Mazas iniciatīvas, lielas pārmaiņas. Saruna par Saldus attīstību

Pamanāmākās izmaiņas Saldus pilsētvidē un iedzīvotāju iesaistē redzamas Saldus pop–up iekškvartālā. Aiz vēsturiskā Kapelleru nama, kas šobrīd atrodas Saldus Tūrisma informācijas, kultūras un sporta centra pārziņā, labiekārtots aizmirsts pagalms, kas tagad iedzīvotājiem piedāvā zaļu atpūtas vietu pašā pilsētas centrā. Pop–up iekškvartālā iemājojis bārs «Veldze», restorāns «Stikla pērlīšu spēle», «Druvas saldējums» un darbnīcas «Podnīca» melnās keramikas ceplis. Turpat netālu tikko sācis darboties mājražotāju un amatnieku nakts tirgus, bet blakus kvartālā pašvaldības telpās ierīkota biedrībām un iedzīvotāju iniciatīvām pieejama «Koptelpa». Savukārt digitālajā vidē Saldus iedzīvotāji var dalīties ar ieteikumiem un atzīmēt problēmvietas nesen izveidotajā rīkā «Ideju karte».

Es Saldū pēdējā laikā esmu pamanījusi daudzus nelielus, bet efektīvus projektus, kas vērsti uz iedzīvotāju iesaisti un kopienu attīstību.

Mazas, salīdzinoši lētas rīcības patiesībā ir lieliski instrumenti, kā iedzīvināt pilsētu. Bet tās nav tikai atsevišķas aktivitātes — katram projektam ir tālejošs mērķis; katrai mazajai idejai ir jāvar atrast ceļu līdz stratēģiskai vīzijai, taču kā kopums šīs iniciatīvas rada un veido iedzīvotāju noskaņu un attieksmi. Visas šīs mazās aktivitātes ir stāsts par iedzīvotāju paradumu maiņu, un tas ir iespējams tikai maziem solīšiem.

Pastāsti par Saldus pop–up iekškvartālu!

Pop–up iekškvartāls bija publiskās ārtelpas uzlabošanas projekts tādā jaukā, bet nolaistā vecpilsētas pagalmā. Pirms ķerties pie lielajiem būvdarbiem, mēs nolēmām vispirms ar nelielām investīcijām iedzīvināt vietu un iesildīt domu par pārmaiņām ar eksperimentālu pop–up iniciatīvu. Projekta pamatā ir ideja ne tikai patestēt un parādīt iedzīvotājiem, kas šajā vietā ir iespējams, bet arī veicināt pašvaldības kolēģu sadarbību pāri nodaļām. Mēs parasti katrs strādājam ar saviem projektiem dažādās jomās, bet šeit sanācām kopā un darba grupā bijām gan no attīstības nodaļas, gan nekustamo īpašumu nodaļas un būvvaldes. Kvartāla iekārtošana bija brīvprātīgais darbs tiem, kuri vēlējās iesaistīties, un katrs atrada veidu, kā palīdzēt — kāds ar mēbelēm, kāds ar apstādījumiem, kāds noorganizējot talku. Šis kopdarbs mums pašiem bija ļoti liels ieguvums, jo spēja sadarboties un kolēģu kompetenču mijiedarbība ir ļoti svarīgas arī ikdienas darbā. Plānojot pop–up iekškvartālu, mēs daudz strādājām ar sabiedrību, skaidrojot, noskaņojot un uzklausot. Sākumā bija liela skepse gan no iedzīvotājiem, gan no kolēģiem, bet pēc projekta ieviešanas aptaujā redzējām, ka iedzīvotāji ir sapratuši, ka šāda vieta ir vajadzīga, un tā mums bija arī iespēja viņu rekomendācijas ieviest lielajā pārbūves projektā. Es domāju, ka bez šāda eksperimentāla projekta būtu liela pretestība pret būvdarbiem, labiekārtošanu un cietā seguma ieviešanu, taču tagad cilvēki paši ir iztestējuši, izmēģinājuši un grib gan labiekārtojumu, gan piekļuvi ar ratiņiem un ratiņkrēsliem.

Tad šis eksperiments bija veids, kā iedzīvotājus pieradināt pie domas par pārmaiņām?

Jā, tā bija veiksmīga vietas iesildīšana. Līdzīgi mums gāja ar pašu pirmo eksperimentu — atpūtas vietu pie Cieceres ezera. Tur bija aizaugusi pļava ar kartupeļu lauku pa vidu, un skepse sākumā bija ļoti liela. Taču uz pirmo pasākumu atnāca ap simts cilvēku. Mēs šādi eksperimentējām un meklējām nišu uzņēmējdarbībai, un tagad tur ir ostas vieta ezera kuģītim, publiska pieeja ūdenim, drīzumā tiks realizēts vides pieejamības projekts — un tas viss, pateicoties vienam eksperimentam aizaugušā pļavā ar brokastīm, jogu un pārgājieniem. Pārmaiņas gribas ātri, taču jāsāk ar paradumu maiņu, un tas aizņem laiku.

Vai pop–up iekškvartāla veiksmes pamatā arī ir pasākumu programma?

Nē, iekškvartālā mēs tieši cenšamies radināt vietu pie tā, ka cilvēki paši nāk ar savām aktivitātēm. Mēs par dažiem tūkstošiem šo teritoriju iekārtojām un to kopā ar mēbelēm, lampiņām un karodziņiem piedāvājam iedzīvotājiem, saturu mēs paši neradām. Dabūt cilvēkus ārā no mājas ar koncertu nav liela māksla, taču mēs cenšamies panākt to, ka iedzīvotāji paši nāk ārā. Mūsu mērķis ir dabūt ārā to ģimeni no daudzstāvenes pilsētas nomalē iekšā pilsētas centrā arī ikdienā, ne tikai uz pasākumiem. Šo publisko telpu lieto kā atpūtas vietu, un pasākumus tur rīko vietējie uzņēmēji. Piemēram, «Tērvete Food» tur sarīkoja sev jubileju ar «Druvas» saldējumu, un cilvēku tur bija pilns. Tā ir uzvara, ka uzņēmēji paši veiksmīgi «aizpilda ēteru». Prieks arī redzēt, kā pagalmā saimnieko keramikas darbnīca «Podnīca» — ne tikai rīkojot pasākumus, bet arī pieskatot, apstaigājot, uzturot iekškvartālu kārtībā.

Tagad ap pop–up iekškvartālu ir sapulcējušies vairāki uzņēmumi, bet tepat pāri ielai ir «Koptelpa» — kā sākās šis projekts?

«Koptelpa» sākās kā uzņēmējdarbības nišas meklējumu projekts, un viena no eksperimentālajām aktivitātēm bija pop–up inovāciju centrs ēkas pirmajā stāvā. Pašvaldībai piederošais otrais stāvs bija tukšs, un tā aizsākās ideja, ka ir nepieciešama telpa novada aktīvajiem cilvēkiem un uzņēmējiem. Paši šo telpu izplānojām un iekārtojām. Sākumā ļāvām to lietot biedrībām, taču tagad te nāk arī skolas, mācību uzņēmumi, jaunieši, mums ir bērnu stūrītis, mēs sadarbojamies ar visiem, kam ir interese, realizējam arī paši savus projektus, piemēram, mantu labotavu «Repair Cafe». «Koptelpa» tagad ir tik veiksmīga, ka kalendārs dažkārt ir pilns un kāda iecere ir jāatsaka.

Es pieņemu, ka dizaina lēmumi, šo telpu iekārtojot, arī ietekmē, kā iedzīvotāji to lieto?

Jā, mums daudzi saka, ka viņiem patīk, ka šīs ir drīzāk kā tādas mājas, ka nav striktu noteikumu, mēs vienkārši iedodam atslēgu, un «Koptelpa» dzīvo savu dzīvi. Tā ir forša sajūta — man ir kādi četri atslēgu komplekti, kas visu laiku kaut kur klaiņo, es tikai sociālajos medijos ieraugu, kādas aktivitātes tur notiek — bijis pasākums «Līderu akadēmijai» vai Jauniešu multimediju studija uzfilmējusi kādu podkāstu vai video.

Šķiet, ka Saldus pašvaldība vairāk fokusējas uz savu novadu kā vietu, kur ir darbs, bizness, ražošana, nevis pirmajā plānā izvirza tūrismu kā daudzas citas līdzīga izmēra pašvaldības.

Mums ir tāda pati problēma, kas citiem — šķiet, ka tūrisms ir tāds maģiskais risinājums; ja būs tūrisms, tad būs viss. Taču ir jādomā par visu kopskatā, tūrismam, kultūrai, uzņēmējdarbībai, darbam ar vietējo cilvēku ir jādarbojas kopā. Mums ir vēl daudz jāmācās, kā strādāt ar tiem cilvēkiem, kas šeit ir, nevis visu laiku cerēt uz citiem — labākiem cilvēkiem. Nav jēgas fokusēties tikai uz jaunu iedzīvotāju piesaistes mehānismiem — ja konkrētajā vietā būs labi priekšnosacījumi un atmosfēra, tad cilvēki tāpat izvēlēsies šeit dzīvot. Tāpēc arī ir tik labi, ka mums ir «Ideju karte» un iedzīvotāju padomes — iespēja vairāk sarunāties, sadzirdēt, pārvaldniekiem satikt iedzīvotājus, mums vairāk iesaistīties un sajust cilvēku īstās vajadzības.

Kas ir «Ideju karte» un iedzīvotāju padome?

«Ideju karte» ir digitāls rīks, ar kura palīdzību ikviens var ērti sazināties ar pašvaldību — reģistrēt problēmvietu, kur nepieciešams kāds risinājums, vai ieteikt ideju uzlabojumam. Savukārt iedzīvotāju padome ir iespēja piedalīties pagasta vai teritorijas dzīves veidošanā, sanākot kopā, lemjot par infrastruktūru, sagatavojot domei rekomendācijas, pārrunājot jebkuru tēmu. Ir jārēķinās ar to, ka pašvaldībai un pārvaldniekiem ir automātiska aizsargreakcija, saņemot kritiku un ierosinājumus. Es iedzīvotāju ieteikumus pārsūtu tiem, kas pārvalda attiecīgo teritoriju, un sākotnējā reakcija parasti bija noraidoša. Tas ir lēns process, taču kļūst labāk — ja kāds norāda, ka vajadzētu iztīrīt šo dīķi, tas nav jāuztver kā pārmetums, labi, ka kāds iedzīvotājs ir pamanījis, ka to vajag izdarīt un ka viņam tas rūp. Tāpēc vispirms visas aktivitātes ir jāizskaidro visiem kolēģiem. Pop–up iekškvartāls bija ļoti laba pieredze, jo tajā iesaistījās kolēģi, kuru darbs nav komunikācija ar cilvēkiem, taču ir jāskaidro pilsētas attīstība un sabiedrības iesaiste arī grāmatvedēm, lai viņas neredz tikai rēķinus — arī viņas ir iedzīvotāji un nodod informāciju tālāk citiem. Vispirms jāveic darbs ar kolēģiem, tad ar iedzīvotājiem.

Kādus principus tu kā komunikācijas speciāliste ievēro, runājot ar cilvēkiem?

Vienmēr jāskaidro pēc iespējas vienkāršāk. Labāk ir lieki atkārtot, nekā pieņemt, ka viss jau ir skaidrs, ka iedzīvotāji jau visu zina. Es arī mēdzu kaut ko nesaprast un uzdot muļķīgus jautājumus par jomām, kurās neesmu kompetenta un ar kurām nesaistās mana ikdiena. Nepieciešama empātija. Tajā pašā laikā pieredzes apmaiņa un pieredzes stāsti katrā vietā ir citi. Patiesībā nevar dot padomu un cerēt, ka citur tas strādās — katrai vietai un katrai sabiedrībai ir sava specifika, kam nepieciešamas attiecīgas metodes. Ir svarīgi sajust savu vietu, paturēt prātā mērķi un ticēt, ka pārmaiņas ir iespējamas. Es no sirds ticu, ka cieņpilna komunikācija un mērķtiecīgs kopdarbs ir vērtīgu projektu pamats.