal un atkal skatīties vienu numuru. Tas ir arī iemesls, kāpēc Rīgas cirkam nebūs savas trupas, jo mēs nevaram pieņemt darbā divdesmit cilvēkus, likt viņiem veidot desmit izrādes gadā un cerēt, ka viņiem visiem būs, ko kopā teikt. Mēs gribam, lai cirks sabiedrībā nes zināmas vērtības un aicina domāt. Manuprāt, cirkam ir šis potenciāls, jo tā ir neverbāla māksla, kas var uzrunāt visdažādākos cilvēkus. Pētnieks Pols Busaks (Paul Bouissac) savā grāmatā par cirka semiotiku izvirza teoriju, ka cirks iedarbojas uz mūsu spoguļneironiem — smadzeņu šūnām, kas reaģē uz notiekošo —, neatkarīgi no tā, vai paši ko darām, vai tikai vērojam. Skatoties, kā akrobāts izpilda trikus, mūsu spoguļneironi ļauj mums justies stipriem un virtuoziem. Patiesībā mēs cirku nevis skatāmies, bet izdzīvojam, sajūtam gluži fizioloģiski. Mēs zinām, ka aizspriedumus var lauzt tikai pieredze, un tieši tāpēc cirks var iedarbīgi runāt par sabiedrības vērtībām.
Līdz ar laikmetīgā cirka ienākšanu Rīgā tika dibināta Cirka skola. Man radies iespaids, ka tā ir ļoti populāra kā jauniešu, tā pieaugušo vidū.
Mēs sākām ar vienu grupu sestdienās, šobrīd mums nodarbības notiek sešas dienas nedēļā, divas, trīs reizes dienā. Gribētos vēl vairāk, bet mums trūkst telpu un treneru. Ir audzēkņi, kuri sasnieguši jau ļoti augstu līmeni, viņus cenšamies atbalstīt profesionālajā ceļā, tomēr tas nav pašmērķis — cirka skolas mērķis ir ikvienam ļaut attīstīt kā savu fizisko, tā radošo pusi drošā vidē. Nodarbības nebalstās sāncensībā vai treneru ambīcijās, bet sadarbībā. Ir bērni, kuri saka, ka viņiem nepatīk sportot, un cirka skola piedāvā viņiem iespēju kustēties, jo cirkā jau nesporto — tu vienkārši uzmet ritentiņu, tu brauc ar vienriteni. Skolā sportā liek atzīmes, bērnus salīdzina vienu ar otru. Cirkā ir vienkāršāk — tu varbūt esi labs gaisa akrobāts, bet es varu izdomāt citādu kustību valodu. Turklāt bērniem ir konkrēts mērķis — ja nevari uzrāpties pa virvi, tu saproti, ka tev vajag uztrenēt rokas, un pat tie, kuriem sportot nepatīk, trenēsies un pievilksies.
Mani uzskati par to, kādai vajadzētu būt izglītībai, nāk no manas mākslas vingrošanas pieredzes bērnībā — tās ir lietas, kā nedarīt. Tā bija ārkārtīgi toksiska vide — vingrotāju, 6–11 gadu vecu bērnu, kājas stiepa līdz bļaušanai, mūs rāva aiz ausīm, sita ar vālēm, sauca par stulbām kazām un resnām govīm, lika neēst vakaros, lai nomestu svaru.
Tu esi cirka vadītāja un procesu virzītāja. Vai tu pati nodarbojies arī ar kādu cirka disciplīnu?
Biju sev apsolījusi, ka līdz 30 gadu vecumam kļūšu par sliktu gaisa akrobāti, bet šajā ziņā esmu sevi pievīlusi. Es māku bāzes žonglēšanu, esmu izmēģinājusi gaisa akrobātiku un staigāšanu pa virvi. Ja man būtu vairāk laika, es noteikti darītu to vairāk, jo man tas ļoti patīk. Joprojām varu apmest ritentiņu un uztaisīt špagatu, bet mani cirka skolas audzēkņi noteikti ir advancētāki. Tomēr šīs pamata prasmes noder, lai pieņemtu lēmumus. Piemēram, izlemt, vai vajag nopirkt čības staigāšanai pa virvi. Ja tu vienreiz esi nogājis pa virvi ar basām kājām, tu saproti, ka tas nav tikai trenera untums.
Kā tu nonāci pie cirka producēšanas un menedžmenta?
Es cirkā iegāju no pētniecības puses. 21 gada vecumā, studējot Latvijas Kultūras akadēmijā, apsvēru kļūt par cirka mākslinieci, bet ar savu pragmatisko pieeju, apskatot uzņemšanas kritērijus skolās, kurās gribētu studēt — tolaik uzņēma studentus līdz 23 gadu vecumam —, sapratu, ka divu gadu laikā nepaspēšu sevi sagatavot, lai sasniegtu nepieciešamo fizisko līmeni. Nolēmu, ka veidot cirka izrādes es varu arī producenta pozīcijā. Vēlāk biju iecerējusi doktorantūrā studēt cirku no semiotikas un socioloģiskās puses, tomēr apjautu, ka varu uzrakstīt pētījumu, bet tas neko daudz nedos, jo diezin vai daudzi to izlasīs. Tajā laikā dzīvoju Francijā un gribēju pārvākties atpakaļ uz Latviju. Sapratu — ja gribu dzīvot Latvijā, te vajag cirku, un man pašai tas jābūvē. Mans pirmais mērķis bija cirka skola. Teicu, ka man nebūs bērnu, kamēr nebūs cirka skolas, kurā viņus laist. Visums mani sadzirdēja, un cirka skola arī tapa.
No tagadējā skatpunkta, manu ambiciozo plānu par cirka skolu un cirku Rīgā varēja «izvilkt» tikai tāda divdesmitgadniece, kura īsti neko nesaprot. Beidzot studijas Kultūras akadēmijā, es biju dabūjusi darbu IT firmā, un man bija jābrauc uz Briseli parakstīt līgumu, bet es nolēmu pētniecības nolūkos aizbraukt uz laikmetīgā cirka festivālu, lai gan man nebija naudas noskatīties nevienu izrādi. Tur, sēžot kafejnīcā un satiekoties ar cilvēkiem, es nolēmu savu dzīvi veltīt cirkam. Es vecākiem uz trim lapām uzrakstīju vēstuli, lai pateiktu, ka es neparakstīšu darba līgumu un pēc mēneša pārcelšos uz Franciju, un man pietiks ar tiem divsimt eiro, kas tobrīd man bija. Man bija plāns — es vākšu vīnogas, pa dienu būšu cirka praksē, vakarā strādāšu bārā. Tas varēja beigties uz ielas, bet es visiem stāstīju par savu plānu, un cilvēki palīdzēja. Klau, tu vai palikt pie mums, kamēr atrodi dzīvokli. Klau, mums ir dzīvoklis par pieejamu cenu. Rīt dabūsi atslēgas un sāksi maksāt, kad vari. Gluži vai neticami! Tāpēc esmu pārliecināta, ka vajag citiem stāstīt par saviem plāniem.
Kāds ir tavs un Rīgas cirka nākamais plāns?
Par turpmākajiem cirka plāniem domāju kādu desmit gadu griezumā. Nezinu, vai tik ilgi vadīšu Rīgas cirku, jo apzinos, ka jebkurā vietā jāļauj ienākt jaunajai paaudzei. Tomēr es gribētu pabeigt cirka ēku un gribētu, lai mums ir bakalaura programma cirka mākslā. To esam jau aizsākuši — mums ir sadarbības līgums ar Latvijas Kultūras akadēmiju, kas pauž vēlmi attīstīt šādu programmu, nospraužot konkrētu ceļu. Vispirms plānojam attīstīt pedagoģisko izglītību, pēc tam — koledžas līmeņa izglītību un tālāk bakalaura studiju programmu. Tas iespējams tikai tad, ja mums ir pabeigta ēka un cirka skolas telpas.
Un kā ar tuvākiem plāniem? Kas gaidāms cirka arēnas atklāšanā?
Cirka atklāšana būs vesels festivāls. Lielā arēnas atklāšana notiks 21. martā ar apvienības «La Band à Tyrex» velobaletu — ārkārtīgi sirsnīgu izrādi ar dzīvo mūziku. 23. martā skatītāji varēs apmeklēt arī itāļu cirka mākslinieku rezidences noslēguma pasākumu Āgenskalna tirgū, savukārt 1. aprīlī cirkā notiks Austrālijas mākslinieku apvienības «Circa» izrāde «Humans 2.0».
Plānoti vairāki profesionālie notikumi, piemēram, Baltijas–Ziemeļvalstu cirka tīkla tikšanās un pasākums, kur Baltijas mākslinieki varēs prezentēt izrādes ārzemju cirku pārstāvjiem. 22. martā rīkojam arī konferenci par cirka arhitektūru. Tajā viesosies arhitekts no Francijas, pēc kura projekta uzcelts cirks Lemānā, būs arī pētnieks no Beļģijas, kurš dokumentējis «Lattitude 50» cirka būvniecību Maršinā, Beļģijā. Protams, piedalīsies arī «NRJA». Konferencē diskutēsim par to, ko nozīmē celt mūsdienīgu un ilgtspējīgu cirka ēku. Pēc publiskajām prezentācijām kopā ar arhitektiem apspriedīsim arī Rīgas cirka projektu un analizēsim, kā labāk virzīties uz priekšu. Projekts jau ir gatavs, bet, kamēr gaidām tā relizēšanu, mums to jāturpina attīstīt, lai vēlāk neattaptos jaunā, bet morāli jau novecojušā cirka ēkā.
Tikko iznācis arī manis sastādītais rakstu krājums «Rīgas cirka vēsture. 1888–1952», kurā apkopota cirka hronoloģija, un grāmatā ir arī daudz brīnišķīgu vizuālo materiālu. Jau no 12. marta cirkā būs skatāma vēsturisko plakātu izstāde, kurā caur dažādiem tēliem varēs izzināt cirka vēsturi. Sastādot arēnas atklāšanas pasākumu programmu, mums bija svarīgi sniegt savu artavu gan vēstures pētniecībā, gan veicināt cirka attīstību šodien, paralēli domājot arī par cirka nākotni.
Plašāka informācija par cirkā gaidāmajiem notikumiem — Rīgas cirka mājaslapā.
Viedokļi