Janvāra vidū ASV dizaina aģentūra «Porto Rocha» publicēja rezolūciju, kas iestājas pret bezmaksas darbu radošajās industrijās — neapmaksātu skiču izstrādi un konkursiem —, aicinot ikvienu radošo jomu pārstāvi parakstīt šo iniciatīvu. To jau izdarījuši vairāki Latvijas profesionāļi, un arī publiskajā telpā arvien biežāk dzirdama neapmierinātība par dizaina konkursu norisi un rezultātiem. Vai un kad radošajiem profesionāļiem Latvijā nākas veikt neapmaksātu darbu? Kāds būtu godīgāks veids sadarbības uzsākšanai? Un cik patiesībā izmaksā bezmaksas darbs? Aptaujājām radošo jomu pārstāvjus.
Edgars Zvirgzdiņš, studijas «Associates, Partners et Sons» vadošais dizainers
Mūsu studija darbojas jau 13 gadus. Varbūt pašā sākumā bija klienti, kuri prasīja izstrādāt skices bez maksas, bet mēs diezgan ātri centāmies viņus izglītot un aicinājām rīkot slēgtus, apmaksātus konkursus.
Runājot par neapmaksātiem konkursiem, bieži vien dizaineri savu darbu mēdz salīdzināt ar restorānu — tur taču tu nelūdz pagaršot visus ēdienus, lai izvēlētos sev tīkamāko, par kuru tad maksāsi! Jebkurai studijai ir portfolio, kas parāda dizaineru pieredzi, stilistiku, projektu mērogu utt. Varbūt no viena darba patiešām ir grūti izdarīt secinājumus par dizaineriem, tomēr, aplūkojot desmit projektus, priekšstatu var gūt. Turklāt vienmēr iespējams pieprasīt papildu informāciju, jo ne visi darbi tiek publicēti. Nespēja izvēlēties sadarbības partneri norāda uz pasūtītāja nespēju pieņemt lēmumu, pieredzes trūkumu vai neuzticību lēmuma pieņēmējam.
Vislielākie grēkotāji, pieprasot kaut ko darīt par brīvu iepirkumu vai cenu aptauju veidā, diemžēl ir valsts un pašvaldību iestādes, un ir patiešām interesanti, kā izdosies atrisināt esošā iepirkuma formāta problēmas. Šobrīd viens no risinājumiem ir bijis cenu aptaujas — pasūtītājs atlasa dizaina studijas, kas spētu realizēt attiecīgo projektu, un izvēlas izpildītāju pēc piedāvātās cenas. Bet tas strādā tikai tad, ja tiek aptaujātas līdzīga līmeņa studijas un ir veikta portfolio atlase. Manuprāt, ilgtermiņā labāks risinājums, kas nepaļaujas tikai uz zemāko cenu, būtu tenderis, kur kandidāti apraksta, kā viņi strukturēs projektu konkrēta budžeta ietvaros. Šādi tiek iepirkti dizaina projekti Rietumvalstīs, bet tas no pasūtītāja prasa zināšanas par to, kāds aptuveni ir paredzamais darba apjoms un aptuvenās darba izmaksas.
Dalība konkursos ir dārga, un, ja sacensība notiek par zemāko cenu, ne vienmēr ir vērts piedalīties. Īpaši sāpīgi tas ir mazām, neatkarīgām studijām — ja balvu fonds ir mazs, risks dažreiz neatsver dalības ieguvumus. Atminos, ka vienreiz dalībai konkursā iztērējām kādus 5–6 tūkstošus eiro — tas iekļauj gan vairāku cilvēku darbu, gan navigācijas zīmju paraugu izgatavošanu, ko vajadzēja iesniegt. Galu galā izmaksas sastāda ne tikai cilvēku darbs, jāmaksā arī par datorprogrammām, biroju, apkuri utt.
Jurijs Tatarkins, ilustrators
Manā pieredzē klientu, kuri prasa bez maksas izstrādāt skices, kļūst arvien mazāk. Strādāju individuāli, un nepieciešamība kaut ko klientam radīt bez maksas agrāk bija lielāka, jo man nebija tik daudz piemēru, ko parādīt. Šobrīd, uzsākot projektu, piemeklēju piemērotākos darbus un izveidoju portfolio, kas būtu projektam atbilstošs un parādītu, kāda stila un kvalitātes darbus klients saņems. Tas, ko ikviens radošais profesionālis var darīt no savas puses, lai veiksmīgi uzsāktu sadarbību ar jaunu klientu, ir tikties un pārliecināties, vai veidojas laba savstarpējā komunikācija un sapratne.
Pēdējos gados bezmaksas skices esmu izstrādājis kādas divas reizes, un abos šajos gadījumos projekti nekur tālāk tā arī neizgāja. Tas liecina, ka šī prakse tiešām nedarbojas. Abas reizes skices izstrādāju lieliem apgādiem, kuri patiesībā būtu varējuši par manu darbu samaksāt. Domājot par bezmaksas darbu, gribēju atzīmēt, ka ne vienmēr tās ir skices, kam tērēju savu laiku, jo radošs darbs sākas nevis uz papīra, bet galvā. Dažreiz gadās, ka jauns projekts kaut kur iesprūst un laiks, ko esmu pavadījis, par to domājot, un ko esmu rezervējis projekta īstenošanai, beigās netiek realizēts.
Tā kā Latvijā tirgus ir samērā mazs, daudzi radošie profesionāļi nevar atļauties strādāt šaurā specializācijā, un nākas darīt dažādas lietas. Piemēram, es vairāk darbojos kā ilustrators, un dizains vai maketēšana ir kā papildu darbs, ko veicu. Iekļaujot šīs pozīcijas tāmē, nereti saskaros ar neizpratni, jo klienta galvā tas ir viens un tas pats. Dažreiz šos papildu darbus pats uzņemos paveikt bez maksas, jo man rūp rezultāts un vēlos, lai mans portfolio ir kvalitatīvs.
Ingūna Elere, dizaina biroja «H2E» vadošā dizainere
Visbiežāk bezmaksas darbu nākas darīt, piedaloties konkursos. Ja tas ir privāts klients, mēs cenšamies izskaidrot, ka radošs darbs prasa intensīvi domāt par konkrēto uzdevumu, veikt izpēti, veidot skices, vizualizēt ideju, meklēt risinājumu, izejot pilnu dizaina procesu. Arī veikalā mēs nevaram iekosties katrā no maizes veidiem un tikai tad izvēlēties, kuru pirkt. Mēs uzticamies zīmolam, samaksājam un nopērkam «Lāču» maizi vai «Ķelmēnu» maizi, un tikai tad to varam apēst. Līdzīgi ir ar dizaina darbu — mēs lūdzam ar cieņu izvēlēties, kuram zīmolam klients vēlas uzticēties. Ja mums, «H2E», tad rādām — te ir mūsu portfolio, iepriekšējā pieredze, rezultāti, plānotā darba stundas un to izmaksas, kas veidojas no dizaineru algas, nodokļiem, tehnoloģiskā nodrošinājuma, licencētu progammu izmaksām utt.
Tomēr, esot Latvijā, nevaram atļauties vispār nepiedalīties konkursos. Tos gan rūpīgi izvēlamies, ņemot vērā darāmā darba apjomu, žūrijas sastāvu, paša konkursa kvalitāti (nolikumu, komunikāciju) un konkursa rezultātā iegūstamo darbu. Izvērtējam arī to, kā piedalīšanās konkursā ietekmēs mūsu profesionālo ikdienu, ņemot vērā jau esošos darbus un projektus, ko plānojam labu laiku uz priekšu. Finansiālā ziņā vērtējam, cik daudz mums konkrētajā konkursā ir jāiegulda un vai labāk to nebūtu šo summu ieguldīt uzņēmuma un darbinieku attīstībā. Visbiežāk izmaksas dalībai konkursos mērāmas četrciparu skaitlī, tie var būt pat 5–10 tūkstoši.
Skatoties uz labo praksi pasaulē un spriežot arī pēc mūsu pieredzes, esmu nonākusi pie secinājuma, ka konkursiem jābūt apmaksātiem. Piemēram, Ungārijas transporta muzeja konkursā, kurā mēs piedalījāmies, bija 11 apmaksātas komandas, rezultāti visiem redzami, ļoti profesionāla žūrija un komentāri. Es ļoti vēlētos, lai arī Latvijā pret dizaina darbu izturētos cieņpilni, neveidojot bezjēdzīgus konkursus, kas nonāk pretrunā ar dizaina procesa ideju — veikt izpēti, veidot sarunas ar klientu, lai izprastu problēmu, un tad radīt konkrētajai situācijai risinājumu. Konkursos izpēti ir iespējams veikt tikai vienpusēji, bez padziļinātas sarunas. Saskaņā ar Latvijas likumdošanu konkursā radītie risinājumi ir jārealizē bez kardinālām izmaiņām. Rezultātā Latvijā ir daudz virspusēju dizaina risinājumu, kopijas no kopijām. Piemēram, mūsu pieredze ar Kara muzeja ekspozīciju labi raksturo šo procesu. Gatavojot ekspozīcijas skici konkursam, mēs veicām izpēti pēc labākās sirdsapziņas, taču bez padziļinātas sarunas ar vēsturniekiem. Tikai, uzvarot konkursā, mums beidzot bija iespēja runāt, tikties ar vēsturnieku komandu, procesā veidojās profesionālā sinerģija, atklājām daudz informācijas. Mēs mainījām dizaina risinājumu un tas sagādāja galvassāpes vadībai, tomēr tā ir daļa no normāla dizaina procesa, lai sasniegtu labu rezultātu.
Kad par konkursu praksi jautājam saviem SEGD kolēģiem no ASV un Austrālijas, viņi saka — konkursos bez atlīdzības nepiedalās, jo tas ir arī pret dizainera ētikas kodeksu. Es aicinātu sabiedrību (gan valsts, gan pašvaldības, gan privātos klientus un pašus dizainerus) neatbalstīt neapmaksātu dizaina konkursus, bet tā vietā 5% no sava laika veltīt brīvprātīgam darbam un palīdzēt tiem, kas dizainu nevar atļauties apmaksāt.
Andris Rubīns, reklāmas aģentūras «Magic» vadošais partneris
Latvijā un Baltijā gan privātie uzņēmumi, gan valsts un pašvaldību organizācijas visbiežāk nepiedāvā maksu par dalību iepirkumos. Un tajos retajos gadījumos, kad samaksa tiek piedāvāta, tā nosedz vien nelielu daļu no reālā aģentūras ieguldījuma. Apjomīgos iepirkumos aģentūras ieguldījums konkursa materiālu sagatavošanā var sasniegt pat 15–20 tūkstošus eiro. Tāpēc pamatā piedalāmies tikai tādos iepirkumos, kas piedāvā ilgtermiņa sadarbību un kam atvēlēts pietiekami liels mārketinga budžets, lai šo sākotnējo aģentūras investīciju vispār iespējams atpelnīt. Izņēmumi var būt sociāli un labdarības projekti, kur aģentūru vada pilnīgi cita motivācija.
Labā konkursu prakse, manuprāt, būtu izvērtēt aģentūras reputāciju, līdzšinējo projektu rezultātus, komandas apjomu, pieejamos talantus un zināšanas, kā arī aģentūras piedāvātos finanšu nosacījumus. Šie parametri tad arī kalpotu par pamatu dažu (2–3) aģentūru atlasei pirmajā kārtā. Otrā kārta ietvertu tā saucamās «ķīmijas tikšanās», lai kopīgas abu komandu sarunas laikā labāk iepazītu viens otru, izvērtētu abpusējo ieinteresētību, konstatētu līdzīgas (vai atšķirīgas) ambīcijas un vērtības, kā arī novērtētu potenciālu efektīvai un ciešai sadarbībai. Šis ne vien ļautu ietaupīt milzum daudz laika un resursu gan konkursa organizētājam, gan dalībniekiem, bet arī palīdzētu izvairīties no tāda partnera izvēles, kas spēj uzvarēt «skaistumkonkursā» vai zemākās cenas loterijā, bet ikdienas sadarbībā gaidītos rezultātus nenes.
Ja tomēr ir nepieciešamība saņemt konkrētus risinājumus, balstoties uz konkursa uzdevumu, tad pasūtītājam ieteiktu turēties pie trīs galvenajiem principiem: aicināt konkursā piedalīties ne vairāk par 3–4 pretendentiem, nodrošināt samaksu par dalību visiem kandidātiem un konkursa uzvarētājam piedāvāt ilgtermiņa sadarbību. Tas nozīmētu sadarbību vismaz divu gadu garumā, ar iespēju līgumu pagarināt, ja abas puses ar sadarbību ir apmierinātas.
Viedokļi