«Dzīve līdzās ostai» — pētījums par Daugavas lejteces apkaimēm

«Dzīve līdzās ostai» ir zinātnisks pētījums, ko izdevis Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, un tajā ir gan sausi grafiki, gan garas tabulas, taču grāmatas saturiskais kodols ir caurcaurēm cilvēcisks un to lieliski atklāj tās nosaukums — izdevums ir veltīts Daugavas lejteces apkaimju iedzīvotāju dzīvēm, viņu sadzīvošanai ar brīvostas industriju un piekrastes neparastajiem vides un telpiskajiem apstākļiem.

21. gadsimta pilsēta

Šī grāmata aptver daudz plašāku lauku nekā tikai piecas apkaimes ostas kaimiņos — šo teritoriju vēstures un stāsti kalpo par ilustratīvu paraugu attīstības procesiem Rīgā un atklāj gan metodes, kā 21. gadsimta pilsētas padarīt cilvēcīgākas, ilgtspējīgākas un izturīgākas, gan problēmas un šķēršļus dažādu pilsētas spēlētāju draudzīgai sadzīvošanai kopīgā telpā. Daugavas lejteces apkaimes ir ekstrēmi gadījumi — šīs teritorijas ir daudz cietušas gan no padomju perioda komandekonomikas un tai pakļautās plānošanas, gan no Rīgas brīvostas teritoriju klātbūtnes un izplešanās. Caur konkrētām situācijām, pretstāves pasākumiem un konfliktiem starp Daugavas lejteces iedzīvotājiem un brīvostu grāmata izgaismo un pamato svarīgākās mūsdienu pilsētplānošanas aksiomas — nepieciešamību sabalansēt nesaskanīgas vides lietotāju intereses, dabas resursu, sabiedriskā transporta un kvalitatīvas publiskās ārtelpas nozīmi, vides identitātes veidošanos vēsturiskā kontekstā un līdzdalību kā ceļu uz veiksmīgu urbānās telpas apdzīvošanu un attīstīšanu. Procesi, kas sakāpinātā veidā izspēlējas ostas kaimiņapkaimēs, ir tie paši, kas nosaka attiecības starp dažādiem spēlētājiem arī citās Rīgas apkaimēs.

Aktīvisms

Rīgas brīvostas klātbūtne ir piespiedusi Daugavas lejteces apkaimju iedzīvotājus būt aktīvākiem, modrākiem un pilsoniski apzinīgākiem nekā citi pilsētnieki. Pētījums izseko Bolderājas, Daugavgrīvas, Kundziņsalas, Mangaļsalas un Vecmīlgrāvja aktīvisma hronoloģijai kopš 1987. gada. Kundziņsalā, kuras iedzīvotājiem jāsadzīvo ar sarežģītiem ģeogrāfiskiem apstākļiem un strauju ostas termināļu attīstību, dibināta viena no pirmajām Rīgas apkaimju biedrībām. Grāmata gan dod balsi sabiedrības grupām, kurām ir grūti tikt sadzirdētām iepretim ekonomiski un politiski ietekmīgākiem spēlētājiem, gan arī rāda savstarpējas sadarbības, līdzdarbošanās, savu interešu pārstāvēšanas un vides aizstāvēšanas potenciālu, kas piemīt jebkurai iedzīvotāju kopienai, pat jau kopīgs apdraudējums šo potenciālu vēl nav pamodinājis.

Pētījuma autori arī nebaidās pacelt neērtus jautājumus par Rīgas brīvostas negatīvo ietekmi un Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta atbildību šīs negatīvās ietekmes mazināšanā. Kāpēc teritoriālās attiecības starp Rīgas brīvostu, iedzīvotājiem un Daugavu visprecīzāk raksturo frāze «dzīvot uz salas bez piekļuves upei»? Kāpēc tauvas josla gar Daugavu un iedzīvotāju tiesības lietot ūdensmalas lejteces apkaimju teritorijās lielākoties netiek respektētas? Kādēļ ostai ir nepieciešamas tik plašas teritorijas un vai tiešām valstij un Rīgas pašvaldībai ir izdevīgi, ka pilsētas un valsts teritorijas apsaimniekošanā starpnieks ir Rīgas brīvostas pārvalde, kurai saskaņā ar likumu visi ienākumi jāizmanto tikai un vienīgi sev noteikto funkciju izpildei? Vai nav pienācis laiks brīvostas iegūtajos iekšējā kopprodukta pozitīvajos procentpunktos ierēķināt arī negatīvo ietekmi uz vides kvalitāti un iedzīvotāju veselību, kā arī no tās izrietošos izdevumus?

Vides stāsti

Grāmatas pēdējās nodaļas ir veltītas iedzīvotāju stāstiem par savu apkaimi — vides identitātes naratīviem un līdzāspastāvēšanas naratīviem, kas apraksta iedzīvotāju attiecības ar ostu. Pētījumā ir ietverti izvilkumi no intervijām un lauka darbiem, piešķirot dzīvīgumu un īstumu grāmatas teorētiskajam un aprakstošajam saturam. Iedzīvotāju vides stāsti precīzi notver viņu dzīvoto pieredzi un apkārtējās vides uztveri caur, piemēram, šādiem citātiem: «Pļavniekos esmu mājās tad, kad es ieeju savā dzīvoklī. Bolderājā es esmu mājās tad, kad izkāpju no autobusa.» «Dzīve līdzās ostai» lasītājus iepazīstina ar jauno, bet strauji augošo vides cilvēkzinātnes lauku (angļu val. — environmental humanities), ko autori raksturo šādi: «Cilvēku rūpes par vietas rakstura saglabāšanu, tās vides kvalitāti un vērtībām šīs nozares skatījumā ir svarīgs mehānisms, kas pretojas idejai par vidi kā vienīgi cilvēku interesēs izmantojamu, neierobežoti pārveidojamu resursu ekonomiskā pieauguma, materiālo labumu gūšanas nolūkā.» Cilvēka attiecības ar vietu, vietas izjūta, identificēšanās ar noteiktu teritoriju gan personiski, gan kopienas līmenī raksturo un veido šī rūpes, kas ir pretspars ekoloģiskos draudus izraisošajai valdošajai ideoloģijai. Vides stāsti un iedzīvotāju vērtējumi par savu urbāno vidi ir arī vērtīgs pamats Daugavas lejteces apkaimju tālākai plānošanai un attīstībai — šāda kalibra pētījumu noteikti ir pelnījušas arī citas Rīgas apkaimes.

Pētījumu veikuši un grāmatu sastādījuši vides zinātnes pētniece Kristīne Āboliņa, filoloģe un folkloriste Dace Bula, sociologs Jānis Daugavietis, antropoloģe Agita Pusvilka, vēsturnieks un mīlgrāvietis Guntis Vāveris un socioloģe Agnese Zīle–Veisberga. Grāmatas vizuālo veidolu radījis grafikas dizainers Aleksejs Muraško.