Izturība, griba, spēks un brīvība. Saruna ar Serhiju Maidukovu

Pagājušajā gadā tu radīji monētas dizainu Latvijas Bankai. Pastāsti par šo pieredzi!

Pirmais, ko vēlos sacīt, ir paldies visiem Latvijas cilvēkiem par neticamo atbalstu Ukrainai! Es to ļoti novērtēju, man pat uzmetas zosāda, to sakot. Tas tiešām nozīmē daudz!

Atgriežoties pie monētas — Latvijas Banka mani uzaicināja piedalīties metu konkursā Ukrainas māksliniekiem, un, man par pārsteigumu, mans dizains tika izvēlēts starp citu izcilu mākslinieku darbiem. Piemēram, Romāns Miņins, kurš arī piedalījās konkursā, šobrīd ir viens no maniem mīļākajiem ukraiņu māksliniekiem. Es negaidīju, ka uzvarēšu, domāju, ka esmu iekļauts tikai kvantitātei.

Pastāsti mazliet vairāk par dizaina koncepciju un vārda «воля» nozīmi!

Laikā, kad saņēmu uzaicinājumu no Latvijas Bankas, šis ukraiņu vārds mani ļoti motivēja. Tas vienkārši bija iespiedies man prātā. Visas manas dizaina idejas bija vai nu pārāk konceptuālas, vai pārāk vienkāršas, piemēram, ukraiņi sadodas rokās vai saulespuķes — sižeti, kas redzēti atkal un atkal. Tāpēc jautāju sev, kas man šobrīd ir vissvarīgākais? Sapratu, tā ir «воля». Ukraiņu valodā šis vārds apvieno izturību, gribu, spēku un brīvību. Tas tik labi raksturo to, ko dara ukraiņi! Tātad vārds man bija, tālāk bija jāturpina būvēt kaut kas uz tā. Es domāju par Maidanu, mūsu Brīvības laukumu, kur notika Ukrainas revolūcija. Mēs uzplēsām akmens bruģi un metām ar to policijai. Arī uguns un ūdens saplēsa laukuma akmeņus. Tā es apvienoju Maidana bruģi ar «воля» vienā monētas pusē, bet otrā atveidoju atsevišķu bruģakmeni.

Pēc tam, kad mana monētas koncepcija tika izvēlēta par uzvarētāju, mēs apskatījām dažas citas manas idejas. Es biju uzzīmējis putnu — biju ar to pieskicējis divus bloknotus. Tā nozīmi var lasīt divējādi — Ukraina sniedz jaunu sākumu Eiropai, atjaunojot izpratni par brīvību un cieņu, un tajā pašā laikā Eiropa dod iespēju Ukrainai pievienoties savai saimei. Man patīk šī dubultā nozīme, un arī Latvijas Bankai tā patika, tāpēc izvēlējāmies šo koncepciju un apvienojām to ar «воля».

Darbs pie šī projekta man bija ļoti neierasts tieši medija ziņā, un, strādājot pie monētas, esmu audzis kā mākslinieks. Man laimējās dabūt veidošanas plastilīnu, un, darbojoties kā tēlnieks, piedzīvoju radošuma uzplūdu. Esmu iecerējis monētas plastisko veidojumu izmantot, lai radītu dekoratīvus šķīvjus košās krāsās. Tas gan varētu būt sarežģīti, jo keramikas krāsnij vajag daudz elektrības un apdedzināšana prasa apmēram divdesmit četras stundas. Ja pazudīs elektrība, pastāv risks, ka šķīvji saplaisās.

Minēji, ka šķīvjos padarīsi savu monētas dizainu krāsainu. Tu savā darbā izmanto daudz košu un skaistu toņu. Vai tie nāk no ukraiņu kultūras un tradīcijām?

Jā, tev taisnība, krāsas nāk no Ukrainas mākslas. Līdz 2014. gadam, kad sākās karš, man patika atdarināt padomju estētiku no 20. gadsimta 20. un 30. gadiem. Mani iedvesmoja mākslinieks Aleksandrs Dejneka, kā arī daži Latvijas un Gruzijas mākslinieki, tāpēc izmantoju ierobežotu toņu paleti. Pēc 2014. gada es sajutu riebumu pret padomju mākslu un sāku pāriet no tā, ko es mīlēju, uz to, ko es gribēju mīlēt. Es sāku izmantot spilgtas krāsas tieši tāpēc, ka Ukrainas mākslas palete ir ļoti spēcīga.

Vai tavs ilustrācijas stils ir mainījies arī ar šo kara posmu? Šķiet, ka tavi darbi kļuvuši trauksmaināki un emocionālāki.

Jā, es jūtu pārmaiņas savā stilā. No vienas puses, esmu apmierināts ar to — mākslā pārmaiņas ir vajadzīgas. Jāgūst dažādas perspektīvas, jāiepazīst jaunas sajūtas un jauni izpratnes līmeņi, pretējā gadījumā tu vienkārši sāc sevi atkārtot. No otras puses, es neesmu priecīgs par šīm izmaiņām. Švīkātās līnijas un šis emocionālais zīmēšanas stils lielākoties ir saistīts ar dokumentēšanu, ko veicu. Ilustrācija man patīk, jo varu apvienot dažādas lietas, iegūstot pilnīgi jaunu vēstījumu. Arī kaut ko dokumentējot, joprojām var mainīt perspektīvu un pievienot dažas detaļas, kas fiziski neatrodas skata līnijā, taču zīmēšanai ir mazāk laika. Kaut kādā ziņā dokumentālā ilustrācija vājina manu metaforisko domāšanu.

Vai tev šķiet, ka Ukrainas radošajiem profesionāļiem ir svarīgi dokumentēt karu un izmantot savas prasmes, lai palīdzētu Ukrainai uzvarēt šajā karā?

Ir svarīgi stāstīt pasaulei par notiekošo un reflektēt par to, ar savu darbu pelnīt naudu, lai ziedotu to Ukrainas bruņotajiem spēkiem, kā arī morāli atbalstīt ukraiņu tautu. Mani personīgi motivē divas lietas. Karš mani ir interesējis vienmēr, un pirms 2014. gada es mēdzu nodarboties ar kara arheoloģiju — mēs meklējām ķiveres un ieročus no Otrā pasaules kara. Pēc 2014. gada mana uztvere mainījās, un sapratu, ka mana interese bijusi ļoti virspusēja. Ja tu esi tāds vecis un ja tevi tik ļoti interesē piedzīvojumi, ej uz ierakumiem! Man šķiet, ka daļai manis joprojām interesē karš, tāpēc došanās uz fronti un tur notiekošā dokumentēšana man ir iekšēja nepieciešamība. Tajā pašā laikā, kad zīmēju lietas, ko redzu, es kompensēju savas dusmas, skumjas, satraukumu un bailes.

Šī nav pirmā reize, kad iemūžini sev apkārt notiekošo. 2021. gadā tika izdota tava ilustrāciju grāmata par Kijivu.

Grāmatas tapšanas stāsts ir pavisam vienkāršs. Es gribēju radīt grafisku stāstu, un, redzot, ka daudzi mani ārzemju kolēģi šādam nolūkam izmanto «iPad», iegādājos to arī sev. Biju ļoti vīlies, jo man šķita, ka tajā strādāt ar tēliem un teksta burbuļiem ir ļoti kaitinoši. Tā nu mans jaunais instruments divus vai trīs mēnešus stāvēja neizmantots, līdz es beidzot nolēmu, ka man jāiemācās to lietot. Es izdomāju, ka tas varētu noderēt zīmēšanai ārā. Tā vietā, lai ņemtu līdzi kasti ar krāsām, paleti, bereti un šalli, es varētu vienkārši paķert līdzi savu «iPad». Es sāku zīmēt lietas, ko redzu pilsētā, un tas man palīdzēja attīstīt krāsu uztveri. Savus zīmējumus publicēju sociālajos tīklos un redzēju, ka cilvēkiem tie patīk, tāpēc nolēmu izveidot grāmatu. Meklēju izdevniecību, un «IST Publishing», viens no labākajiem mākslas izdevējiem Ukrainā, bija ieinteresēts šo projektu īstenot.

Mēs plānojam izdot vēl vienu grāmatu — ar maniem kara zīmējumiem. Sākumā šaubījos par to, jo nevēlējos komercializēt savu dokumentālo darbu. Kā jau teicu, iemūžināt notiekošo man ir eksistenciāla nepieciešamība. Tomēr draugi un izdevējs mani pārliecināja, ka šis darbs ir svarīgs. Neskatoties uz grūtībām ar elektrību, drošību un ekonomiku, kā arī jūtamo papīra deficītu, grāmatu ceram izdot šogad.

Iepriekš tu strādāji par dizaineru. Kā sākās tava ilustratora karjera?

Es strādāju ar zīmolu identitātēm, vizuālo dizainu un drukas dizainu uzņēmumā Doņeckā. Tomēr jutu, ka man nav, kur augt. Tā es sāku strādāt par frīlanceri starptautiskos uzņēmumos, un man bija iespēja salīdzināt, kāds ir dizains Apvienotajā Karalistē un kāds tas ir Doņeckā. Tas, ko secināju, nebija iepriecinoši, tāpēc pārcēlos uz Kijivu un sāku strādāt kādā amerikāņu uzņēmumā. Pēc kāda laika uzņēmums tika slēgts, un man bija jāmeklē cits darbs. Es sapratu, ka neesmu pietiekami spēcīgs dizainers, lai mani pieņemtu vietās, kur vēlos strādāt, savukārt vietas, kas būtu ar mieru mani nolīgt, neinteresēja mani pašu. Kamēr meklēju darbu, sāku zīmēt un publicēju attēlus savā blogā, kā arī saņēmu dažus pasūtījumus veidot grafiku reklāmām, tā radot kaut ko starp ilustrāciju un dizainu. Tomēr 2015. gadā es pārtraucu nodarboties ar dizainu pavisam. Esmu viduvējs dizainers, bet man nepatīk atrasties kaut kur savas kopienas vidū. Man patīk darīt kaut ko neatkārtojamu.

Ilustrācijā tu esi ļoti veiksmīgs. Esi strādājis ar vairākiem no ietekmīgākajiem preses izdevumiem pasaulē, piemēram, «The New York Times» un «The Guardian». Kā tu nonāci līdz šim starptautiskajam līmenim?

Pirmos divus savas ilustratora karjeras gadus es bombardēju redaktorus ar e–pastiem, meklējot darbu. Es saņēmu dažus pasūtījumus no nišas žurnāliem, piemēram, «Times Higher Education» vai teātra žurnāla no Nīderlandes. Es biju ļoti priecīgs, jo neviens cits to vēl nebija darījis — es biju pirmais ukraiņu ilustrators, kurš sadarbojās ar ārvalstu plašsaziņas līdzekļiem. Tomēr mana ambīcija bija strādāt ar pasaules vadošajiem medijiem, tāpēc es sāku otro e–pastu bombardēšanas kārtu. Pirmajā pusgadā es dabūju vienu pasūtījumu, tad — divus, tad — jau trīs un četrus pasūtījumus. Pārkāpjot zināmu slieksni, tevi vienkārši pamana.

Kā tev tagad sokas ar darbu? Es iztēlojos, ka daudzi cilvēki redz tavas ilustrācijas un plašsaziņas līdzekļi visā pasaulē vēlas iegūt ukraiņu skatījumu uz notiekošo.

Pirmajos piecos vai sešos šī kara posma mēnešos plašsaziņas līdzekļi visā pasaulē izrādīja neticamu interesi par Ukrainas radošajiem profesionāļiem — ilustratoriem, fotogrāfiem, žurnālistiem un rakstniekiem. Mans ierastais mērķis ir katru gadu sadarboties ar vismaz desmit ārvalstu publikācijām. 2022. gadā es sadarbojos ar divdesmit vienu. Es domāju, ka šo izaugsmi veicinājis karš, un baidos, ka pēc tā beigām man būs jāatgriežas pie ierastā desmitnieka. Daži mani kolēģi, kuri arī strādā ar ārvalstu medijiem, jau ir piedzīvojuši intereses kritumu, bet daži ir pārkāpuši šo slieksni un tikuši pie iespējas strādāt ar pasaules labākajiem radošajiem direktoriem.

Pirms kara redzēt ukraiņu radošo, kurš strādā starptautiskā līmenī, bija tāpat kā vasarā redzēt sniegu. Daudzi redaktori un radošie direktori uzskatīja, ka Ukraina ir tikai kaut kāda dīvaina Krievijas vai PSRS daļa. Tagad pasaule ir pamanījusi ukraiņu māksliniekus mūzikā, kino, ilustrācijā, modē un citās jomās. Ceru, ka šī interese turpināsies un augs lēnām un dabiski. Pasaules kultūras klātbūtnē mēs esam piedzīvojuši revolūciju, tagad mums ir vajadzīga evolūcija.

Vai vari nosaukt dažus savus Ukrainas kolēģus radošajās industrijās, kuriem mums vajadzētu sekot?

Oleksandrs Grehovs (Oleksandr Grekhov), Maksims Paļenko (Maksym Palenko) un Anna Sarvira ir mani kolēģi ilustrācijā — viņiem piemīt humora izjūta un domas dziļums, ko ļoti cienu.

Pie jebkuras izdevības gribu atbalstīt savas meitas māti, keramiķi Taņu Šku (Tania Shku) — man patīk tas, ko viņa dara. Radošajā sfērā darbojas arī citi man tuvi cilvēki. Draudzene Sofija Horbačevska (Sofiia Horbachevska) ir keramiķe, kura šobrīd strauji attīstās. Cita draudzene Darja Levčuka (Daria Levchuk) veido fontus un grafikas dizainu. Arhitektūrā augstu vērtēju sava drauga Slavas Balbeka (Slava Balbek) studiju «Balbek Bureau». Šobrīd viņi nodarbojas ar daudziem sociāliem projektiem. Slava ir cilvēks—dzinējs. Viņš dibinājis arī mēbeļu zīmolu «Propro», kas ražo lietas, kuru kvalitāte ir cieņas vērta. Esmu pats tās lietojis un pārbaudījis.

Vienmēr esmu vēlējies sev zīmola «Gushka» paklāju, bet vismīkstākos pledus ražo ukraiņu zīmols «Woolkrafts». Viņiem piemīt lieliska gaume un kvalitāte, arī pats esmu sadarbojies ar šo uzņēmumu.

Dizaina zīmols «Gunia Project» piedāvā keramiku, apģērbus un aksesuārus, pielāgojot tradicionālo Ukrainas «vizuālo melodiku» mūsdienīgai gaumei un tirgum. Manuprāt, līdzīgu ceļu iet arī apģērbu zīmols «Oliz» — viņi atkāpušies no tradicionālās vizuālās izteiksmes, nepazaudējot savas saknes. Zīmols «Lutiki» piedāvā elegantas un cenas ziņā pieejamas rotas, kas ir mūsdienīgas, taču atsaucas uz Ukrainas kultūru. Savai meitai uzdāvināju «Lutiki» kaklarotu, kas atgādina ķirbja sēklu.

Vēlos izcelt laikmetīgās mākslas un kultūras izdevniecību «IST Publishing», ar ko kopā laidu klajā Kijivas ilustrāciju grāmatu. Manuprāt, viņi ir labākie Ukrainā. Te jāpiemin arī studija «Grafprom», kas palīdzēja ar manas grāmatas dizainu. Studijā strādā izcili radošie direktori, kuri saņēmuši daudzas balvas. Apjomīgas grāmatas par Ukrainas vizuālo kultūru veido izdevniecība «Rodovid». Viņu pieeja ir akadēmiska, taču nav garlaicīga. Savukārt MOKSOP muzejs izdod grāmatas par vienu no Ukrainas fotogrāfijas svarīgākajiem virzieniem — Harkivas skolu.

Pēdējais jautājums. Ko tu darīsi pēc Ukrainas uzvaras karā?

Man padomā divas lietas. Es nāku no Doņeckas, un tur atrodas kāds mans dārgums — manas ģimenes fotoalbumi ar simtiem fotogrāfiju —, tāpēc pirmais, ko gribētu darīt, būtu aizbraukt uz vecāku dzīvokli un paņemt albumus.

Sākoties karam, es nolēmu tikt vaļā no saviem aizspriedumiem pret cilvēkiem. Mēs mēdzam veidot savu priekšstatu par kādu, balstoties uz kaut ko vienu, ko viņi darījuši vai teikuši. Man pašam bijuši aizspriedumi pret citiem, bet tagad redzu, ka kāds no viņiem dara svarīgas lietas Ukrainas labā, cits ir frontes līnijā, vēl kāds palīdz bērniem. Pirms kara es līdzīgi uzlūkoju arī Krimu. Domāju, ka tā ir skaista, taču izniekota vieta — neglīta arhitektūra, slikta apkalpošana par lielu naudu, atkritumi un nekādas evolūcijas trīsdesmit gadu laikā. Tāpēc otra lieta, ko es vēlos darīt pēc kara beigām, ir doties uz Krimu kā tūrists un vienkārši būt atvērts, lai risinātu problēmas, nevis norobežotos no tām.

Sekot līdzi Serhija Maidukova darbam iespējams mākslinieka Instagram vietnē.