Derīgā pilsēta. Pastaiga Valmierā

Pirms nedēļas atgriezos Latvijā pēc ilgāk pavadīta laika Parīzē. Lidmašīnai sēžoties Rīgas lidostā, sapratu, ka plati smaidu, jo, lai cik fantastiska nebūtu Parīze, šeit tomēr ir mājas. Acīmredzamo kontrastu dēļ (Valmiera un Parīze — kurš normāls cilvēks vispār uzdrīkstas tās salīdzināt?) tieši no mājām ir ļoti sarežģīti domāt par Valmieras pilsētvidi. Uzreiz atvainojos, ja kādā brīdī mans viedoklis un sajūsma nosvērsies par labu Francijai — tas nav speciāli, vienkārši Valmierā nevar dabūt tik labu kruasānu, ķirši vēl nezied, un nostalģija arī galīgi nepalīdz. Tajā pašā laikā savā sajūsmā centīšos neiet par tālu, jo miskastu nemieri un buķete, ko piedāvāja regulārie protesti, bija mana ikdiena vairāku mēnešu garumā.

Sākot jau ar elementārām atšķirībām, tādām kā pilsētu izmērs un apdzīvotība, līdz pat ikdienas ritmam, dinamikai, troksnim, pieejamībai — abas ir pilnīgi pretpoli. Tas, cik viegli un puspalēcienā Parīzē var iet kaut tikai pēc piena pakas, nav pielīdzināms tai absolūti vienaldzīgajai «es», kura pa Valmieras galveno ielu dodas uz «Rimi» hipermārketu. Fenomens, kas francūžus dzen uz ielām protestēt un pie vakariņu galda ļauties eksistenciālām pārdomām, saduras un mirst pret mana tēva un citu viņam līdzīgu vīriešu ļoti latvisko iebildi: «Par ko var stundām runāt!?» Atšķirības mūsu vēsturē, kultūrā, vērtībās un arī attieksmē pret pilsētu ir radikālas.

Patiesībā ir tikai viena nianse, kas man neliek mieru vairāk nekā visi Parīzes muzeji, arhitektūra un bulanžērijas kopā — atziņa, ka pilsēta var būt pilnvērtīga, daudzšķautņaina un ietvert sevī vairākas identitātes reizē. Un tas nav tikai par galvaspilsētām — arī nesalīdzināmi mazākas pilsētas ir uz to spējīgas. Kaut Havra Normandijā — absolūti industriāla pilsēta ar apbrīnojamu mākslas muzeju (MuMA), modernu arhitektūru (piemēram, arhitekta Oskara Nīmeiera projektētu bibliotēku) un ievērojamu futbola klubu vienuviet. Tā nav tikai tukša iedoma vai klusas gaidas — pilsēta var būt «derīga» visiem.

Galvu reibinošā realitāte ir tā, ka 90% Eiropas pilsētu nav ne romas, ne parīzes, bet tieši valmieras. Nezinu, kā tās saukt atbilstoši pilsētvides pētnieku terminoloģijai, bet man patīk apzīmējums «derīgā pilsēta» jeb «useful city», ko pagājušogad piedāvāja portugāļu mākslinieki, rezidences laikā pētot Valmieras pilsētvidi. Sakopta, zaļa, uz attīstību vērsta, klusa un mierīga, bet reizē spējīga nodrošināt darba iespējas ne tikai vietējiem, bet arī tūkstošiem iebraucēju no citām vietām reģionā. Pietiekami liela, lai pilsētniekiem piedāvātu plašu pakalpojumu klāstu, un pietiekami kompakta, lai nepaspētu nogurt no cilvēku burzmas. Uz papīra izklausās pēc izcilas vietas, kur dzīvot — bet vai ar to pietiek?

Ik pa laikam man jautā: «Vai tev tur, Valmierā, draugi ir?», jo, ja neņem aktīvu dalību kādā tautisko deju kolektīvā vai korī, nesporto vai neapmeklē «Multiklubu», iespējas satikt līdzīgi domājošos ir, maigi izsakoties, nekādas. Dažādu mākslas jomu pārstāvji, radošie uzņēmēji, kultūras cilvēki Valmieru nejūt kā savējo. Daudzi mēģina iedzīvoties, pēc pāris gadiem atmet ar roku un atzīst, ka šeit nav tā specifiskā «kaut kā», kas nepieciešams radošu procesu virzīšanai. Tad viņi skumji sapako mantas un dodas uz galvaspilsētu vai kādu no «kultūras pilsētām», lai īstenotu savas ambīcijas tur. Kļūdaini ir apvainoties, teikt «Nevajag arī!», koncentrēties uz tiem, kuri vēlas palikt (jo tādu patiešām ir daudz), un punkts. Skaisti un godīgi ir atzīt, ka ar «derīgumu» nepietiek.

«Dinamiskās pilsētas» programma, ar kuru Valmiera startēja «Eiropas kultūras galvaspilsētas 2027» konkursā, ir tikai viens no instrumentiem, kas ļauj domāt par «derīgu» pilsētu «otrādi». Programmas koncepcija sakņojas valmierieša, konstruktīvisma mākslinieka Gustava Kluča darbā «Dinamiskā pilsēta», par kuru viņš teicis: «Pilsēta griežas pati ap savu asi. Tai nav ne augšas, ne apakšas. Lai kā to pagrieztu — tā ir pareiza». Šī atziņa aicina mainīt to, kā pilsētu uztveram, un kļuvusi par ierosmi laikmetīgās kultūras attīstībai novadā.

Patiesībā par jebkuras Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas ilgtspēju runā tieši tās pēctecība — pilsēta koncepciju vai nu «sajūt» kā savējo, vai ļauj izstrādātajiem dokumentiem domes plauktos lēni pārklāties ar putekļu kārtu. Valmieras gadījums, kad daļa programmas tiek īstenota arī bez iegūta titula, nav veiksme, bet loģiska ieguldītajam darbam pakārtota notikumu secība. Ja koncepcija ir laba un atbilstoša, to nav iespējams neīstenot, uz ko norāda arī pilsētā pēdējo trīs gadu laikā notiekošās pārmaiņas.

«Kurtuve», kas agrāk kalpoja par pilsētas katlumāju, lēnām pārtop par laikmetīgās mākslas telpu. Šobrīd tā pielāgota Valmieras Drāmas teātra vajadzībām, bet tuvākajā nākotnē «Kurtuve» piedzīvos pārbūvi, lai kļūtu par multifunkcionālu telpu mākslas procesu pieredzei. Pirmais Valmieras starptautiskais multimediju festivāls, kas saņēmis augstu novērtējumu gan no vietējiem iedzīvotājiem, gan tūristiem, jau nākamgad klātienē pulcēs dalībniekus no dažādām Eiropas valstīm. Aktīva laikmetīgu mākslas procesu virzība norisinās arī citās Valmieras novada pilsētās. Piemēram, tekstgrupas «Orbīta» radošā programma Strenčos strādā ar vietējiem iedzīvotājiem nozīmīgiem stāstiem un kultūras mantojumu, kas var būt interesants arī pasaules līmenī. Arī fotogrāfa Anša Starka izstāde, kas šobrīd aplūkojama Vecpuišu parkā, ir īpašs notikums, un jau rudenī Valmieras pilsētvidē tiks atklāta Māra Bišofa un astoņu citu mākslinieku darbu izstāde (kuratori — Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs). Šo norišu uzdevums ir nepārtraukti «aiztikt» neērtos pilsētas tematus un vietas, meklējot jaunus naratīvus «derīgās» pilsētas identitātei.

Latvijas mūžīgajā pilsētas un lauku pretnostatījumā, kurā, gribi vai negribi, tiksi iedalīts (šis salīdzinājums gan ir arī ārvalstīs), pilsētas tiecas ar kaut ko identificēties. Redzēts absolūti viss — gan sporta un kultūras pērles, gan sirdis, jūras, vēji, viļņi, saldējumi, pakalni utt. — dažādas identitātes dažādos locījumos, metaforās, pat dzejā. Devīzes saistītas ar pilnīgi reālām asociācijām, pilsētu vēlmi un pat zināmu sacensību pašpasludināties par kaut ko unikālu, izcelt vienu vai vairākas iezīmes, lepoties ar tradīcijām, novērtējumiem vai reizēm pat vienkārši vietu raksturojošiem laikapstākļiem.

Pats par sevi tas nav slikti, tomēr ilgtermiņā gan vietējiem iedzīvotājiem, gan tūristiem tiek laupītas jaunas pieredzes un iniciatīvas, kas neiekļaujas piedēvētajā vai izvēlētajā pilsētas identitātē. Pirms neilga laika kārtējā sarunā par laikmetīgas kultūras (ne)pieejamību reģionos no augsta kultūras profesionāļa sekoja iebildums, ka katrai pilsētai taču nav jācenšas kļūt par kultūras vai tūrisma pilsētu. No sērijas — ir labi zināt savu vietu.

Valmiera varbūt nav seksīgākā Latvijas pilsēta — tā nevar lepoties ar piparkūku namiņu cienīgu arhitektūru, jo karu laikā dedzināta neskaitāmas reizes. Silikātķieģelis, daudzdzīvokļu māju bloki un rūpnieciska vide ir valmieriešu ikdiena, un ir patiešām grūti rīdziniekam vai ārzemniekam par to domāt kategorijās «skaisti» un «estētiski». Neskatoties uz to, Valmiera aicina domāt par «derīgu pilsētu» ne kā par palamu, kuru nepieciešams atspēkot, bet godīgi atspoguļo realitāti un ļauj trūkumiem kļūt par galveno resursu vietas slēptā potenciāla īstenošanai.

Visbeidzot, Parīzes–Valmieras kontrasts šeit vajadzīgs galvenokārt, lai atzītos, ka vēlos dzīvot pilsētā, kuras svarīgākais identifikators ir tas, ka tā ir vispusīgi attīstīta. Nevis tāda, kuru par «vērtīgu» atzīst izglītots kultūras profesionālis, taču par «garlaicīgu» — godalgots sportists. Gribu dzīvot pilsētā, kurā jaunietis pēc augstākās izglītības iegūšanas vēlas atgriezties, jo konkrētā vide viņam ir interesanta gan profesionāli, gan privāti. Tāda, kurā nav jālauza galva, cik daudzas iespējas un kontaktus šobrīd zaudē, jo nedzīvo Rīgā. Tāda, kurā, izsakot vēlmi būt spēcīgiem un atpazīstamiem kultūrā, nebūtu jāsaskaras ar iebildumu — «Bet jums jau viena tāda reģionā ir!» Visiem skaidrs, ka paliekošas pārmaiņas nav ne trīs, ne piecu gadu jautājums, taču vērojamā notikumu attīstība liek lepoties ar Valmieras spēju mainīties, vienlaikus paliekot «lai kā to pagrieztu — pareizai».

Anša Starka fotogrāfiju izstāde Vecpuišu parkā Valmierā skatāma līdz 30. maijam. Sekot līdzi «Dinamiskās pilsētas» programmai iespējams tās Instagram un Facebook kontos.