Rudenī Latvijas Nacionālais vēstures muzejs apmeklētājiem vērs durvis savā vēsturiskajā mājvietā — Rīgas pilī. Tās konventa pārbūve un restaurācija, kas šogad pretendē uz Latvijas Arhitektūras gada balvu, ir nozīmīgs pavērsiens gan pils septiņus gadsimtus senajā vēsturē, gan Latvijas mūsdienu arhitektūrā un atklāj Latvijas vēstures stāstu vēl pirms muzeja ekspozīcijas atvēršanas 2025. gadā. Autoriem — arhitektu birojiem «MARK arhitekti» un «Sudraba arhitektūra» projekts nesis virkni pārsteigumu, izaicinājumu un pārdomu, līdz visbeidzot virsroku ņēmis gandarījums par paveikto.
«Rīgas pils atrodas centrālā vietā, taču vienlaikus tās novietojums un noslēgtais raksturs padarījis to par rīdziniekiem un pilsētas viesiem teju nezināmu ēku, ja salīdzina, piemēram, ar Doma baznīcu,» stāstījumu sāk arhitekts, arhitektu biroja «Sudraba arhitektūra» vadītājs Reinis Liepiņš. Tās pārbūves un restaurācijas projekta mērķis — sagatavot mājvietu Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam (LNVM) — vienlaikus nozīmējis arī nama atvēršanu, tuvināšanu sabiedrībai. «Cilvēki mēģina atrast saikni ar šo sarežģīto, ievērojamo ēku, to saprast.» Kopš atjaunotās pils daļas atklāšanas 2023. gada decembrī tajā jau aizvadīta virkne ekskursiju un pasākumu. No rudens apmeklētājiem būs pieejams LNMV izstrādāts maršruts telpu apskatīšanai.
Pils kastelas projekts, kā sauca arī tā īstenotāju, arhitektu biroju «Sudraba arhitektūra» un «MARK arhitekti» apvienību, aizsākās jau 2014. gadā, kad, abiem birojiem sastrādājoties, tapa koncepcija un pamats turpmākajam darbam. Pēc neveiksmīgiem būvniecības iepirkumiem un saprotot, ka ambiciozais plāns par LNVM atklāšanu 2018. gada 18. novembrī neīstenosies, 2019. gadā Reiņa Liepiņa vadībā projekts tika sadalīts vairākās būvniecības kārtās. 2021. gada pavasarī sākās projekta autoruzraudzība, kurā atbildību pārņēma Rīgas pils kastelas izmaiņu projekta vadītāja, atbildīgā autoruzraudze Anastasija Pimenova un restaurācijas daļas vadītāja Ilona Markuse («MARK arhitekti»). Viņas stāsta, ka dalījums kārtās līdzi nesis arī daudzus sarežģījumus inženiertīklu izbūvē un ugunsdrošības risinājumu realizācijā, ko nācies risināt autoruzraudzības laikā. Ne mazāk svarīgi bijis par spīti virknei jaunatklājumu un izmaiņu nepazaudēt kopējo projekta koncepciju un pils vērtības.
Pašlaik ir realizētas pirmā un otrā būvniecības kārta, atjaunojot pils nozīmīgākās vēsturiskās telpas un veicot priekšdarbus trešajai kārtai. Ekspluatācijā nodoti funkcionālu un vizuālu transformāciju piedzīvojušie 4500 kvadrātmetri no kopumā 11 tūkstošus kvadrātmetru plašās kastelas — pils senākā apjoma no 16. gadsimta. Augustā Rīgas pils konvents ieguva pirmo vietu skates «Gada labākā būve Latvijā 2023» restaurācijas kategorijā.
Pirmais «eksponāts» sagaida jau ceļā uz muzeju — dienvidu korpusā pret Daugavas gāti atsegta vēsturiskā akmens fasāde, kas atšķirībā no pārējām apmestajām pils daļām demonstrē sākotnējo materialitāti un ļauj novērtēt 16. gadsimta meistaru darbu, kā arī 19. gadsimta pārbūves liecības. Šo risinājumu ieteicis arhitekts Pēteris Blūms, Rīgas pils atjaunošanas padomes loceklis, kurš ar pils restaurāciju saistīts jau gadu desmitiem un aktīvi iesaistījies arī nesenajos procesos.
Atjaunoto iekštelpu — kapelas un remtera nozīmīgums fasādē izcelts ar jauniem, īpaša dizaina logiem. Kādreizējā 2. un 3. stāva logailas apvienotas vertikālos, sešus metrus augstos elementos ar uz iekšpusi iedziļinātu stiklojumu. «Ar slīpnēm gribējām panākt šaujamlūku sajūtu, vīziju par vēsturisko logu,» stāsta Liepiņš. Matētais stiklojums iezīmē oriģinālo šaurumu, savukārt fasāde iegūst «dobjāku iespaidu».
Nozīmīgākās pārbūves pilī saistītas ar pils kapelas un remtera jeb ēdamzāles telpiskuma atjaunošanu to 16. gadsimta veidolā. Zālēs demontēti 18. un 19. gadsimtā iebūvētie starpstāvu pārsegumi, kas sadalīja astoņus metrus augstās telpas divos stāvos, kā arī starpsienas.
Kapelu, kur nākotnē atradīsies sakrālās mākslas ekspozīcija, par savu lielāko lepnumu sauc arhitekte Ilona Markuse un izceļ jauno telpas plašumu, īpašo noskaņu un majestātiskumu: «Mums bieži nācās pārliecināties, ka pils būvēta bez mīlestības, piespiedu kārtā, kas nepārprotami ietekmēja būvniecības kvalitāti. Brīžiem varēja tikai brīnīties, kā pēc daudzajām pārbūvēm konstrukcijas turas kopā, gandrīz spītējot fizikas likumiem. Tomēr kapelā bija skaidrs, ka toreiz, 19. gadsimta vidū, kad tika iebūvēts starpstāvu pārsegums, vismaz daļa sabiedrības apzinājās šīs viduslaiku zāles vērtību. Par to liecināja pārsegumu balstošās konstrukcijas, kas bija iebūvētas maksimāli saudzīgi, atstājot iespēju šo zāli atjaunot. Mazliet vairāk nekā pēc simts gadiem esam to realizējuši! Kapela lielāko daļu savas pastāvēšanas laika kalpoja kā sakrāla telpa, un mums bija svarīgi noņemt vēsturiski īslaicīgos uzslāņojumus, akcentējot telpas galvenās vērtības — oriģinālo 16. gadsimta apdari ar trauslajiem sakrālo gleznojumu fragmentiem un kapelas pārlaicīgo, garīgo noskaņu». Arī Liepiņš atzīst, ka pilī kopumā izdevies īstenot sākotnējo koncepciju par «balto pili ar siltajām koka grīdām». Ir panākts vienots tēls, silta sajūta, dienasgaismas klātbūtne — teju visas telpas, izņemot pagrabu, var izmantot bez mākslīgā apgaismojuma.
Vienlaikus «Sudraba arhitektūra» pārstāvji izsaka satraukumu par kapelā apslēptajām pārseguma siju ligzdām, kuras sākotnēji projektā bija paredzēts atstāt. Viņi norāda, ka Eiropā kapelu telpu, kuras var novērtēt pilnā apjomā, ir gana daudz, savukārt Rīgas pilī kapelas sadalīšana divos stāvos bijusi zīmīga tā laika Krievijas varas izpausme un vēlme likvidēt luterānisma pēdas. «Tagad vēsture ir pazudusi,» teic arhitekte Ilze Liepiņa. Liepiņš to dēvē par «subjektīvu valsts izskaistināšanu» un norāda, ka pasaulē augstā vērtē ir autentiskums, kura pakāpe Rīgas pils kapelā ir mākslīgi samazināta. «Sudraba arhitektūra» arhitekti norāda, ka šādu valstiski nozīmīgu restaurācijas lēmumu pieņemšanā būtu jāiesaista plašāki sabiedrības slāņi, iespējams, vēsturnieki ar progresīvāku redzējumu, arī ārzemju speciālisti, nevis tikai atsevišķi komisijas locekļi ar subjektīvi estētisku skatījumu.
Par telpu vēsturisko transformāciju tomēr vēsta dažas detaļas, piemēram, pārseguma fragments remterī, kas liecina par periodu, kad telpa bija sadalīta. Arhitekte Anastasija Pimenova atklāj, ka tieši remtera zāles starpstāvu pārseguma demontāžas laikā bija jārisina visnopietnākie konstruktīvie izaicinājumi. Tie bija saistīti ar zāles konstrukciju noturību un deformācijām, ko ietekmējusi telpas attīstība cauri gadsimtiem. Telpas konstruktīvās struktūras nostiprināšanai izmantoti gan vēsturiski paņēmieni, lietojot metāla savilces pēc vēsturiskiem paraugiem un mūrējot trūkstošos velvju fragmentus, gan papildu ar metāla sijām savelkot ēkas ārsienas 4. stāva līmenī. Pimenova norāda, ka remtera zāles atjaunošana ir unikāls notikums Latvijas mērogā arī tāpēc, ka tās laikā ne tikai atgūts vērtīgs 16. gadsimta arhitektūras mantojums, bet arī Latvijas speciālistiem bija iespēja gūt jaunu pieredzi gan viduslaiku konstrukciju izpratnē, gan šūnu velvju mūrniecības darba specifikā.
Pilij palīgā nāca Pētera Blūma uzaicinātie speciālisti no Vācijas — Dr. arch. Vilhelms Posers (Wilhelm Poser) un profesors Dr. arch. Mihaels Ulrihs (Michael Ullrich), kuri pēc apsekošanas piedāvāja atslogot remtera konstrukcijas no 19. gadsimta masīvajām ķieģeļu sienām, kas balstījās tieši uz remtera pārseguma velvēm. Anastasija priecājas, ka vācu kolēģi mudinājuši skatīties uz ēku kopumā, pētīt, kā tā «dzīvojusi» līdz šim un novērot jaunās pārbūves ietekmi tā vietā, lai tikai sekotu normatīvu prasībām.
Rīgas pilī strādāja Latvijas lielākie restaurācijas uzņēmumi — «Būvuzņēmums Restaurators», «Aqua Latvia», «Rere Meistari». Remterī bija saglabājies visvairāk vēsturiskās dekoratīvās apdares. Uz kolonnu kapiteļiem, velvju konsolēm atklājās sākotnējā apdare ar florāliem motīviem un augļu groziņiem no 17. gadsimta. Netrūka arī jaunāku periodu krāsojumi no 19. gadsimta, kas iezīmēja zāles sadalījumu sīkākās telpās ar administratīvām telpām atbilstošu sienu krāsojumu. «Jaunākie krāsu slāņi ir iekonservēti tā, lai nākamās paaudzes varētu izvēlēties, vai tos kādreiz eksponēt.» stāsta Markuse.
Projekta autori vēlējās saglabāt pēc iespējas vairāk vēstures liecību tā, lai apmeklētājs gūtu priekšstatu par tās tiešā un pārnestā nozīmē raibo vēsturi bez aprakstiem un gida palīdzības, taču ne visi bija vienisprātis. «Pils atjaunošanā bija iesaistītas vairākas intereses, dažādas ambīcijas un atbildības. Salikt tās kopā un atrast kompromisu — tas bija izaicinājums,» atzīst Pimenova.
Viens no pretargumentiem visu vēstures slāņu atsegšanai — pilī ir vienas no nedaudzajām viduslaiku telpām Latvijā un tām vajadzētu atbilstoši izskatīties. Svarīgi bijis arī nenovērst apmeklētāja uzmanību no muzeja ekspozīcijas. «Ja šeit nebūtu plānots muzejs, Latvijas vēsturi varētu izstāstīt ar Rīgas pils sienām. Katrā telpā patiesībā ir daudz vairāk no šiem 700 gadiem, nekā ir palicis tagad,» komentē Liepiņš. Vēsturiskās izpētes laikā skatītas ne tikai sienu un griestu apdares, bet arī grīda, kas vienā telpā izcēlusies ar īpašu polihromiju un atsevišķā fragmentā muzeja apmeklētāji varēs to iepazīt.
Vēsturiskā nama pielāgošana mūsdienu muzeja vajadzībām arhitektiem nesusi virkni pārsteigumu un izaicinājumu. Daļu varēja paredzēt jau projektēšanas laikā, citi ik uz soļa atklājušies būvniecības gaitā — noņemot apmetumu, atklājot dažādu tipu durvis tām neierastās vietās, sastopoties ar konstruktīviem trūkumiem un vērtīgiem atradumiem. Arhitekti lepojas ar veiksmīgi apslēptām mūsdienu inženierkomunikāciju sistēmām, kas nodrošina muzejam nepieciešamo, taču neietekmē telpu vēsturisko un estētisko veidolu.
Nozīmīgs jaunatklājums bija pagraba grīdas pazemināšanas laikā uzietā viduslaiku hipokausta krāsns, ko būvarheologi atzinuši par vislabāk saglabājušos Latvijā. Iepriekš neplānoti, nu atradums papildinās pagraba ekspozīciju, savukārt tā vietā paredzētais lifts pārvietots citviet. «Viss, ko jūs redzat, — par to bija jautājumi, kā to risināt,» darbu Rīgas pilī īsi rezumē Anastasija Pimenova. Viņa stāsta, ka projektā daudzu risinājumu izstrāde un lēmumu pieņemšana bijusi atstāta uz autoruzraudzību, kas apvienojumā ar jaunatklājumiem un to integrēšanu projektā likusi pārskatīt un pārstrādāt lielu daļu no tehniskajiem risinājumiem, kas kopumā veidoja 37 izmaiņu sējumus.
Agrāk ieeja LNVM bija no Pils laukuma puses, tagad apmeklētāji turp dosies no Daugavas gātes puses cauri vārtiem, kur caurbrauktuvē eksponēti īpaši, pilī atrasti ķieģeļi ar dažādiem nospiedumiem. Biļetes varēs iegādāties kasē, kuras lete izgatavota no atgūtā jumta kapara, savukārt soli, kuros integrēta iespēja uzlādēt mobilo telefonu, pēc arhitektu projekta tapuši no izņemtā starpstāvu pārseguma sijām.
Konkursos par muzeja ekspozīciju dizainu uzvarējis birojs «Didzis Jaunzems Architecture», navigācijas dizains un LNVM jaunā vizuālā identitāte ir dizaina studijas «KID Design» rokās. Pils atjaunošanas turpmākā nākotne ir neskaidra, lai gan arhitekti ir vienisprātis — tehniskā stāvokļa dēļ vēl desmit gadus tā gaidīt nevar.
Padziļinātu ieskatu Rīgas pils stāstā var gūt jūlijā iznākušajā žurnāla «Latvijas Architektūra» 172. numurā kur atsevišķos rakstos mākslas zinātniece Ināra Appena telpu pa telpai detalizēti apskata atjaunotos apjomus, arhitekts Reinis Liepiņš pauž viedokli par projekta risinājumiem un nozīmību, savukārt Ilona Markuse un Anastasija Pimenova viedokļrakstā uzdod jautājumu, kas īsti ir autoruzraugs pasūtītāja acīs un kurā brīdī viņš kļūst par autoru.
Viedokļi