Guntars Ruskuls vada Rīgas Pilsētas attīstības departamenta Stratēģiskās vadības pārvaldi, kur viņš atbild par pilsētas konceptuālā līmeņa stratēģisko vīziju. Izmantojot daudzpusīgas un sabiedrību iesaistošas plānošanas metodes, Stratēģiskās vadības pārvalde ir viena no progresīvākajām pašvaldības institūcijām, kas vērsta uz nākotnes domāšanu. Guntars ir viens no apkaimju platformas idejas autoriem Rīgā, un viņš devis lielu artavu kopienu attīstības procesos pilsētā.
Tevi reizēm dēvē par apkaimju tēvu. Pastāsti par to, kā ieviesāt apkaimju konceptu.
Galvenā doma bija tāda — gribējās kaut kā interesantāk iegūt informāciju par pilsētu. Veicot monitoringu par pilsētas procesiem, bija pieejami dati tikai par pilsētu kā veselumu. Transporta plānošanas modelī bija iedalījums ar 124 apgabaliem, kur katram apgabalam bija savs numurs — tā ļoti anonīmi. Gribējās šo sadalījumu piesiet realitātei. Tā ap 2007. gadu mēs izdomājām, ka jāsadala pilsēta apkaimēs. Es pat nezinu, kur es pirmo reizi dzirdēju nosaukumu «apkaimes», iespējams, sociālantropoloģe Aivita Putniņa bija to minējusi kādos pētījumos. Kaut kur parādījās angliskais «neighbourhood». Sākām dalīt, un mums kā ģeogrāfiem, protams, vajadzēja robežas. Bija idejas par psihoģeogrāfiju un mentālām apkaimju robežām, bet, plānojot pilsētas attīstību, ir jēgpilni radīt robežas tur, kur ir fiziskas barjeras. Mēs skatījāmies, kur ir dzelzceļš, ezers, upe, mežu masīvs, liela maģistrāle. Skatījāmies arī vecās kartes no Latvijas pirmās valsts laikiem, kad tika izdalīti statistiskie apgabali, starp kuriem es pirmo reizi ieraudzīju, piemēram, vārdu «Avoti». Šo to mēs ieviesām arī pilnīgi no jauna — Skansti, Dzirciemu.
Uztaisījām sadalījumu, sākām ievākt informāciju, veidot datu kopas; tad šo ideju pārņēma Centrālā Statistikas pārvalde, apkaimes kā teritoriālas vienības sāka parādīties analītikā. Atceros, kad mēs pirmo reizi plašāk stādījām priekšā šo konceptu, mēs uzaicinājām vairākus ekspertus, lai parādītu pirmos datus, viņu reakcija bija — forša ideja, bet kur ir cilvēks? Uzaicinātie eksperti tik vienkārši un viedi palīdzēja mums apkaimēm piešķirt daudz lielāku jēgu un būtību. No analītiska rīka, kas bija domāts monitoringam, mēs nonācām līdz kopienām iedzīvotāju iespējošanai un lokālpatriotismam. Tolaik jau bija vairākas kopienu biedrības — Bolderājā, Kundziņsalā, Mežparkā, Vecrīgā. Bet šīs biedrības vairāk vai mazāk bija pretkustības — Kundziņsala un Bolderājas grupa pret ostu, Vecrīga pret satiksmi, Mežaparks pret visu ko. Mēs noorganizējām pirmo forumu ar domu, ka būtu labi, ja tādas biedrības būtu arī citur, ka tās būtu labs pašvaldības partneris. Bija svarīgi, lai šīs biedrības kļūtu par ko vairāk nekā tikai pretkustībām, lai tās rūpētos par savu teritoriju plašākā izpratnē. Pirmais biedrību vilnis noprezentēja sevi un iedeva citu teritoriju kopienām idejas, un tad jau nāca otrais, trešais, ceturtais apkaimju biedrību vilnis ar pavisam citām aktivitātēm — talkām, kultūras programmām, iedzīvotāju iesaisti. Tagad apkaimju kustība ir pavisam atdalījusies no pašvaldības — iedzīvotāji paši organizējas, privātais sektors pieskaņo apkaimju robežām savus areālus, sabiedriskais transports tagad brauc uz Bolderāju, nevis kādu mistisku ielu, un arī citas pašvaldības pārvaldes izmanto apkaimju konceptu. Savukārt iedzīvotāji apkaimes biedrībās izcīnās par savām domstarpībām, lai biedrības vadība varētu pārstāvēt vairākuma viedokli. Arī radošie kvartāli, kas agrāk darbojās vairāk kā anklāvi, izolējoties no vietējā iedzīvotāja, tagad ir daudz atvērtāki un iesaista vietējo kopienu.
Vai tu teiktu, ka apkaimju nodefinēšana pamudināja iedzīvotājus apvienoties biedrībās?
Jā, viennozīmīgi. Rīgā ir ļoti daudz ieceļotāju no reģioniem, kas te dzīvo jau dekādēm. Daļa no šiem ieceļotājiem Rīgā nav pat deklarējušies — viņi labāk ar savu lielo nodokli uztur sava mazā ciema skolotāju. Tas ir mīļi, bet no otras puses — šie cilvēki Rīgā ir izglītojušies, uztaisījuši karjeru, bērni aug un mācās labās skolās. Rīga dod visas iespējas un infrastruktūru, bet nodokli šie cilvēki maksā savam dzimtajam ciemam, jo nejūtas Rīgai mentāli piederīgi. Caur apkaimēm mēs centāmies ieviest domu par lokālpatriotismu un vietējām kopienām. Salīdzinot ar Milānu, Berlīni, Parīzi vai Londonu, Rīga ir tikai tāda nedaudz miegaina pilsētiņa, bet Baltijas un Latvijas kontekstā tā ir metropole. Kad ieceļotājs te atbrauc no sava mazā ciematiņa, Rīga šķiet liela un anonīma. Taču, ja viņš jūtas kā, piemēram, āgenskalnietis, tas pietuvina viņu gan savai apkaime, gan visai pilsētai, mērogs ir aptveramāks, viņš pazīst kaimiņus, varbūt kopā ar vietējiem ved bērnus uz skolu, varbūt talkas dienā sāk sakopt savu vidi. Tā viņš sajūt savu ietekmi un jūtas pilsētai piederīgāks. Varbūt paskatās, kas notiek kaimiņu apkaimēs, un palēnām sāk Rīgu aptvert. Sāk parādīties patriotisms pret savu pilsētu, sāk darīt brīvprātīgo darbu vai sargāt vietējo parku.
Apkaimju ieviešana notika «no augšas», ar «top-down» metodi, par ko tu reizēm esi bijis kritisks, jo tā neiesaista sabiedrību. Taču apkaimju platforma ir izrādījusies veiksmes stāsts. Vai vienmēr ir nepareizi plānot pilsētu «no augšas»?
Es šo tagad sāku pārvērtēt. Es esmu bijis ķīlnieks «bottom-up» plānošanai, ļoti tiecos uz sabiedrības iesaisti pilnīgi visos procesos, taču ir fundamentālas pārmaiņas, ko ar šādu metodi nav iespējams ieviest. Tāpēc jau mēs esam plānotāji — mums jāskatās pāri lokālām interesēm. Es esmu pārliecinājies, ka ir lietas, ko nevar dot iedzīvotājiem balsošanai. Nevar ļaut balsot par, piemēram, tramvaja līniju, tāpēc ir eksperti un inženieri. Protams, ka, ieviešot lietas «no augšas», ir jākonsultējas ar apkaimju pārstāvjiem. Arī kādu smagāku infrastruktūras projektu, kas pilsētai ir nepieciešams, bet apkaimei — ne īpaši patīkams, var integrēt apkaimē un izrunāt dizainu ar vietējiem iedzīvotājiem.
Kad mēs strādājām pie Rīgas stratēģijas, daudz ietekmējāmies no flāmu plānotājiem. Atceros, kā Ģentē runāju ar vietējiem plānotājiem par apkaimju kustību. Viņiem tur ir apkaimju menedžeri, koordinatori un mediatori starp pilsētu un apkaimi, kuru darbu apmaksā pilsēta. Viņi darbojas apkaimēs, kur ir nepieciešamība pēc mediācijas, kur kaut kas tiek plānots vai attīstīts. Es vaicāju, ko viņi dara situācijās, kad pilsētai ir nepieciešams kāds infrastruktūras projekts, kas kādai apkaimei ir ļoti nepatīkams vai neizdevīgs. Šādos gadījumos nav apkaimes menedžera, cilvēki netiek mānīti, viņiem netiek dotas viltus cerības, ka viņi vispār kaut ko tur var ietekmēt. Tā ir superdemokrātija, nākamā līmeņa atklātība un respekts pret iedzīvotāju.
Kā ir ar politiķiem? Es saprotu, ka Pārmaiņu koalīcijai («Par!»/«Progresīvie») pašai bija savs redzējums par Rīgu, bet vai nav tā, ka pārsvarā politiķi seko iedzīvotāju noskaņojumam un vēlmēm?
Apkaimju ideja patika arī visām iepriekšējām domēm. Taču, lai paskaidrotu, kas šobrīd notiek pilsētā, man jācitē viena no savām dzīves autoritātēm Juris Rubenis, kurš ir teicis, ka, ja gribi mainīt pasauli, tad tu pats arī esi daļa no šīs pārveidojamās pasaules. Cilvēki nobalsoja par Pārmaiņu koalīciju, jo viņi gribēja Rīgā pārmaiņas. Tas ļoti labi gāja kopā ar mūsu izstrādāto stratēģiju, un Pārmaiņu koalīcija nāca vēl ar savām idejām, bet vienā brīdī politiķi paši sāka likt stabiņus uz Čaka ielas bez ekspertu piesaistes un sākās kaut kāds bardaks. Taču, atgriežoties pie Jura Rubeņa citāta, galvenais bija tas, ka cilvēki, kuri nobalsoja par pārmaiņām, nebija gatavi mainīties paši. Viņi gribēja pārmaiņas, taču ne mainīt savus paradumus. Negribēja savas joslas atdot velosipēdistiem un sabiedriskajam transportam. Viņi sāka signalizēt savām partijām, ka šis viss tomēr ir par traku, un politiķi tā vietā, lai audzinātu savu elektorātu, sāka meklēt argumentus, kāpēc radikālas pārmaiņas tomēr nevajag. Patiesībā politiķiem vajadzēja skaidrot iedzīvotājiem — lūk, jūs gribējāt pārmaiņas, mēs tās ieviešam, tagad ir nedaudz jāpaciešas, taču pēc tam būs labāk. Viņi gāja elektorāta pavadā, tāpēc arī Pārmaiņu koalīcija izbeidzās. Man patīk politiķi, kuri ievieš reformas, taču viņi ir ļoti nepopulāri. Tikai tādus cilvēkus var pa īstam saukt par valstsvīriem vai valstssievām — ar spēju saprast, ka pārmaiņas ir nepieciešamas, un ar drosmi tās ieviest.
Tu nemitīgi domā par Rīgu — kā tu redzi šo pilsētu? Kas tev ir Rīga?
Es Rīgu ļoti mīlu, man reizēm ir tāds kā aizkustinājums, no rīta saules gaismā ejot gar Spīķeriem un redzot Rīgas siluetu. Es ļoti gribētu, lai Rīgā tomēr saglabātos vismaz sešsimt tūkstoši iedzīvotāju. Pilsēta ir būvēta vēl lielākam skaitam, un es uzskatu, ka Rīga nevar būt maza. Tā ir maza apkaimju līmenī, un tā ir Rīgas vērtība, piemēram, Avotos vai Āgenskalnā tā ir tāda maza, pastorāla mazpilsētiņa. Taču Rīga kopumā iznīks, ja kļūs pārāk maza vai pārāk izšķīdīs. Es gribētu, lai Rīga būtu dzīvojama un cilvēki uz šejieni tiektos. Lai cilvēki šeit pārvāktos nevis aiz izdevīguma, bet mīlestības pret pilsētu. Es varu atzīties, ka es pats Rīgā vairs nedzīvoju, taču tā joprojām ir manā sirdī, viss mans darbs ir veltīts Rīgai. Un dažkārt diskusijās ar rīdziniekiem — gan profesionāļiem, gan kopienām — man ir sajūta, ka es esmu vairāk rīdzinieks nekā tie, kas te patiešām dzīvo.
Rietumeiropā un ASV savulaik ir noticis tas pats suburbanizācijas process un piepilsētu izplešanās, kas šobrīd notiek pie mums, taču tagad tendences sāk mainīties, un cilvēki atkal sāk novērtēt dzīvi pilsētā un tur atgriežas. Vai tas ir dabisks process?
Jā, atgriežas. Mūsu stratēģijā atradīsi šādu pārdrošu prognozi — Pierīgas jaunā paaudze nākotnē dzīvos Rīgā. Doma ir tāda — pirms 2008. gada krīzes Rīgas vidusslānis masveidā izceļoja, jo tie bija labvēlīgi laiki, lai realizētu savu sapni par privātmāju. Rīgā cilvēki labprāt būvētu privātmājas, ja tas būtu atļauts, taču mēs vienmēr esam bijuši stingri šajā ziņā. Pierīgā ir liberālāka pieeja — biešu laukus pārvērš ekstensīvos privātmāju rajonos, un ar to ir grūti konkurēt. Viens ir dzīvot Siguldā, Ogrē, Saulkrastos, kur ir kaut kāda sociālā dzīve, vēsture un kultūra, es varu saprast, kāpēc bijušie rīdzinieki pārvācas uz turieni. Taču otrs ir savu sapni par privātmāju realizēt biešu laukā, kā tas notika Amerikā. Vienu dienu tu pamosties un dzīvo pilnīgā monotonijā — apkārt tikai citas privātmājas, esi pilnīgi atkarīgs no automašīnas, kaimiņi būvē katrs pilnīgi savā stilā. Es domāju, ka kvalitatīvs dzīvoklis ar terasi par tādu pašu naudu kā šādas biešu lauku mājas sniedz labāku dzīves un vides kvalitāti.
Pirmskrīzes gados daudzas ģimenes sabūvēja privātmājas, ģimenēm ir bērni, un rodas jautājums — kurš to privātmāju mantos? Vecāki ir jauni un tur dzīvos vēl salīdzinoši ilgi, un jaunieši, kuriem būs jāiet dzīvot citur, iespējams, nebūs ļoti ieinteresēti tajos biešu laukos. Šobrīd Rīgai ir liels uzdevums — kļūt pievilcīgai jauniešiem. Rīgā ir studiju un darba iespējas, radošie kvartāli un apkaimju lietas, pilsētā ir interesanti un visu laiku kaut kas notiek. No ekonomikas viedokļa liekas, ka jaunatne pilsētai neko daudz nepienes, taču tās ir ilgtermiņa investīcijas. Ja pilsētā ir liela jauniešu proporcija, tad tai ir nākotne.
Viedokļi