Šopings Venēcijā. 18. arhitektūras biennāles apskats

Sajūtu, ka dodos uz Venēciju kārtējā šopingā, piedzīvoju ceļā no «Marco Polo» lidostas uz «San Zaccaria» pieturu netālu no Svētā Marka laukuma. Gluži iespējams, ka konkrēto asociāciju raisīja šī gada Latvijas paviljona iecere, kur pēdējo desmit arhitektūras biennāļu saturs ar mākslīgā intelekta rīku palīdzību destilēts 506 unikālos produktos un izkārtots 70 kvadrātmetru telpā — lielveikala «T/C Latvija» kartona plauktos (dizaina komanda: E. Cerbulis, I. Menģelis, T. Kampars, K. Rubene; kurators: U. Jaunzems–Pētersons). Latvijas paviljons «T/C Latvija» šajā gadā ir piesaistījis uzmanību un iekļuvis vairākos nozīmīgos topos un augstu vērtētos biennāles ceļvežos («The Guardian», «Monocle», «Dezeen», «Wallpaper», «Artribune», «Elle Decor», «Der Standard», «Domus», «Architects’ Journal» un citos). Tas piedzīvo arī slavas gājienu instagramā kā viena no krāsainākajām un fotografētākajām ekspozīcijām, jo katrs vēlas atrast to savu īpašo, sev tuvo, pazīstamo, asociatīvi nozīmīgo «produktu». Katra Venēcijas arhitektūras biennāle piedāvā gluži neaptverama apjoma intelektuālo vērienu un informācijas blīvumu. Latvijas paviljona komanda veiksmīgi uztvērusi un izmantojusi analoģiju ar iepirkšanās centru, transformējot arhitektu idejas precēs un piedāvājot unikālu «iepirkšanās» pieredzi biennālē. Ideju «šopings» biennālē ir tikpat svarīgs kā satikšanās un priekšatklāšanas dienu burzma, kā dēļ katru otro gadu uz Venēciju plūst arhitektūras jomas profesionāļi, pētnieki, teorētiķi, kuratori, praktiķi un studenti.

Rakstot šo atskatu, «Dezeen» izlasu «Zaha Hadid Architects» vadošā arhitekta Patrika Šumahera izmisumu par to, ka Venēcijas arhitektūras biennālē vairs vispār netiek izstādīta arhitektūra. Nosaucot to par anti–arhitektūras biennāli, Šumahers ir neizpratnē par to, ka nacionālie paviljoni «atsakās» eksponēt savu arhitektu darbu. «Arhitektūras biennāle 2023 — kam?» — ar šādu jautājumu savu vērtējumu iesāk arī Venēcijā satiktais arhitekts Andris Kronbergs un dizaina profesore Barbara Ābele. Viņi raksta: «Astoņpadsmitā starptautiskā arhitektūras biennāle ir pētnieciska laboratorija, problemātisko jautājumu aktualizētāja un apelētāja pie pasaules veselā saprāta. Tomēr jāatzīst, ka jau vismaz trīs pēdējās biennālēs aktuālās tēmas un problēmjautājumi sāk atkārtoties.» Kronbergs un Ābele tiecas aizstāvēt arhitektu profesiju — globāli svarīgie jautājumi jau tiek risināti ikdienas profesionālajā darbībā, tie iekļauti dažādās ekoloģijas politikās un sociālos scenārijos, tādēļ būtu vērts runāt par biennāles mērķauditoriju. Kam tieši ir adresētas līdzīgās, nedaudz deklaratīvās Venēcijas ekspozīcijas? Politiķiem, investoriem, sabiedrībai kopumā vai atsevišķām tās grupām, vai tomēr arhitektiem? Kurš tieši un ar kādiem paņēmieniem risinās šos pārsvarā bez atbildes atstātos konstatējumus un pētījumu rezultātus? Viņi uzskata, ka prasītos no jautājumiem pāriet uz atbildēm — un labāk uz tādām, kas izmanto arhitektūras, nevis mākslas izteiksmes līdzekļus.

Līdzīgās domās ir arhitekts Kārlis Melzobs («Gaiss arhitekti»): «Viena no arhitektūras nozares vērtībām ir spēja skatīties uz plašu tēmu loku – sākot no arhitektūras kā sociāla, politiska un kultūras fenomena un beidzot ar ikdienišķiem, taču vienlaikus estētiskiem risinājumiem. Šķiet, Venēcijas biennālē arvien vairāk var novērot tendenci fokusēties uz arhitektūras ietekmes lauka ārējām robežām – tur, kur arhitektūra saplūst ar citām jomām.» Arī viņam rodas jautājums, vai līdzsvaram biennālē netrūkst piemēru ar arhitektūru kā būvmākslu. «Gribētos ticēt, ka arī ar arhitektūras tiešajiem rīkiem joprojām ir iespējams radīt spēcīgus impulsus pārmaiņām.»

Par to, vai biennālē nepieciešams izrādīt vairāk arhitektūras un kāda vispār ir tās loma, nozīme un nākotne, daudz runājamies arī manā arhitektu burbulī. Šogad biennāles kuratore, Skotijas–Ganas arhitekte, pedagoģe, bestselleru autore, Afrikāņu Nākotnes institūta izveidotāja Leslija Loko (Lesley Lokko) piedāvā «lielos jautājumus» skatīt, domājot par Āfriku kā cilvēces izcelsmes vietu un spoguli, kurā ieraudzīt kopīgu nākotni. Loģisks šķiet Loko vēstījums par to, ka praktizējošie un radošie profesionāļi arhitektūras un mākslas pasaulē vienmēr eksistē attiecībā pret kaut ko citu — kultūru, ideoloģiju, vietu, analogo vai digitālo realitāti —, atrodoties tādā kā atspulgā. Lielās un neērtās dekolonizācijas un dekarbonizācijas tēmas Loko piedāvā kopīgot ne tikai kā mūsu solidaritātes, bet arī jaunu identitātes formu iedīgļus. Tikpat fluīda kā Z paaudzes izpratne par dzimumu varētu būt arī pieeja nākotnei, virzoties uz daudz hibrīdāku, mainīgāku, ne tik fiksētu pasaules skatījumu.

Galveno izstādi pamatā veido divas tematiskās sadaļas: «Force Majeure» («Nepārvarama vara») centrālā paviljona Dārzos un «Dangerous Liaisons» («Bīstamie sakari») Arsenāla «Corderie» daļā, kā arī kuratores īpašie projekti. Centrālā paviljona 16 ekspozīcijas veidojušas nelielas Āfrikas un tās diasporas arhitektu prakses, kas uzsver arhitektūras veidošanos «nepārvaramas varas» apstākļos. Novērtēju, ka Loko tiecas paplašināt arhitekta darbības formas un rīkus, uzsverot, ka humānais joprojām ir pārāks par digitālo, ka iztēle ir rīks ar milzīgu potenciālu un ka holistisks skatījums uz arhitektūru, publikācijas, kuratora darbs un publiskā diskursa veidošana, tāpat arī mākslas un arhitektūras sinerģija, ir leģitīmi veidi, kā praktizēt arhitektūru. Piekrītu, ka nākotnes pasaule prasa atšķirīgu un plašāku arhitekta profesijas izpratni. Kuratore dalībniekus apzināti dalībai izstādē uzrunājusi kā «praktiķus», nevis «arhitektus», «urbānistus», «dizainerus» vai «akadēmiķus». Biennālē izstādīto arhitektu kolektīvi ar tiem pieejamajiem digitālajiem rīkiem un vizuāli telpiskās analīzes metodēm veic nozīmīgu darbu arī kā arheologi un izmeklētāji (piemēram, projekti «The Nebelivka Hypothesis» (Ukraina), «Forensic Architecture» un «Killing Architects» (Ķīna)). Loko darbībā svarīga ir cīņa par vienlīdzību un kultūras un rasu identitāte. Šajā kontekstā satraucoša šķiet ziņa, ka Itālijas valdība liedz vīzas un iebraukšanu valstī daudziem no ekspozīciju līdzveidotājiem un kuratores komandas dalībniekiem no Āfrikas — par to tviterī, atsaucoties uz Loko, jau pirms biennāles rakstīja izdevuma «The Guardian» arhitektūras kritiķis Olijs Veinraits.

Biennāles Dārzos, Arsenālā un pilsētā šogad apskatāmas 64 nacionālo paviljonu ekspozīcijas. Viens no maniem favorītiem starp nacionālajiem paviljoniem vēl pirms Venēcijas Zelta lauvu ceremonijas sestdienas 20. maija rītā, kad tika dalītas balvas un atzinības, ir Apvienotās Karalistes paviljons, kur, kā atzīmē Šumahers, «arhitektūras nav vispār». Aizņemoties nosaukumu no amerikāņu melnādainā rakstnieka Džeimsa Boldvina (James Baldwin) citāta — «Galu galā ir iemesls, kāpēc daži cilvēki vēlas kolonizēt mēnesi, kamēr citi dejo tā kā sena drauga priekšā,» («There is a reason, after all, that some people wish to colonize the moon, and others dance before it as an ancient friend») —, kuratori uzsver ikdienišķus rituālus kā dažādu diasporu kopienu vienojošas telpiskās prakses. Paviljonā izvietotas sešu Apvienotajā Karalistē dzīvojošu mākslinieku un dizaineru instalācijas, ko papildina īpaši veidota filma un skaņas dizains. Veids, kādā ekspozīcija stāsta par daudzveidīgajām kopienām, viņu rituāliem, ikdienas praksēm, paražām un tradīcijām, kas līdzāspastāv, bet nav pamanītas mūsu kopīgajā būvētajā vidē, ir pozitīvi motivējošs un iedvesmojošs. Kopības izjūta piedzīvojama arī Meksikas paviljona atklāšanā, kur reāla mēroga basketbola laukums reprezentē sociāli nozīmīgus procesus — vieta sportam un rekreācijai kļūst par atbalsta infrastruktūru vietējo kopienu politiskām, sabiedriskām un kultūras transformācijām.

Biennāles Zelta lauvu par labāko nacionālo paviljonu saņēma Brazīlijas paviljons «Terra» («Zeme»), kur, izklājot ēkas grīdu ar blietētu augsni, kuratori Gabriela de Matosa un Paulo Tavaress interpretē Brazīliju kā augsni, mēslojumu, resursu būvmateriāliem un teritoriju. Brazīlijas komanda, balstoties uz zinātniskiem pētījumiem par vislabāk saglabātajām pamatiedzīvotāju teritorijām — Kvilombolas zemēm —, secina, ka dekolonizācija un dekarbonizācija iet roku rokā, un akcentē tradīcijas, kas saistītas ar zemes apsaimniekošanu. Šīs universālās seno pamatiedzīvotāju zināšanas var palīdzēt saprast, kā veidot pilsētas un kā būvēt nākotnes kopienas.

Biennāle, tās kuratore, kā arī vairāku valstu paviljoni akcentē atbildīgu resursu apriti un izmantošanu — tiek domāts par ietekmes uz vidi samazināšanu, izmantojot materiālus no iepriekšējām izstādēm, ražojot lietas uz vietas, samazinot piegādes izmaksas un cilvēka resursu nepieciešamību uzbūves laikā Venēcijā. Šī gada Vācijas paviljona kuratoru grupa ar tēmu «Open for Maintenance» neveido vienkārši ekspozīciju, bet gan pasākumu kopumu, lai aktualizētu būvēšanas kultūru, kas samazina cilvēka un materiālo resursu ekspluatāciju, atzīmējot, ka ekoloģiskā un sociālā ilgtspējība nav nodalāmas. Kuratoru komanda un aktīvisti organizē materiālu un resursu — pārpalikumu no iepriekšējām izstādēm — savākšanu, arhivēšanu un realizāciju interneta vietnē, notiek būvēšanas darbnīcas un kontaktu veidošana. Kritiski tiek uzlūkots ne tikai resursu patēriņš — vairākas nacionālās ekspozīcijas pēta pašu paviljonu arhitektūru, analizē ēkas tehnisko stāvokli (Nīderlande, Vācija), novietojumu attiecībā pret dārziem, analizē kaimiņattiecības (Šveice), noslēgtību vai atvērtību pret Venēcijas pilsētu un vietējiem (Austrija), aicina rūpēties, mīlēt, kopt un novērtēt ēkas ilgtermiņā arī pēc to uzcelšanas (Japāna). Šķiet, ka daudzus nodarbina jautājums ne tikai par biennāles saturu, bet arī tās sadzīvošanu ar pilsētu, līdzāspastāvēšanu ar venēciešiem. Tiek kritizēta tās atsvešinātība, tāpēc novērtējami biennāles centieni programmu tuvināt sabiedrībai un vietējiem iedzīvotājiem. Projekts «Unfolding pavilion», kas notiek jau ceturto gadu, ir īslaicīga pop-up izstāžu intervence, kas šajā gadā veltīta biennāles Dārziem, kritizējot biennāli kā institūciju, kas faktiski ir slēgusi un kolonizējusi publisku zaļo telpu, ko būtu iespējams izmantot un atvērt sabiedrībai laikā, kad nenotiek izstādes. Tā vien šķiet, ka arī paviljonu ēku veidols, telpu konfigurācija kļūst arvien limitējošāki šībrīža un nākotnes ekspozīciju idejām. Tiek apšaubīta pastāvošā kārtība un meklētas citas vietas paviljoniem (piemēram, Lietuvas un Igaunijas nacionālās ekspozīcijas).

Arhitektūra ir viss, un viss ir arhitektūra — tas varētu nebūt populārs viedoklis praktizējošo, projektējošo un būvējošo arhitektu vidē, taču manā vērtējumā šī gada «anti–arhitektūras» biennāle bija emocionāla un sociāli nozīmīga, dodot vietu, telpu un balsi tiem, par kuriem neko nezinām vai kurus nedzirdam un izvairāmies uzklausīt. Vēl vairāk — kuratore apvērsusi biennāles ierasti eirocentrisko pasaules skatījumu, piedāvājot jaunas kontekstualizētas zināšanas vai nebijušu jau eksistējošo prasmju un resursu pielietojumu. Apskata ierobežotajā apjomā nav iespējams pat pārstāstīt to, ko parāda biennāle — sešus mēnešus ilgs izstāžu, pasākumu, lekciju, paneļdiskusiju, filmu un priekšnesumu cikls. Tas būtu tāpat kā izanalizēt to, kas pieejams simts «Alfās» vai «Spicēs». Tāpēc šopingā jābrauc un izvēle jāizdara pašiem — kā vēsta «T/C Latvija» sauklis, kārtējā biennāle nozīmē to, ka piedāvājumā būs «vēl vairāk ideju, vēl vairāk arhitektūras, vēl vairāk produktu!».

Venēcijas biennāles 18. starptautiskā arhitektūras izstāde ir atvērta līdz 26. novembrim un piedzīvojama ne tikai Venēcijas Dārzos un Arsenālā, bet arī citās lokācijās pilsētā.