Latvijas ekspozīcija Venēcijas arhitektūras biennālē — konkursa laureāti

30 km: aizsardzības ainava

Autori: «Sampling» (Liene Jākobsone, Mantens Devrīnts (Manten Devriendt), Solvita Kārkliņa, Zane Saulīte–Zvaigzne), «Nomad» (Marija Katrīna Dambe, Florians Betats (Florian Betat)

Piedāvātās ekspozīcijas koncepcijas pamatā ir Latvijas valsts militārā aizsardzība, kas aplūkota no arhitektūras, ainavas un pilsētplānošanas perspektīvas. Vēsturiski militārā aizsardzība bijusi nozīmīgs arhitektūras un teritorijas plānošanas aspekts, taču pēdējās desmitgadēs, mainoties politiskajām attiecībām Rietumvalstu starpā, it īpaši pēc Otrā Pasaules kara, teritorijas aizsardzībai Eiropā piešķirta aizvien mazāka nozīme. Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā pastiprināta uzmanība pievērsta visām tām Eiropas Savienības un NATO dalībvalstīm, kas robežojas ar Krieviju. Tiek izstrādātas rīcības stratēģijas, kas militāras agresijas gadījumā ļautu nosargāt Eiropas ārējo robežu.

Latvijā īstenotie militārās aizsardzības pasākumi ietver gan sabiedrības informēšanu un apmācību par to, kā rīkoties krīzes un kara gadījumā, gan plaša mēroga militāro mobilizāciju — tiek veicinātas rezervistu un zemessardzes aktivitātes un atjaunots obligātais militārais dienests. Paralēli tam šobrīd norit darbi arī pie valsts fizisko robežu stiprināšanas, lai nepieļautu masveida militāro uzbrukumu pa sauszemi, kā tas noticis Ukrainā. Šim nolūkam tiek veidota 30 km plaša josla Valsts austrumu ārējās robežas garumā, kurā pēc noteikta principa izvietoti dažādi aizsardzības elementi, katrs ar konkrētu vietu un funkciju vienotā sistēmā. Tie ietver dzeloņstiepļu pinumus, žogu, prettanku «ežus», betona «pūķa zobus», prettanku grāvjus un mīnas. Gan 30 km josla, gan dažādas citas ar militāro aizsardzību saistītas aktivitātes, piemēram, patvertņu ierīkošana un ēku pielāgošana karadarbībai, ir jautājumi, kas skar teritorijas plānošanu un arhitektūru. Lai gan šobrīd nekādi ar būvniecību saistīti normatīvie akti neizvirza prasības nodrošināt jebkādu ēku un infrastruktūras piemērotību kara apstākļiem, cilvēki paši nereti uzņemas īstenot dažādus uzlabojumus.

Venēcijas Arhitektūras biennāles nacionālajā ekspozīcijā autori vēlas izcelt mūsu ģeogrāfiskajai situācijai specifiskos apstākļus, kas piespiež mūs dzīvot nepārtrauktu uzbrukuma draudu apstākļos. Izstādē iecerēts starptautiskam arhitektūras diskursam piedāvāt pētījumu par militārās aizsardzības un telpiskās plānošanas saskarsmes lauku Latvijas kontekstā. Tomēr, neraugoties uz agresorvalsts draudiem, autori vēlas runāt pozitīvā un nomierinošā tonī, apliecinot un veicinot Latvijas iedzīvotāju pašapziņu. Ar ekspozīciju iecerēts nodot ideju, ka visi drošības pasākumi, ko īstenojam, attālina militāras agresijas iespējamību un ļauj mums saglabāt sirdsmieru un paļāvību, ka X stundā ir rīcības plāns un vieta, kur patverties.

Ekspozīcija aicinās arhitektus izvērtēt savu lomu aizsardzības nodrošināšanā, kā arī vērst uzmanību uz aizsardzības pasākumu ietekmi uz vides un ainavas identitāti. Tajā pašā laikā autori vēlas rosināt diskusiju ar politikas veidotājiem un militārās aizsardzības speciālistiem, aicinot tos pievērst uzmanību aizsardzības stratēģiju fiziskajam nospiedumam Latvijas teritorijā un emocionālajai ietekmei uz valsts iedzīvotājiem. «Valsts aizsardzība ir pastāvīgi klātesošs process, ar kuru mums ir jāprot sadzīvot. Tam nav jārosina bailes par kara tuvumu, bet jāpārliecina mūs, ka esam drošībā,» skaidro autori.

Audiogramma

Autori: «Layercake» (Reinis Saliņš, Emīlija Kiseļova, Igors Malovickis, Juris Jaunzemis), Rolands Pēterkops («Mareunrol’s»), Breds Nats (Brad Nath), Ieva Glāzere

«Audiogramma» ir starpdisciplinārs pētījums, ar kura palīdzību tiek demonstrēts inovatīvs veids, kā tulkot pilsētas būvformas skaņā un izzināt pilsēttelpas emocionālo ietekmi uz cilvēku, izceļot dzirdi kā primāro telpas uztveres maņu. Pieteikumā tika analizēti Rīgas telpiskie stāvokļi un izvēlētas atsevišķas situācijas, kuras sonificēt, veidojot astoņas Rīgas audiogrammas. Projekts apvieno dažādu nozaru pārstāvjus — arhitektūras, pilsētplānošanas, neirozinātnes, datu zinātnes, mākslas, horeogrāfijas un mūzikas profesionāļus —, lai radītu pieeju, kas ar dažādu mākslīgā intelekta un datu analītikas rīku palīdzību pārvērš pilsētvides datus klausāmās skaņu masās. Iegūtās audiogrammas atspoguļo pilsētu veidojošo elementu proporcijas un ritmu, ļaujot attēlot būvformas kā trīsdimensionālas nošu kompozīcijas.

Ekspozīcijai radītā instalācija sniedz iespēju izjust atšķirību starp dažādām pilsētvides situācijām, piemēram, mikrorajonu ritmiku, telpisko kontroli un aranžējuma trūkumu vai Vecrīgas blīvumu, atelpas trūkumu un nenogurdināmi raibo kompozīciju. Paviljona apmeklētāji var saklausīt katras situācijas atšķirības un analizēt tās neatkarīgi no ierastās arhitektūru un pilsētvidi raksturojošās leksikas. Piedāvātais instruments dod iespēju nemateriālai pilsētas daļai ceļot ārpus tās robežām, ļaujot citiem piedzīvot Rīgu, to fiziski neapciemojot. Ekspozīcijā Rīga tiek ņemta par piemēru pilsētvides datu sonifikācijai — ar mākslīgā intelekta un datu analītikas rīku palīdzību iespējams efektīvi kartēt pilsētvidi un izmantot objektu noteikšanas un segmentēšanas algoritmus telpisko datu iegūšanai. Šie algoritmi ļauj klasificēt, mērīt un grupēt elementus pēc to veida, pēcāk integrējot dažādās platformās un medijos.

Autori norāda, ka dzirdei un skaņai joprojām ir pilnvērtīgi neizmantots potenciāls arhitektūrā. Skaņa ir ne tikai fizisks fenomens, bet arī abstrakcija par apkārtesošo. Unikālā dzirdes ceļa anatomija nodrošina skaņas signāla apstrādi ātrāk par vizuālo informāciju, un to var uzskatīt par patiesāko cilvēka uztveres maņu. Skaņa ir tūlītēja, paliekoša un emocionāla pieredze, kas ir būtiska dziļu iespaidu veidošanā. Projekts «Audiogramma» ne tikai tulko telpiskus objektus skaņā, bet arī ļauj cilvēkam mijiedarboties ar skaņas fiziskajiem avotiem — arhitektūras radīšanā lietotajiem materiāliem un to sonificētajām vibrācijām —, radot unikālas un videi atbilstošas emocionālas un ķermeniskas sajūtas. Materiālos iebūvētie skaļruņi ļauj šiem elementiem kļūt par skaņu objektiem, kas ir brīvi no asociācijām par ierastajiem mūzikas instrumentiem. Šāda pieeja palīdz pārskatīt tradicionālas arhitektūras paradigmas, liekot uzsvaru uz cilvēka emocionālo vides uztveri. «Apvienojot spēkus, esam radījuši vidi, kas iniciē dialogu par pilsētas emocionālo pieredzi un mūsu labsajūtu tajā. Vidi, kurā refleksija par sajūtām ir identiska un reizē arī atšķirīga no vizuālās pieredzes,» uzsver autori.

Ne–būvēt

Autori: «Brigita Bula arhitekti» (Brigita Bula, Undīne Poriņa, Katrīna Anna Pētersone), Andris Brinkmanis, Raivis Alksnis («Look» galerija)

Laikā, kad tradicionāla masveida būvniecība jebkura veida resursu trūkuma dēļ drīz vairs nebūs iespējama, meta autori piedāvā pilnīgi jaunu būvniecības procesa modeli — «ne–būvēt» (angļu val. — «not to build», itāļu val. — «non construire»). Tā pamatā ir ideja skatīt būvniecību kā procesu, kura gaitā notiek nevis vides pārveidošana, par jebkuru cenu to piemērojot kādai vajadzībai vai gaumei, bet gan mūsu pašu piemērošanās videi, izmantojot viegli pieejamus resursus, zināšanas, tradīcijas un sadarbības iespējas. Piedāvātais modelis rosina pirms jaunai būvniecībai labvēlīga lēmuma pieņemšanas iziet attiecīgi strukturētu domāšanas procesu, ietverot visas — ne tikai arhitektūras, bet arī citu jomu —piedāvātās iespējas.

«Nebūvēšana ir nevis uzlabots vai pārveidots, bet pilnīgi jauna tipa būvēšanas process plašākā izpratnē, nekā klienta vajadzību pārvēršana būvmateriālu kompozīcijās. Nebūvēšana ir piemērošanās videi, nevis vides piemērošana. Nebūvēšana ir reizēm uzvilkt vilnas zeķes, kad ir auksti, nevis ieslēgt apkuri vai nosiltināt māju. Nebūvēšana ir vietā, kur viss ir jau izdomāts un uzbūvēts, kur var apstāties, padomāt un sadarboties, domājot par cilvēcisku laimi un labsajūtu.»

Pretēji, bet ne pretrunā ar bieži mūsdienās novērojamo lielo sabiedrisko ēku būvniecības realizāciju, kas īstenotas pēc modeļa — iztērēt līdzekļus, uzbūvēt un tad domāt, ko iesākt ar to, kas palicis pāri neizmantots — autori uzdod jautājumu: vai sabiedrība saprot, ko un kādā nolūkā tā būvē, pasūtot, piemēram, lielbudžeta sabiedriskas ēkas? Varbūt ir vērts atrast veidu, kā sadarboties gadījumos, kad «vienam ir govs, otram kartupeļi, vienam slimnīca, bet otram — koncertzāle, vienam ir skolas, bet otram — skolnieki»? Nebūvēšana, skatīta šādā aspektā, nav dīkstāve, nekā nedarīšana vai mākslinieciska arogance. Tā kļūst par konkrētu rīku, metodi, varbūt pat par pēdējo iespēju, kā nonākt pie jēgpilnas būvniecības. Izvirzot ideju par nebūvēšanu, autori nevēlas provocēt, bet gan reflektēt par iespējamo telpu un vidi, kur meklēt citādās zināšanas un kur iegūt šo paplašināto redzējumu.

Ekspozīcijas koncepcijas materiālo izpausmi iecerēts veidot saskaņā ar nebūvēšanas principiem, piedāvājumā norādot telpisko ietvaru, telpas izkārtojuma principus, noskaņu un atslēgas elementus, bet gala rezultātu precīzi ļaujot ieraudzīt tikai pēc informācijas vākšanas un domāšanas posma. Iecerēts, ka ekspozīcijas telpu divās daļās sadala neērti novietota siltinājuma un citu nepārdomātas būvniecības radītu drazu siena, kas apmeklētāju rosinās uz pārdomām, vai doties uz priekšu, pārvarot arvien lielāku pretestību postošā pretvēja tunelī, vai tomēr nogriezties pa labi, nonākot saulainā meža klajumā, kurā piesēst un padomāt. Instalācija ar pretvēja, smaržas un citu sajūtu starpniecību, Venēcijā uz vietas iegūtu atkārtoti un otrreiz izmantotu materiālu palīdzību tēlaini uzdod apmeklētājiem jautājumu — būvēt vai nebūvēt — un rosina jaunu pieeju rašanos individuālās pārdomās un organizētās diskusijās. Piedāvātā meta daļa ir arī arhitektu radīts paplašināts šī jaunā domāšanas veida apraksts.

19. starptautiskā Venēcijas biennāles arhitektūras izstāde notiks no 2025. gada 10. maija līdz 23. novembrim, un par tās vadmotīvu izvēlēta tēma «Intelligens. Natural. Artificial. Collective» (latviešu valodā — «Inteliģence. Dabiska. Mākslīga. Kolektīva». «Starptautiskās arhitektūras izstādes nosaukums parasti tiek paziņots gan angļu, gan itāļu valodā. 2025. gadā tas tiks saīsināts vienā vārdā abās valodās, izmantojot kopīgu latīņu priekšteci — «intelligens». Nosaukums «Intelligens» ir saistīts ar mūsdienu terminu «inteliģence», taču tas atsauc atmiņā arī plašāku saistīto nozīmju kopumu. Vārda pēdējā zilbe «gens» latīņu valodā nozīmē «cilvēki». Rodas jauna, izdomāta sakne, kas vēsta par inteliģences nākotni, kas ir iekļaujoša, daudzpusīga un tēlaina, pārsniedzot šodienas ierobežojošo fokusu uz mākslīgo intelektu,» skaidro izstādes kurators, arhitekts un inženieris Karlo Rati.