Pastaiga Daugavpilī. Pilsētas forma un saturs

Ir tā — Daugavpils ir diezgan vienveidīga. Es to saucu par vienas nedēļas nogales pilsētu, kur ir interesanti aizbraukt reizi pusgadā. Dažreiz šķiet, ka dzīves ritms Daugavpilij ir par ātru. Maz jauniešu un daudz pensijas vecuma cilvēku. Maz saprašanās savā starpā. Pārāk daudz problēmu, kas jārisina metodiski un regulāri. Biznesa iespējas? Diezgan apšaubāmas. Izglītības iespējas? Arī ne pārāk. Iespēja augt garīgi? Nezinu, laikam ne tagad. Daugavpils šobrīd man asociējas ar attiecībām, kurās tu vairāk dod nekā saņem pretī. Tātad parunāsim pavisam godīgi par Daugavpils formu un saturu. 

Daugavpils ir neviennozīmīga pilsēta, pēdējā gada laikā tai pievērsta īpaša plašsaziņas līdzekļu uzmanība — skaļi virsraksti un sižeti. Šobrīd gandrīz vai katrs materiāls, kas ir lasāms vai skatāms medijos par valsts otru lielāko pilsētu, ir saistāms ar vārdu «skandāls»: pieminekļu nojaukšana, korupcija, mākslas darbu cenzūra, Meteņu jeb Masļenicas svinības 23. februārī, tieši dienu pirms Ukrainas kara sākuma gadadienas, un šo uzskaitījumu var turpināt un turpināt. No manas puses būtu liekulīgi aizvest jūs nedēļas nogales pastaigā pa Daugavpili, nepieminot notikumus, kas ļoti daudzus attur no tā, lai nopirktu vilciena biļeti un pēc trīs stundām izkāptu Daugavpils dzelzceļa stacijā ar domu: «Cik fantastiska nedēļas nogale mani sagaida!» 

Rīdzinieks var nokļūt Daugavpilī divējādi — ar vilcienu, kas ir lētākais un ātrākais transporta veids, un ar autobusu, kas ir dārgāk, ilgāk un nedaudz neērtāk. Es izvēlos vilcienu, jo parasti ceļā dodos kopā ar suni, kura pārvadāšana autobusā ir aizliegta. Ik dienu tiek piedāvātas piecas iespējas, lai nokļūtu galamērķī. Visātrākais vilciens (2 stundas 47 minūtes) atiet no Rīgas plkst. 16.31, un mazliet pēc 19.00 jau esam klāt.

Pāris minūšu attālumā no dzelzceļa stacijas ir tramvaja pietura. Tramvajs Daugavpilī ir populārākais un ērtākais pārvietošanās veids, ja vien nevēlaties iet kājām. Arī tā ir laba iespēja, jo Daugavpilī gandrīz jebkurš apskates objekts ir pusstundas gājiena attālumā. Es no sava dzimtā mikrorajona kājām tieku līdz centram aptuveni trīsdesmit piecās minūtēs, ja vien pa ceļam nesatieku kādu paziņu, ar ko aizpļāpājos. Tā ir vēl viena lieliska Daugavpils īpatnība — te visi visus pazīst. Labi, iespējams, es mazliet pārspīlēju, bet, ja esi sociāli aktīvs daugavpilietis, tad varbūtība satikt stundas laikā pāris paziņu ir gandrīz 100%. Procenti pieaug līdz 1000, brīvdienās saulainā laikā pastaigājoties pa Rīgas ielu, pilsētas galveno ielu, — no «Čau!», «Čaaaau!» un «Oooo! Čaviņas!» tad noteikti neizbēgt.

Nakšņošana Daugavpilī ir diezgan liels izaicinājums. Atrast vietu, kas atbilst gaumei, maciņam un lokācijai, ir diezgan grūti, tāpēc pirmais ieteikums būtu uzprasīties pie kāda ciemos. Ja ciemiņa loma šoreiz nespīd, tad jāmeklē iespēja palikt pa nakti pilsētas centrā. «Paldies» teiksiet vēlāk. Viss, kas jums ir nepieciešams, atrodas centrā: kafejnīcas, pastaigu vietas, veikali un pat lielveikals, muzeji, galerijas. Arī Daugavpils pērle — cietoksnis — ir tepat netālu.

Ja esat Daugavpilī pirmo reizi, izbraukt no centra neiesaku. Dažas pieturas ar tramvaju, un aiz loga redzēsiet hruščovkas un neglītas daudzstāvenes, mazus veikaliņus, kas neizskatās tik šarmanti un eksotiski kā izklausās, diezgan bezgaumīgi renovētas skolas, privātmājas un pagalmus. Ja man gribas pavadīt laiku estētiskā, sakoptā vidē, es dodos uz pilsētas centru, kas Daugavpilī tiek apzīmēts ar vārdu «город» (pilsēta — krievu val.), vai arī uz Stropu mežu, kur var pastaigāties pa promenādi un paskumt par to, cik pamesta izskatās Daugavpils estrāde šobrīd un cik liels bija un joprojām ir tās potenciāls.

Tātad sarunāsim tā — pirmajā izbraukumā uz Daugavpili paliekam centrā, labi? Daugavpils centram piemīt liels neizmantots potenciāls. Tā ir iespēja veidot šarmantas kafejnīcas, iespēja izpausties talantīgiem restauratoriem, iespēja mākslai būt. Ja paceltu galvu un paskatītos augstāk par pirmo stāvu, noteikti ieraudzītu daudz pārsteidzošu, interesantu arhitektūras elementu. Esmu Daugavpilī nodzīvojusi astoņpadsmit gadus, bet nebiju pamanījusi un domājusi par to, cik skaistas ēkas ir pilsētas centrā. Tas šķiet tā kā pārāk ikdienišķi. Rekur uz veca balkona omīte glabā to, kam vairs nav vietas dzīvoklī, rekur uz cita jūgendstila balkona vēl kāda omīte žāvē veļu. Rekur plašās, skaistās, vēsturiskās telpās pilsētas centrā ir… lombards. Skatoties no malas, šķiet, ka sadzīve ir apēdusi visu pilsētas vēsturi un šarmu. Šķiet, ka aiz sadzīves tam šarmam pat vairs netiek dota iespēja mums piemiegt ar aci. Tāpēc ir svarīgi izstaigāt centru un pamanīt to, kas sen nav bijis pamanīts un novērtēts. Skatīties, brīnīties, priecāties vai dusmoties, nobildēt vai saglabāt atmiņā. Tieši tam jau arī bija domātas tās skaistās centra ēkas, kad tika būvētas.

Jebkuru tūristu Daugavpilī visvairāk piesaista cietoksnis. Cietoksnis ir Daugavpils guļamrajons ar ļoti lielu pievienoto vērtību — vēsturi, ko var ne tikai apskatīties, bet arī pataustīt, izstaigāt un sajust. Patiesībā, ja es kādreiz pārceltos atpakaļ uz Latgali, tieši tur vēlētos dzīvot. Tur laiks ir apstājies. Arī šeit tāpat kā centrā sadzīve un vēsture ir līdzās, bet kaut kā citādi. Liekas, ka šeit vēsturiskais tiek vairāk novērtēts un godināts. Tepat arī Marka Rotko mākslas centrs, tas ļauj pazust laikā un izjust telpas, krāsas un skaņas vienību kaut kā īpaši. Mākslas centrā ir gan Rotko oriģināldarbi, gan kopijas, turpat arī ir vairākas zāles, kur izvietotas īslaicīgas ekspozīcijas — gan jau esat dzirdējuši, ka viena no tām bija «tā skandalozā» igauņu mākslinieka Sandera izstāde. Šobrīd varu teikt, ka man bija tas gods apskatīt ekspozīciju un redzēt savām acīm, par ko tad bija sacelts tik liels troksnis — diemžēl bez trīs darbiem, ko atļāvās cenzēt pilsētas pašvaldība. Pētot katru Sandera veidoto objektu, domāju par to, ka Rotko centra darbinieki dara Daugavpilij ļoti neraksturīgu darbu — viņi atrod un atved uz pilsētu kaut ko, kas pilsētai nav tipisks un tajā pat laikā kā magnēts pievelk ļoti daudzus vietējos, kam tā ir, pieļauju, vienīgā iespēja iepazīties ar laikmetīgo mākslu. Dažreiz tā izraisa sašutumu, rada diskusijas, un tas, manuprāt, ir labākais, ko var darīt māksla — sacelt troksni, likt runāt un paust savu viedokli. Viena no Sandera ekspozīcijas pretiniecēm diskusijā teica, ka māksla nedrīkst būt tāda, pēc kuras apskates «gribas ātrāk nomazgāties un aiziet uz baznīcu lūgties». Bija prieks komentāros pie diskusijas redzēt pretēju viedokli no teātra režisora Viestura Roziņa: «Man gan vislabāk patīk tā māksla, pēc kuras gribas nomazgāties!»

Vēl viena vieta, kas ir ļoti tuva manai sirdij, — Latgales zoodārzs. Kad aizvedu tur savu draudzeni rīdzinieci, viņa teica, ka nekad nebūtu domājusi, ka Latgales zoodārzs ir «tāāāāāāds»! Manā galvā Latgales zoodārzs ir kā pastkartīte. Zināt to sajūtu, kad ceļojuma laikā nopērc pastkartīti, ko sūtīt mīļajiem, un otrā pusē uzraksti, ka, re, šobrīd esmu te, sūtu tev arī daļiņu no tā, ko redzu un jūtu? Lūk, zoodārzs ir tieši tāda vieta. Pirmkārt, Latgales zoodārzs ir par cilvēkiem, kas mīl to, ko viņi dara, kam rūp tas, ko viņi dara. Otrkārt, lai jūs saprastu, Latgales zoodārzā ir krokodils. Jā, savs krokodils. Un ļoti daudz bruņurupuču, jo zoodārza vadītājs ir pasaules lielākais bruņurupuču fans. Turpat dzīvo pērtiķi Barbara un Bartalameo, papagailis Ču (saīsinājums no «Čudo», brīnums — krievu val.), kuram atvēlēts vesels kabinets, jo, redz, viņam nepatīk sēdēt būrī, un vēl daudzi eksotiski dzīvnieki — kopā 150 sugas. Pats zoodārzs izskatās kā bilde no pasaku grāmatas. Vieta, kur es atrodu mieru tajā brīdī, kad sirds to visvairāk prasa. Ja godīgi, šobrīd mana Daugavpils ir par miera ostu meklējumiem — skriet no vienas ostas uz otru, neskatoties un neklausoties to, kas notiek apkārt, lai paslēptos un ieritinātos savās sajūtās un domās, lai nedzirdētu un neredzētu to, kas neatbilst manām vērtībām un politiskajiem uzskatiem.

Laiks pusdienām vai pat vakariņām. Labākā vieta, ko jebkurš daugavpilietis varētu jums ieteikt, ir «Odesa mama». Ļoti ironiski, ka pilsētā, kur Ukrainas karogus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, populārākajai ēstuvei ir šāds nosaukums. Būtu naivi cerēt tikt pie vakariņām tur, ja neesat laikus rezervējuši galdiņu. Pilna rezervācija ir labākā restorāna reklāma, vai ne? Vareņiki, kartupeļu pankūkas, karbonādes (kā tad bez tām), zupas, visu veidu kartupeļi, skaista ēdienu servēšana. Tiem pašiem īpašniekiem pieder vēl divas vietas Rīgas ielā: «Skrovotka» (ar mājienu uz Rotko) un «TECTO» (nosaukums, kas lielajos burtos nolasās arī kirilicā un tulkojumā no krievu valodas nozīmē «Mīkla») — vieta ar visgaršīgākajiem konditorejas izstrādājumiem visā pilsētā. Savukārt, ja gribas paķert līdzi kafiju un doties pastaigā pa pilsētu, tad turpat, aptuveni piecu minūšu gājiena attālumā, ir kafejnīca «What about coffee», kur ir vislabākā pupiņu kvalitāte un vairākas kafijas garšas — lavandas, karameļu, sezama, piparkūku. Kafijas cenas priecēs ikvienu rīdzinieku. Apkopojot pārdomas un ieteikumus par iespējām paēst, uzreiz brīdināšu veģetāriešus un, nedod Dievs, vegānus — iespēju ir ļoti maz. Tas arī ir saprotams — nav pieprasījuma. Visbiežāk jums būs jāpasūta, teiksim, kartupeļi ar dārzeņu salātiem un karbonādi — bez karbonādes. Vai arī pasta ar šķiņķi bez šķiņķa. Vai arī liellopa gaļas burgers bez kotletes.

Ok, vakariņas paēdām, kur patusēt? Te vairs viss nav tik rožaini. Kārtējo reizi atsaukšos uz rīdziniekiem, kas ir pieraduši, ka ballīte pilsētā beidzas tad, kad uznāk miegs (vai ir iztērēts vakaram paredzētais naudas limits). Daugavpilī ballītes beidzas tad, kad bāriem beidzas darbalaiks — tas notiek ap pusnakti. Tad pelnrušķītes kariete pārtop par ķirbi, un neatliek nekas cits, kā aizklīst pa Rīgas ielu līdz tuvākajai spēļu automātu zālei, kas strādā 24/7, lai turpinātu savu ballīti tur. Tas varētu būt vēl bēdīgāk nekā bārs, kas piektdienas vakarā beidz darbu pusnaktī. Protams, ir pieejami arī Daugavpils aizdomīgie naktsklubi, bet tos izmēģināt sirsnīgi neiesaku, ja vien jūs nemoka nostalģija pēc deviņdesmitajiem.

Nākamajā rītā no apskates objektiem atlikuši Šmakovkas muzejs un humpalas. Par humpalām man rakstīt grūti un, teikšu godīgi, negribas, lai nevairotu konkurenci, jo Daugavpils humpalas ir visvairāk nenovērtētā vieta pilsētā. Pērļu medniekiem tā būs īsta bauda. Es savā pēdējā braucienā attapos, pērkot milzīgu — 3 reiz 3 metrus lielu — vilnas paklāju tumši zilā krāsā ar stilīgiem ornamentiem. Par 50 eiro! Vai tā nav pērle? Draudzene tika pie «Timberland» botām par 9 eiro. Iegādāties paklāju mani atturēja tikai fakts, ka atpakaļceļā man vajadzētu doties ar vilcienu, turot vienā rokā nepaklausīgu suni un otrā paklāju, ko knapi varu panest.

Vai tuvāko gadu laikā Daugavpils varētu kļūt par manu sapņu pilsētu? Lai kā man gribētos teikt skaļu «Jā!», es to nevaru. Vai man gribētos? Jā, noteikti! Vai man gribētos, lai uz Daugavpili cilvēki skatītos citām acīm? Jā. Bet vispirms katram būtu jāiekāpj vilcienā un jāizkāpj Daugavpils stacijā, lai pēc tam pats varētu uzrakstīt vairākas lappuses par to, kāda tad ir šī pilsēta. Kamēr mēs visi nesāksim runāt un analizēt, kas tad tur īsti notiek, omītes žāvēs veļu uz jūgendstila balkoniem, bāri strādās līdz pusnaktij, māksla tiks cenzēta, un dzīve Daugavpilī turpinās izskatīties pēc skrējiena no vienas miera ostas līdz otrai. 

Pilsēta šobrīd mainās. Mainās strauji un ne vienmēr tā, kā man ietu pie sirds, bet jebkādas izmaiņas pilsētā, īpaši, ja tās rada rezonansi sabiedrībā, šobrīd ir svarīgākas nekā jebkad agrāk. Nobeigumā citēšu draudzeni, kura, man šķiet, pateica būtiskāko par šo pilsētu: «Pirms gada Daugavpils izskatījās mazāk pēc Latvijas nekā šobrīd!» Par to es esmu ļoti lepna, bet priekšā vēl ir daudz darba. Brauciet uz Daugavpili, lai analizētu, diskutētu un piepildītu to ar jēgpilnu saturu!