Atplaukt. Rīgas praida vizuālās identitātes stāsts

Strādāt pie Rīgas praida identitātes bijis mans sapnis jau kopš studiju laika 2010.–2014. gadā, kad mācījos multimediju dizainu un vairāk sāku apzināties un pieņemt savu seksuālo orientāciju. Ap to pašu laiku sāku aizrauties ar augiem un to simboliku, nonākot pie atklāsmes, ka cilvēki ir tiem ļoti līdzīgi — katrs ar savu raksturu un savām vajadzībām. Kādam vajag, lai to ceļ saulītē, citam labāk tīk būt nomaļus, viens ir patstāvīgāks, bet otram regulāri ir nepieciešama uzmanība. Tas liekas skaisti — skatīties uz cilvēkiem un pasauli apkārt caur dabu. Un arī patiesi latviski — būt saistītam ar dabu, sajust to, ieklausīties tajā, redzēt caur to. Mēs tomēr esam pagānu tauta, kas savulaik, pirms kristietība iznīdēja šīs zināšanas un prakses, devās pie svētajām birzīm un godāja dabu.

Studiju laikā uzgāju slepeno ziedu valodu, ko izmantoja Viktorijas laikmetā. Mīlnieki slepus sūtīja un dāvināja viens otram ziedu pušķus, kur katram ziedam bija sava nozīme. Šīs ziņas un mīlestības vēstules tulkoja ar īpašu vārdnīcu palīdzību. Arī LGBTQIA+ kopienai vienmēr bijis saistoši atrast slēptus komunikācijas veidus, jo mums ir nācies slēpties no apkārtējās sabiedrības nosodījuma. Tāda slepena valoda bija, piemēram, komunikācija ar lakatiņiem 1980. gados, bet šāda prakse meklējama arī senākā vēsturē. Piemēram, 1920. gados Rīgā esot bijis klubs «Melnā neļķe», kurā iekšā laida tikai tos, kuriem piesprausts zaļš žetons ar melnu neļķi uz tā.

Daudziem šķiet, ka LGBTQIA+ cilvēki ir parādījušies vien pēdējos gados, bet mums ir vismaz 100 gadus senas liecības par kopienas pārstāvjiem Latvijā. Šie cilvēki ir bijuši vienmēr un visur. Liecības par to parādās dažādās teikās un pat reliģijā — Hinduismā, Šumeru civilizācijā un Amerikas pamatiedzīvotāju stāstos. 6. gadsimtā pirms mūsu ēras sengrieķu dzejniece Sapfo rakstīja dzeju savai mīļotajai, saistot viņu ar vijolītēm. Cilvēkiem ar citādu seksualitāti pielīdzināti ziediem arī vēlāk — 20. gadsimta sākumā ņirgājoties LGBTQIA+ kopienas pārstāvjus sāka saukt par «pansies» (atraitnītēm), «daisies» (mārpuķītēm) vai «buttercups» (gundegām). Pat par prezidentu Linkolnu runāja, ka viņā esot «drusku lavandas» («streak of lavander» — mājiens par iespējamu homoseksualitāti). Tagad mums ir iespēja vēsturi labot un salīdzināt sevi ar ziediem, jo tie ir skaisti. Ziedi tiecas pretī saulei par spīti visām dzīves grūtībām, videi, kurā tie aug, vējiem, kas pūš un liec pie zemes.

Rīgas praida identitātes varoņi — ziedi — tika izvēlēti, balstoties to simbolismā, īpatnībās vai krāsās, kas sasaucas ar karogiem, ko izmanto konkrētās orientācijas vai piederības pārstāvji. Atsaucoties uz Sapfo, lesbietēm dāvājām vijolītes. Ar viņām saistītas arī lilijas. Gejiem veltījām neļķes, ko savā laikā rakstnieks Oskars Vailds homoseksuāliem vīriešiem aicināja piespraust žaketes atlokam. Lai kopienas pārstāvji atpazītu vietas, kur viņi ir gaidīti, mēs praidam sagatavojām uzlīmes ar melnu neļķi. Šis simbols sasaucas ar jau pieminēto klubu Rīgā, un šādu nosaukumu savai fotosērijai devis arī mākslinieks Konstantīns Žukovs, kura izstādi pagājušajā gadā varēja aplūkot ISSP Galerijā. Atbilstošs zieds, ko veltīt gejiem, būtu arī hiacinte, kas atsaucas gan uz mītu par traģisko Apolona un Hiacinta mīlasstāstu, gan slepeno operāciju «Hiacinte» 1985. gadā, kuras laikā Polijā homoseksuāli vīrieši tika vajāti, spīdzināti un nogalināti. Pateicoties Volta Vitmena dzejai, geju zieds ir arī parastā kalme.

Biseksuāļiem veltītā lavanda atsaucas gan uz biseksuāļu karogu, gan uz «Stonewall» nemieriem Ņujorkā 1969. gadā, kad kopienas pārstāvji protestēja pret policijas varmācību. Tieši šie notikumi kļuva par praida aizsākumu. Protestētāji izmantoja lavandas krāsas lentas un rokas apsējus kā sieviešu un vīriešu apvienošanās simbolu cīņā par taisnīgumu un vienlīdzību. Jāatgādina, ka pie mums Latvijā praids joprojām ir protests. Lai tie būtu svētki, mums ir vēl daudz jāstrādā, izglītojot sabiedrību, kā to jau darām vairāk nekā 20 gadus.

Aicinot neaizmirst par transseksuālu cilvēku tiesībām, veltījām viņiem neaizmirstulītes. Šobrīd pret trans kopienu tiek izmantotas tās pašas agresīvās apspiešanas metodes, kas 1970.–1980. gados tika izmantotas pret gejiem un lesbietēm. Otrs zieds, kas bija padomā transseksuālu cilvēku kopienai, ir roze. Tiesa, šī zieda stāsts ir ļoti skumjš, jo rozes liekam uz transseksuālu cilvēku kapiem — tiem, kuri ir zaudējuši savu dzīvību no kāda cita rokas vai atņemot to paši sev.

Par nebināriem cilvēkiem ir liecības jau ļoti senā vēsturē, tāpēc viņiem vēlējāmies dāvāt vienu no pavasara pirmajiem vēstnešiem — krokusus, kas zied viņu karoga krāsās. Īrisus veltījām interseksuāliem cilvēkiem, kuri piedzimuši ar abu bioloģisko dzimumu reproduktīvajiem orgāniem, jo arī šim ziedam piemīt abi dzimumi. Ir arī stāsts par dievieti Īrisu, kura ceļoja starp cilvēku un dievu zemi, pa varavīksnes staru nogādājot ziņas starp dieviem un cilvēkiem. Vēl mums ir daudzkrāsainās atraitnītes, kas simbolizē kvīru kopienu, savukārt tulpes, kas simbolizē dziļu un patiesu mīlestību, dāvājām aseksuāļiem — cilvēkiem, kuri nejūt seksuālu iekāri un kuru attiecības tiek balstītas tikai emocionālā saiknē.

Krievijas uzsāktais karš Ukrainā parāda to, ka ikvienam no mums var nākties cīnīties par savu brīvību un par savām tiesībām eksistēt. Tāpēc ukraiņiem veltījām saulespuķes. Tas ir viņu zieds, kas popularitāti guva pēc Černobiļas atomkatastrofas 1986. gadā, kad izpostītajā teritorijā tika iesētas saulespuķes, simbolizējot atjaunošanos un cerību. LGBTQIA+ kopiena, kuras pārstāvji ir arī Ukrainas armijā, novēl Ukrainai atplaukt tās uzvarā par tumsu un iznīcību.

Visi šie ziedi kopā veido lielu un skaistu pušķi, parādot cik daudz un dažādi mēs esam — kā vasaras pļava. Vēlējāmies pateikties paldies arī mūsu sabiedrotajiem un draugiem, tāpēc viņus salīdzinājām ar bitēm, kas apčubina mūs, palīdzot mums ziedēt. Viena no manām «bitītēm» ir ilustratore Māra Čaure (Drozdova), kura palīdzēja īstenot praida vizuālās identitātes koncepciju, radot ziedu zīmējumus.

Praida sauklis «Atplauksti!» ir aicinājums apzināties, cik skaists ir katrs no mums. Šāds sauklis tika piemeklēts arī tāpēc, ka… ir grūti. Esam gājuši cauri pandēmijai, Ukrainā turpinās Krievijas sāktais karš. Klausoties skaļajos politiķu saukļos — «Bērnu tiesības, bērni vispirms!» —, nesaprotu, kāpēc neviens nerunā par LGBTQIA+ bērniem un jauniešiem un to, ko viņiem nākas piedzīvot. Daudzi tiek izmesti no mājām, piekauti un apsmieti, daudzi dara sev pāri vai atņem sev dzīvību līdzcilvēku nežēlības dēļ. Dažkārt šķiet, ka apkārt ir tikai sliktas lietas, un viss, ko es vēlos, ir ievilkt dziļu elpu un būt mierā. Atplaukt par spīti visam. Ziedēt krāšņi un ilgi. Stalti augt tikai uz augšu. Neļaut citiem bradāt mums pāri. Mēs neesam ideoloģija, bet cilvēki, un viss, ko mēs lūdzam, ir vienlīdzība. Nekas vairāk. Es priecājos, ka stāsts par ziediem iedvesmo un iedrošina citus nākt un palīdzēt, kļūt par balsi tiem, kuri ir klusi. Tas ir palīdzējis cilvēkiem atplaukt un ziedēt. Arī man.