Dizaina diplomandi: Ieva Skuja–Zelča

«Ko darīt, ja pieklīst mājas, kuras pēdējos gadsimtus pieradinājis kāds cits? Viena ēka kļuvusi par šķūnīti, bet otra vienmēr bijusi šķūnītis, kuram vienīgajam izdevies pārdzīvot pēdējo karu. Kā padzīt malku un sasniegt vidusslāni tikai 36 kvadrātmetros? Vai nogulumiežiem jāiegulst interjerā, bet pastaiga var beigties ar akmeni? Varbūt gribat man vienu uzdāvināt? Šīs ir tēmas, kas nodarbina manu prātu, caurvij manu diplomdarbu un savienojas interjerā. Darbs «CVm2» ir nedaudz par vietu, nedaudz par materiālu, arī vēsturi vai atklājumiem, dažādiem slāņiem, aizmirstām prasmēm, kļūdām, aviācijas uzlidojumiem, citiem vārdiem — par procesu,» par savu diplomdarbu raksta Ieva.

Projektā aplūkotās ēkas atrodas Valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa «Cēsu senpilsēta» aizsardzības zonā. Lai izzinātu ēku vēsturi, Ieva veikusi pamatīgu izpētes darbu – arhīvā pētījusi kartes, meklējusi vēsturiskas fotogrāfijas un informāciju periodikā. Gruntsgabals Cēsu pilsētas kartēs atrodams jau kopš 18. gadsimta beigām, savukārt pirmais grafiskais attēls ar ēku novietojumu datējams ar 19. gadsimta pirmo pusi. Pilnīgi drošu ziņu par ēku vēsturisko funkciju, pirms kvartāls Otrā pasaules kara laikā tika sagrauts, nav, tomēr vairākas detaļas, piemēram, tas, ka vienai no ēkām bijis dakstiņu jumts, mudina Ievu domāt, ka viens no šķūņiem ir dzīvojamās mājās atliekas, kamēr otrs, visticamāk, kalpojis kā palīgēka jau kopš uzcelšanas.

Vietas izpēti Ieva veikusi ne tikai faktoloģiskā, bet arī konceptuālā un fiziskā veidā. Projekta risinājumu noteikušas gan būvniecības materiālu izmantošanas, apstrādes un iegūšanas vēsture Cēsīs, gan zemes virskārtā atrodamie materiālu fragmenti. «Cēsu pilsētas vēsturiskās apbūves daļas raksturs lielā mērā ir radies, pateicoties materiāliem, kas tur ir jau bijuši pirms pašas pilsētas, un pie attiecīgiem apstākļiem tie ēku veidolā ir «izdīguši» virspusē. Man šķita loģiski un svarīgi šo ceļu turpināt. Savdabīgajai atklāsmei, ka Cēsis savā ziņā ir uzbūvētas no Cēsīm, pievienojot atkārtotu izmantošanu, lokālo materiālu, aizmirsto amatniecības tradīciju komponentes, ekoloģisku dzīves telpu un saistošos noteikumus, formējas šī bakalaura darba būtība,» skaidro Ieva.

Diplomprojekts sastāv no divām interjera koncepcijām — «Māls» un «Dolomīts». Ēkā, kas varētu būt dzīvojamās mājas atliekas, iecerēts īstenot «Māla» koncepciju, ēku sadalot divos vienādos īres dzīvokļos, kuru funkcionālo zonējumu nosaka ierobežotais dabiskā apgaismojuma daudzums ēkā. Māls izmantots gan apdarei, gan kalpojis kā iedvesma vairākiem interjera elementiem. Lai gan ēka būvēta no māla ķieģeļiem, atsegt mūrus interjerā nav iespējams, jo ēka no iekšpuses jāsiltina, tāpēc sienām izmantots māla apmetums; no blietēta māla jeb klona iecerēts veidot arī ēkas grīdu. Vannas istabas apdarei Ieva radījusi dizainu flīzēm, kuru ornaments atsaucas uz turpat zemes slānī atrastas māla lauskas dekoratīvo motīvu. Izstrādājot diplomdarbu, Ieva eksperimentējusi arī ar betona mozaīkas jeb «terazzo» veidošanu, izmantojot tai atrastās lauskas. Līdz ar mālu interjerā izmantots priedes koks, kā arī perforēti materiāli, kas ļauj dienasgaismai dziļāk ieplūst telpā.

«Dolomīta» koncepciju, kas meklē atbildi uz jautājumu, kā 36 kvadrātmetros radīt vairākiem cilvēkiem kopīgu dzīves telpu, iecerēts īstenot palīgēkā, kas uzbūvēta vietā ar izteiktu reljefa kritumu. Skatoties uz ēku no Vaļņu ielas puses, fasāde ir 6 metrus augsta, bet Rīgas ielas pusē — tikai 3 metrus augsta. Sekojot reljefa izmaiņām, Ieva telpu paredzējusi risināt četros līmeņos — izveidoti trīs grīdas līmeņi, kā arī antresola stāvs. Kopumā mājokļa zonējums netiek definēts ne funkcionāli, ne pēc piederības konkrētam iemītniekam — katrā zonā paredzēta vieta, kur strādāt vai mācīties un gulēt, kā arī iekārtota neliela garderobe vai personīgo mantu glabātuve. Mēbeles veidotas iebūvētas vai daļēji iebūvētas, izvelkamas, atlokāmas vai saliekamas. Ēkas biezās dolomīta sienas nav paredzēts siltināt, tāpēc tās tiek eksponētas arī telpu iekšpusē. Grīdu iecerēts veidot no betona mozaīkas ar dolomīta šķembu piemaisījumu. Mēbeles paredzēts izgatavot no koka, savukārt virtuvi — no nerūsošā tērauda, kas kontrastē ar raupjo dolomītu, panākot viegluma iespaidu.

Ņemot vērā, ka dolomīta mūris prasa atjaunošanas darbus, Ieva aicina Cēsu iedzīvotājus «nemest ar akmeni», bet labāk to atdot viņai. «No pastaigas pa Cēsu vecpilsētu var pārnākt atpakaļ krietni smagāks nekā izgāji. Ikdienā mēs tam nepievēršam īpašu uzmanību, bet apbrīnojami daudz akmeņu ir «noklīduši» — tie ir autentiski akmeņi, kas novēlušies no kādas mājas vai mūra, visticamāk, iegūti tepat netālu pirms vairāk nekā simts gadiem. Tātad, ja akmenim nav iebildumu, es to paņemu,» stāsta Ieva. Savukārt akmeņus, kuriem ir saimnieki, Ieva cer iegūt ar sludinājumu un projektam radītas vietnes starpniecību.

Ievas bakalaura darba vadītāja Latvijas Mākslas akadēmijā ir arhitekte Andra Šmite. Iepazīties ar citiem Dizaina nodaļas studentu projektiem iespējams LMA «Dizaina dienu» virtuālajā katalogā.