Dizainers kā mediators. Saruna ar Rūtu Jumīti

Mēs tevi esam iepazinuši vairāk kā grafikas dizaineri, tomēr šobrīd esi pievērsusies, piemēram, arī sistēmu un vides dizainam. Kas tevi pamudināja paplašināt savu darbības spektru?

Grafikas dizainā esmu darbojusies jau kādus astoņus gadus, bet paralēli šai praksei man vienmēr ir bijusi interese par vides un sociālo ilgtspēju, kā arī dizaina aktīvisma jautājumiem. Varētu teikt, ka šīs jomas ir mana kaislība un dzinulis. Pavasarī absolvēju Ālto universitāti Helsinkos, kur pirms vairākiem gadiem aizbraucu, lai studētu maģistrantūras programmā «Creative Sustainability» jeb, kā es to tulkoju latviski, «Radošā ilgtspēja». Šī programma devusi man vairākus domāšanas rīkus un ar stratēģisko dizainu saistītas metodes, kas mudināja mani domāt kritiski, pārskatīt savu dizaina praksi un paplašināt to.

Kā jaunās metodes, ko esi apguvusi, ir ietekmējušas tavu radošo procesu?

Pirms studijām Helsinkos manu procesu definēja manis izmantotais medijs, piemēram, grafikas dizainā tas bija konkrēts komunikācijas rīks vai stratēģija. Tagad pirms konkrēta medija izvēles man ieslēdzas kritiskā domāšana. Ālto universitātē es apguvu stratēģisku pieeju sistemātiskām pārmaiņām. Šobrīd mēs nespējam būt saskaņā ar dabu, nespējam ilgtspējīgi izmantot dabas resursus vai nodrošināt sociālo ilgtspēju un iekļautību plašām cilvēku grupām — līdz ar to ir nepieciešamas sistēmiskas pārmaiņas. Mana pieeja ir censties saprast, kā es kā dizainers varu tās veicināt, izmantojot tādas kā «akupunktūras» metodes. Donellas Medousas (Donella Meadows) sviras punktu (leverage point — angļu val.) teorija raksturo to, kāda veida darbības ļauj ieviest sistēmiskas pārmaiņas sabiedrībā. Pats ietekmīgākais sviras punkts ir pārliecības un vērtību maiņa, tāpēc šobrīd mani visvairāk interesē veidot dažādas darbnīcas un izglītības kontekstus, kas provocē pārmaiņas domāšanā, — kā mēs veidojam dizainu, kā attiecamies pret dabu un viens pret otru, kā izmantojam resursus un kas vispār ir resursi? Protams, ka ietekmēt paradigmu maiņu ir vissarežģītāk, bet arī vissvarīgāk. Ja mēs spēsim veidot jaunu pārliecību, spēsim radīt arī labākas sistēmas, kas seko tai.

Tu biji LMA Dizaina vasaras skolas iniciatore. Vai vari pastāstīt vairāk par to?

Pati skola bija kā eksperiments, un mēs centāmies apvienot dažādas metodes un piesaistīt vieslektorus, kuri palīdzētu studentiem radīt dizainu, risinājumos iekļaujot dzīvniekus, augus un vides ekosistēmas. Pirmo nedēļu veltījām izpētei; dizaineriem ir tendence ļoti ātri nonākt pie risinājuma, un tādējādi rezultāti bieži ir klišejiski un nerisina problēmu dziļākā līmenī. Izpētes laikā centāmies ienest jaunas vēsmas un radīt jaunas pārliecības, kā arī rosināt studentus paskatīties uz savām vērtībām, lai jau procesa sākumā viņiem iekšēji rastos jautājumi — kam es dizainēju, kam tas ir svarīgi, vai tikai cilvēkam vai varbūt arī kādam dzīvniekam?

Pakalpojumu dizainā ir ierasta prakse izmantot kartēšanas metodes, lai saprastu, kas ir iesaistītās puses, kādas ir viņu attiecības un kas ir risināmie izaicinājumi. Mēs tam piegājām eksperimentāli un procesā iekļāvām ne tikai cilvēku iesaistītās grupas, bet arī, piemēram, kukaiņus, putnus, apzaļumotās zonas, parkus, vēju un lietus ūdeni. Ierastajā cilvēkcentriskajā praksē mēs varbūt aizmirstam, ka cilvēks ir ļoti atkarīgs no dabas un citām būtnēm.

Ar Dizaina skolu Tu esi spērusi pirmos soļus, lai izglītotu nākamo dizaineru paaudzi. Kāda, tavuprāt, varētu būt dizainera loma nākotnē?

Ālto universitātē par šo tēmu daudz domājām un uzrakstījām par to neskaitāmas esejas. No tā esmu izdarījusi secinājumus, ka nākotnē dizainera loma ir būt mediatoram — cilvēkam, kurš savieno dažādas iesaistītās puses un palīdz tām sazināties. Arī grafikas dizaina praksē es kā dizainere veidoju komunikācijas dizainu un esmu mediators starp to, kurš vēlas kaut ko pateikt, un auditoriju. Bet šobrīd es šajā komunikācijas procesā vēlos iesaistīt vairāk pušu. Mani interesē, piemēram, kā savienot dizainerus un vides ekologus, iedzīvotājus, citu sugu pārstāvjus, kā mediēt tāda veida procesu un kā veicināt komunikāciju starp visiem iesaistītajiem. Piemēram, zinātniekiem un dizaineriem ir ļoti atšķirīgas valodas un pieejas. Ja dizainers vairāk raugās uz pētniecību kā risinājuma meklēšanu problēmai, tad zinātnieki pēta cēloņsakarības, nevis meklē risinājumus. Mani interesē, kā veidot dialogu starp pusēm, kuras zināšanas uztver atšķirīgi. Dizainers kā mediators arī var veidot neraksturīgus kontekstus — viņš var procesā ieaicināt kādu, kura viedoklis parasti netiktu uzklausīts.

Par dažādu ieinteresēto pušu iesaisti dizaina procesā tiek runāts aizvien vairāk. Kā to izdarīt jēgpilni?

Iesaistei ir dažādi līmeņi, un bieži vien tā tiek iekļauta dizaina procesā tikai ķeksīša dēļ. Iesaistei un komunikācijai ar auditoriju jānotiek jau projekta sākotnējā stadijā. Viens interesants piemērs, ko mēs universitātē veidojām kursā «Dizains valdībai», bija Somijas Labklājības ministrijas dotais uzdevums, kā veidot koprades procesus cilvēkiem ar invaliditāti. Mūsu secinājums bija, ka šādos projektos visjēdzīgāk būtu šos cilvēkus pieņemt darbā pēc iespējas augstākā pozīcijā. Jo augstākā hierarhijas pakāpē atradīsies cilvēks, kuram tiek dizainēts, jo lielāka būs viņa ietekme. Ir svarīgi arī, ka ir pietiekami daudz laika uzklausīt iesaistīto pušu viedokli un pietiekami daudz tikšanās iespēju. Lai cilvēks varētu dalīties ar savu viedokli, viņam vajag justies pietiekami droši. Vienas dienas darbnīcā cilvēki, kas nav pieraduši pie tāda veida darba, iespējams, neatvērsies un nejutīsies pietiekami radoši. Ir svarīgi izvērtēt, vai koprade ir godīga pret visiem iesaistītajiem. Ja tā ir koprade ar citas sugas pārstāvjiem, to izdarīt, protams, ir vēl grūtāk.

Koprade bijis būtisks aspekts arī jauniešu organizācijas «Young Folks» vizuālās identitātes tapšanā. Kā notika jūsu sadarbība?

«Young Folks» rada infrastruktūru, lai jaunieši paši varētu veidot savus klubus. Netiek veidotas konkrētas varas pozīcijas, kurās viens rada vidi, bet otrs to patērē — jauniešiem tiek doti rīki un iespējas pašiem īstenot to, kas viņiem šķiet svarīgi. Tieši šādas «grassroot» iniciatīvas, kurās cilvēki paši aktivizējas, mani interesē, un to vēlējos atspoguļot arī dizainā. Process, kādā tapa vizuālā identitāte, man bija ļoti iedvesmojošs. Mani pārsteidza, cik ļoti jaunieši paši vēlējās iesaistīties šajā procesā, — dažiem no viņiem interesēja tieši grafikas dizains.

Veidojot vizuālās identitātes, klupšanas akmens nereti slēpjas tajā, ka nav padomāts par to, kurš tad galu galā šo identitāti lietos. Kā tev izdevās izveidot sistēmu, kurā jaunieši paši kļūst par dizaina veidotājiem?

Klasiskā pieejā dizainers klientam nodod zīmola grāmatu, kurā parādīti visi noteikumi. Bet, lai ar šādu grāmatu strādātu un veidotu vajadzīgos materiālus, ir nepieciešama profesionāla pieeja — līdz ar to jāpiesaista dizainers, kurš turpinās darbu. Tas var būt izaicinājums mazām organizācijām un kompānijām. Piemēram, «Young Folks» ir daudz vajadzību — viņiem ir vismaz divdesmit apakšklubu, un katram no tiem noteikti nebūs sava dizainera.

Uzsākot darbu pie «Young Folks» vizuālās identitātes, pētīju, kā viņi komunicē sociālajos tīklos un identificēju grafikas dizaina rīkus, ar kuriem varētu strādāt — tekstu, ilustrācijām, kompozīciju, krāsām. Ja es uztaisītu viņiem vizuālo materiālu banku, elementi ātri beigtos, tāpēc viens no pamatprincipiem bija, ka viņi paši var veidot nepieciešamās ilustrācijas. Izmantojot aplikācijas tehniku, jaunieši var paši ar šķērēm no papīra kaut ko izgriezt, tālāk viņiem to vajag digitalizēt, kas ir sarežģītākā daļa. Izgriezt aplikāciju var pat mazs bērns, tādējādi šis rīks ir pieejams ikvienam.

Tālāk izstrādāju burtu un krāsu kombinācijas, kas ir vienkāršas, bet rada atpazīstamību. Visi elementi tiek drosmīgi likti kopā lielos un mazos izmēros. Visa kopējā stilistika ir neparedzama — nav konkrēta režģa vai elementu novietojuma. Šāda brīva sistēma ir piemērota viņu komunikācijas vajadzībām — arī jaunieši paši ir brīvi, drosmīgi un rotaļīgi.

Par šo darbu saņēmi Latvijas Dizaina gada balvu 2023 komunikācijas dizaina kategorijā, kā arī FOLD īpašo balvu. Kāpēc vispār vērts piedalīties dizaina balvās un konkursos?

Es domāju, ka šādu konkursu vērtība slēpjas dizaineru kopienā. Tā paver iespēju tikties, diskutēt un reflektēt par paveikto. Balva parāda, ko mēs novērtējam un kas mums ir svarīgs. Man likās, ka Latvijas Dizaina gada balvas pieteikumā bija izvirzīti ļoti jēgpilni jautājumi par ilgtspēju un sociālo ietekmi. Man patika, ka konkursam bija dažādas kategorijas, bet es priecātos vēl vairāk paplašināt šo spektru, iekļaujot, piemēram, dizainu izglītībai un dizainu vides un sociālajai ilgtspējai.

Ālto universitātē darbojies kā pētniece ar ēdienu saistītos jautājumos. Vai vari pastāstīt par to vairāk?

Jau divus gadus kā pakalpojumu dizainere strādāju pētniecības grupā, ar ko kopā veidojam alternatīvu ekonomisku sistēmu, kas veicinātu ilgtspējīgāku ēdiena patēriņu. Sadarbībā ar lielāko studentu ēdnīcu ķēdi Helsinkos izveidojām eksperimentālu atalgojuma sistēmu, kurā par ilgtspējīgākām izvēlēm studenti var saņemt žetonus. Mēs pētām, vai, vācot punktus, būtu iespējams izveidot alternatīvu ekonomisku sistēmu. Piemēram, ikdienā vairāk sastopamies ar tādiem jēdzieniem kā «oglekļa pēdas nospiedums» (carbon footprint — angļu val.), kas raksturo veiktās emisijas, bet pastāv arī jauna koncepcija — «oglekļa plaukstas nospiedums» (carbon handprint — angļu val.), kas attiecas uz emisijām, ko ar savu rīcību esi novērsis. Tā vietā, lai fokusētos uz negatīvo, mēs varam likt uzsvaru uz pozitīvo. Veicot eksperimentu, mēs spekulējam, ka reģistrējot punktus par ilgtspējīgām izvēlēm, nākotnē mēs varētu, piešķirt, piemēram, nodokļu atlaides.

Dot cilvēkiem kādu taustāmu labumu noteikti ir viens no veidiem, kā mainīt sabiedrības domāšanu. Kā vēl var vecināt paradigmas maiņu?

Manuprāt, liela nozīme paradumu maiņā ir spējai sadarboties, veidojot kopienas, kurās varam dalīties ar resursiem. Piemēram, varbūt katram nevajag personīgo auto, un to varētu izmantot vairākas ģimenes. Tas var šķist kā komforta kompromiss, taču, daloties ar apkārtējiem, mēs iegūstam jaunas draudzības un attiecības. Jūs varat dalīties arī savās prasmēs un zināšanās: varbūt kopienā ir kāds, kurš prot salabot vienu lietu, cits — var saremontēt otru.

Būtisks faktors, kurā var iesaistīties dizainers, ir mainīt sabiedrības izpratni par estētiku. Kas, vērtējot vizuāli, ir skaista, sakārtota pilsēta? Kāda ir pievilcīga vide, interjers un apģērbs? Kā savā dizainā iekļaut, piemēram, otrreiz izmantotus materiālus, saules paneļus vai komposta pārstrādi? Mainot estētiku, mēs varam palīdzēt mainīt arī paradumus.

Sekot līdzi Rūtas radošajām gaitām iespējams dizaineres mājaslapā un Instagram kontā.