Absolvējot Lozannas Federālā politehniskā institūta maģistra programmu arhitektūrā, arhitekts un mākslinieks Pauls Rietums savā diplomdarbā pētījis Rīgas tukšos namus un zemesgabalus, meklējot atbildi uz jautājumu, kā varam iedzīvināt rūkošas pilsētas novārtā pamestās vietas. Grāmata «Vide» veidota kā pārdomas rosinošs stāstījums, kurā autora novērojumi mijas ar teoriju un dažādiem attīstības scenāriju piemēriem, priekšplānā izvirzot pilsētas iedzīvotāju pieredzi.
Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem kopš 1990. gadu sākuma Rīgas iedzīvotāju skaits sarucis par 30 % — tas ir proporcionāli lielākais populācijas skaita kritums starp Eiropas galvaspilsētām. Tas, protams, ietekmējis arī pilsētvides situāciju — pēc 2021. gada datiem 15 % mājokļu Rīgā ir neapdzīvoti, Vecrīgā šim skaitlim sasniedzot pat 55 %. Turklāt jāņem vērā, ka šis rādītājs neapskata komerciālās un citas telpas, kuru liktenis ir līdzīgs. Rīgas iedzīvotāju skaitam samazinoties, varam sagaidīt, ka tukšums pilsētā būs arvien klātesošāks.
Paula Rietuma grāmatas nosaukums — «Vide» — apspēlē sakritību latviešu un franču valodās — latviski daudzslāņaini skanošā «vide» franciski pavisam ikdienišķi izskan kā «tukšs!». Lai gan darba sākumpunkts meklējams statistikā, darba mērķis nav apskatīt kvantitatīvās iedzīvotāju skaita izmaiņas, kas ir notikušas politisko un ekonomisko pārmaiņu rezultātā. Autors grāmatā drīzāk pievēršas šo izmaiņu kvalitatīvo īpašību apskatam no socioloģiska skatpunkta, pētot kā tukšās ēkas un zemesgabali var bagātināt pilsētas iedzīvotāju pieredzi. Aplūkojot vairāku Rīgas tukšo īpašumu stāstus, Pauls salīdzina dažādas pieejas to attīstībā (vai stagnācijā) — no ilglaicīgi iestigušiem attīstības projektiem līdz jaunas kopienas radīšanai tukšā vietā.
Pauls norāda, ka «depopulētā un deindustrializētā pilsētā tukša telpa nereti kļūst par uz pagātni un nākotni vērstu cerīgu finanšu instrumentu, kas arvien mazāk līdzinās dzīves telpai». Domājot par tukšām ēkām, nostalģija par pagātnes spožumu mijas ar cerībām par grandioziem un ienesīgiem attīstības projektiem, taču šīs attīstības gaidas bieži ir vien naiva iedoma. Samazinoties pilsētas iedzīvotāju skaitam, var izrādīties, ka mums ir vairāk tukšas telpas nekā ekonomiski nepieciešams, un tas nozīmē, ka uz ienesīgiem attīstības projektiem, kas pie reizes uzlabos arī pilsētvides kvalitāti, paļauties nevaram. Tā vietā, autors rosina meklēt veidus, kā varam dalīties ar telpu un to pielietot, veidojot daudzslāņaināku, kvalitatīvāku un sadarbībā balstītu ikdienas pieredzi pilsētā.
Izdevumu veido divi sējumi, kuros autors paralēli vij demogrāfijas, socioloģijas, arhitektūras un mākslas vēstures pavedienus, veidojot darbu kā vienotu informācijas kūrēšanas vingrinājumu. Pirmajā grāmatā Rīga aprakstīta gan caur statistikas grafikiem, gan subjektīvām pastaigām un to fotogrāfijām, kas vijas cauri akadēmiskam tekstam. Pauls norāda, ka arhitektūras veidošanas prakses vairs nav primāri balstītas būvniecībā, tāpēc otrajā daļā apkopoti «sānceļi» jeb vairāki mākslas projekti, kas saistās ar tukšu telpu. Šie domu «sānceļi» ar atsevišķu numerāciju aizved pie darba otrā sējuma, kurš lasāms kā paralēls atsauču kopums, un atved atpakaļ pie pamatteksta.
Grāmata izdota ar «Creative Commons» licenci, tās teksts pieejams šeit. Sekot Paula Rietuma radošajām gaitām iespējams viņa Instagram kontā.
Viedokļi