Drosme un vēlēšanās. Saruna par Alūksnes attīstību

Lai arī pati nāku no Vidzemes, Alūksne manā apziņā vienmēr bijusi «neadekvāti tālu». Bērnības atmiņās tā aprobežojas ar starppilsētu autobusu «Valmiera–Smiltene–Gaujiena–Ape–Alūksne», no kura es izkāpu jau trešajā pieturā un Alūksni tā arī nekad neredzēju. Tikai maršruta vārdu virkne autoostas dispečeres monotonajā tonī atgādināja par galapunktu.

Pēdējo gadu laikā Alūksnes vārds manā redzeslokā parādās regulāri. Neatkarīgi no sezonas cilvēki dodas uz Alūksni kvalitatīvi pavadīt laiku — kāds kāpj skatu torņos, kāds bauda kultūras mantojumu, kāds vienkārši brauc atpūsties, paēst un izgulēties. Neviens no iemesliem nav nejaušība, jo pilsēta apzināti ir rūpējusies par daudzpusīgu piedāvājumu dažādām auditorijām, tajā skaitā nepieņemot kompromisu par kvalitatīvu un vienotu dizainu ikdienas vidē, kas, ar sapīkumu jāatzīst, ir daudzu pašvaldību klupšanas akmens.

Kāda, jūsuprāt, ir Alūksne, salīdzinot ar citām pilsētām?

Alūksne ir ekoloģiski tīra, zaļa pilsēta, kas mūsdienās ir ļoti liela vērtība. Mums nav lielu bruģētu laukumu, mēs nedzīvojam uz asfalta. Mums ir svaigs gaiss, liels ezers, mēs mēģinām savu atšķirīgumu saglabāt un nesabojāt, jo mums ir būtiski nodot šo unikālo, pirmatnējo sajūtu tālāk vietējiem iedzīvotājiem un pilsētas viesiem.

Redzams, ka pašvaldības, īpaši Skandināvijas valstīs, pāriet no cieta pārvaldības modeļa uz «mīkstāku» — tā vietā, lai liktu uzsvaru uz ārējiem sasniegumiem un resursu efektivitāti, tiek prioritizēta iedzīvotāju labbūtība, mērīts vietas laimes indekss, lēnām norisinās pāreja no patērējošas uz kopradošu (co–creative) sabiedrību, tiek pastiprināti domāts par sociālo noturību. Kādā virzienā Alūksnes novada pašvaldība gadu gaitā ir attīstījusi savu pārvaldības pieeju?

Galvenais akcents, ko pašvaldība attīsta un ietekmē, ir tūrisms — paralēli uzņēmējdarbībai tam ir būtisks ekonomiskās izaugsmes potenciāls. Alūksnei no dabas ir dots daudz — ezers, kas ienāk pilsētā, piecas salas, aizsargājamo ainavu apvidus «Veclaicene», kas ir unikāls arī Eiropas kontekstā, Ates brīvdabas muzejs. Tā varētu uzskaitīt plaši un daudz. Novada attīstības virzienu izvēlējāmies, galvenokārt apsverot Alūksnes ģeogrāfisko atrašanās vietu — blakus nav lielceļu vai vilcienu satiksmes, līdz ar to atliek mazākas iespējas ražošanai un rūpniecības attīstībai.

Šobrīd ar iedzīvotājiem sadarbība ir pozitīva, bet pašā attīstības atspēriena punktā, kad pilsēta nāca ar uzstādījumu par tūrisma nozares uzsvēršanu un augstvērtīgu dizainu kā nozīmīgu elementu pilsētas attīstībā, atsaucība sabiedrībā neveidojās. Pretestība bija liela, un sākotnēji pašvaldība, pieņemot lēmumus, bija ļoti uzstājīga. Kad iedzīvotāji sajuta pirmos rezultātus, viņi noticēja kvalitātei un tam, ka pašvaldība spēj radīt ko interesantu, unikālu un atšķirīgu. Šobrīd ir kopīgs prieks, domu apmaiņa, sabiedrības iesaiste un atbalsts. Bet pašvaldībām ir jāsper pirmais solis — drosmes trūkums ir nopietna problēma reģionu attīstībai.

Alūksnes novadā tūrisms izvirzīts starp sešām novadā atbalstāmām prioritārām nozarēm, mērķtiecīgi tā attīstībai pievēršoties 2017. gadā. Kā dzima ideja, ka pilsētai ir vajadzīgais potenciāls, iespējas un resursi, lai attīstītos par nacionāla līmeņa tūrisma galamērķi?

Impulss nāca no Alūksnes novada pašvaldības vadības un darbinieku puses. Līdz ar iespējām saņemt Eiropas fondu līdzfinansējumu bija jāsaprot, kur un kā to iespējams jēgpilni un stratēģiski izmantot. Jāsaprot, ka pašvaldībā neviens nav «viens» — nepieciešama komanda, darba grupa un citi iesaistītie, kas domā līdzīgi, pretējā gadījumā ideja nevirzīsies uz priekšu un nevedīs pie rezultāta. Tobrīd mēs saredzējām, ka Alūksnei nepieciešams kas unikāls, citāds, varbūt arī dārgāks un drosmīgāks, un izvirzījām šo pieeju par prioritāti.

Vienmēr ir iespējams iztēloties kaut ko skaistu, bet, ja ideja nerealizējas, tā nav neko vērta. Mums bija drosme mērķtiecīgi virzīties uz priekšu, startējām uz dažādām Eiropas fondu atlasēm, skatījāmies, kuras teritorijas pilsētā visvairāk būtu nepieciešams attīstīt. Kā pirmo uzsākām Alūksnes Pilssalas kompleksa pārveidi, izstrādājam attīstības konceptu, kas paredz radīt jaunus multifunkcionālus risinājumus, vienlaikus saglabājot Pilssalas dvēseli. Teritorijā ietilpst sporta infrastruktūra, uzņēmējiem ir iespēja nomāt piekrastes teritoriju, laipas un kafejnīcu. Iznomājam infrastruktūru, ko radām, tādējādi veidojot sasaisti starp dažādiem sektoriem. Tā kopš 2017. gada soli pa solītim realizējām vienu projektu pēc otra — šo gadu laikā ieguldītais ir vainagojies ar baudāmu rezultātu, kas priecē gan pašus iedzīvotājus, gan tūristus.

Meklējot asociācijas ar pilsētu, kā jūs nonācāt līdz raksturlielumiem «Alūksne — atpūtai, ceļošanai un iedvesmai»?

Tas ir komplekss darbs. Pašvaldībai ir skaidra pamatideja un attīstības virziens, taču mums ir drosme un vēlēšanās procesos iesaistīt nozares profesionāļus. Tūrisma jautājumos pašvaldību konsultē tūrisma nozares eksperts, ģeogrāfijas zinātņu doktors un asociētais profesors Andris Klepers, dizaina jautājumos — dizaina birojs «H2E», tāpat ir virkne arhitektu, kas palīdz. Pašvaldība nebaidās saukt palīgā drosmīgus un gudrus cilvēkus.

Alūksnes stacijas šķūņa ekspozīcija, muzikāla gaismas ekspozīcija «Marienburgas astotais brālis», Alūksnes pilsētas vizuālā identitāte, Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas vides grafika un navigācija, vides objekti Veclaicenē — visi iepriekš minētie risinājumi tapuši sadarbībā ar dizaina biroju «H2E». Kas ir tie dizaina principi un vērtības, kas jūs saista ar konkrētajiem autoriem?

Kad 2017. gadā Kultūras ministrija izsludināja konkursu par iespēju atjaunot kultūras mantojumu, es, atbildīgā par projektu, sēdēju pie datora, meklēju iespējamos dizainerus, un «H2E» pieeja uzreiz mani uzrunāja. Kad devāmies uz Rīgu ar ideju sirdī, sajutāmies kā domubiedri, kas viens otru saprot, bija skaidrs, ka varam savstarpēji uzticēties. Birojs strādā ļoti precīzi un rūpīgi, momentāni reaģē uz nepilnībām, vienmēr palīdz ar padomu, viņi ir atsaucīgi un, protams, nozares profesionāļi — tie ir apsvērumi, kas pasūtītājam ir nozīmīgi. Bez šaubām, pašvaldība organizē konkursus un ir gatava sadarboties ar citiem pretendentiem, taču jārēķinās, ka latiņa gan būvniecībā, gan dizainā ir pacelta augstu.

Bijusī kodolraķešu bāze «Zeltiņi» ir vieta ar lielu neizmantotu tūrisma potenciālu, 2022. gada vasarā tā kļuva par vienu no diviem «Jaunā Eiropas Bauhaus» uzsaukumā atbalstītajiem projektiem Latvijā. Kā un vai transformējusies plānotā vietas attīstības vīzija, procesam virzoties uz priekšu?

Ar projektiem ir kā visām lietām — ja zini virzienu un definē redzējumu, tevi atbalstīs ikviens, bet, ja esi nomaldījies pats savās mājās un nevari atrast durvis, neviens arī nepalīdzēs tās atrast. Šis ir stāsts par kodolraķešu bāzi. Pirmkārt, vietas attīstībai nepieciešami ļoti lieli ieguldījumi. Redzot, kā šāds mantojums ir attīstīts Somijā vai Lietuvā, rodas pārdomas, vai neesam palaiduši garām brīdi, kad to bija iespējams izdarīt par mazākām izmaksām. Tāpat ir skaidrs, ka nākamajā Eiropas fondu plānošanas periodā trūkst atbilstošas programmas līdzfinansējuma piesaistei. Būtiski arī, ka šobrīd mums nav vēlmes cildināt padomju mantojumu, tāpēc ar projekta attīstību esam nedaudz iepauzējuši.

«Jaunā Eiropas Bauhaus» iniciatīva paredz nozīmīgu vietējo kopienu iesaisti visās procesa fāzēs. Ilgtermiņā tas ir nenovērtējami taču realitātē gana laikietilpīgi un sarežģīti. Kādas ir jūsu metodes vietējās kopienas aktivizēšanai?

Dzīvs piemērs ir Alūksnes bibliotēkas metu konkursa izstrāde — aicinājām ikvienu atnākt un izteikt savu viedokli, prezentējām, stāstījām par plānoto vietas attīstību. Veidojām «prāta vētru» ar iedzīvotāju vēlmēm un idejām, aicinājām izteikties jaunās ģimenes, devāmies uz jauniešu centru. Līdzīgi rīkojāmies arī ar Alūksnes bānīša stacijas atjaunošanu, kad vietējie iedzīvotāji izpalīdzēja, kā vien varēja. Attīstība top sadarbībā. Jā, tas nav ne vienkārši, ne viegli, bet arī gandarījums par paveikto ir liels.

Mērķtiecīgs fokuss uz tūrismu ietver sevī būtiskus riskus — gan pašvaldības kapacitāti nodrošināt nepieciešamos resursus (naktsmītnes, ēdināšanas iespējas, pieejamības risinājumi u.c.), gan iespēju atstāt otrajā plānā vietējos iedzīvotājus. Kā pašvaldībai izdodas sabalansēt daudzpusīgās vēlmes un vajadzības?

Riski, protams, pastāv. Dzīvojamā fonda uzlabošana, investīcijas jaunu naktsmītņu veidošanai, atbalsts uzņēmējdarbības attīstībai, papildu stāvlaukumu izveide, lai visiem būtu ērtāk — tās ir mūsu šī brīža prioritātes. Kad 2019. gadā norisinājās Alūksnes muižas parka attīstības projekts un atjaunojām mazās arhitektūras formas, katru atsevišķi atklājām, organizējām svētkus, kuros ikviens bija aicināts piedalīties. Pašvaldības mērķis ir radīt ērtu un labklājīgu dzīves vidi vietējiem iedzīvotājiem. Mūsu uzdevums ir veicināt sabiedrības izpratni par augstvērtīgu dizainu un sakoptu pilsētvidi kā būtisku ikdienas sastāvdaļu.

Alūksne atrodas tik tālu no Rīgas, ka nevaram atļauties nekvalitatīvus risinājumus — mēs vietas nevis izremontējam, bet radām, uzturam un attīstām. Tas prasa dubultu darbu, bet rezultāts ir izcils tikai tad, ja to pieskata ceļā.