«Izstāžu dizains var būt kvalitatīvs mediācijas rīks un ievērojami uzlabot izstādes apmeklējuma pieredzi, ja satura un dizaina koncepciju izstrāde notiek paralēli, savstarpēji integrējot idejas.» Dizainere Anete Krūmiņa apmeklē izstādi «Snīkeri: eko x ego» Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā.
Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā (MVM) apskatāmā izstāde «Snīkeri: eko x ego» piesaka muzeja potenciālu kļūt par platformu laikmetīgu un aktuālu tēmu izziņai. Izstādi veido snīkeri no privātām kolekcijām, vēsturiski un dokumentāli eksponāti no MVM un partneru institūciju krājumiem, laikmetīgās mākslas un produktu dizaina objekti, kā arī pārdomāti konstruēti stāsti, kas ieskicē saites starp veselību, ekoloģiju un patērētāju kultūru.
Snīkeri piedāvā «edutainment» («educational entertainment» jeb izglītojoša izklaide) pieeju izstādes tēmai, veiksmīgi izvairoties no ekoloģijas tematu pavadošā didaktisma. Tajā pašā laikā izstāde iezīmē svaigas trajektorijas muzeja darba modelī — no monogrāfiska pārskata sniegšanas izstāde ir kļuvusi par radošu, pieejamu un laikmetīgu izziņas formu un kuratoriālu eksperimentu lauku. Šāda pieeja muzeju padara par vietu, kur iegūt zināšanas par aktuālām tēmām, nevis apstiprināt jau zināmos kanonus.
Izstādes ievadā apmeklētājs tiek nostādīts nulles punktā ar stāstu par etiopiešu skrējēju Abebi Bikilu, kurš ieguva zelta medaļu Romas olimpiskajās spēlēs 1960. gadā, noskrienot maratonu basām kājām. Tālāk muzejos ierastā hronoloģiski lineārā satura izklāsta vietā apmeklētāju sagaida tematiskos blokos sadalīts tēmu un eksponātu tīklojums ar neskaitāmiem savstarpējiem krustpunktiem. Izstādi caurvij jauniešu auditorijai mērķtiecīgi formulēti teksti — īsi un kodolīgi teikumi, dozēts sarunvalodas žargons un atteikšanās no nozares profesionālās terminoloģijas, izstādes saturu padarot pieejamu plašam apmeklētāju lokam. Izstāžu pieejamība lielākoties tiek attiecināta uz telpu pieejamību, kas ir svarīgi. Tomēr arī informācijas pieejamība ir līdzvērtīgi būtiska — cik gari ir teksti un kā tie ir strukturēti, kādā valodā un kam tie rakstīti? Tāpat kā burtveidola izvēle un teksta izvietojums nosaka, vai apmeklētājs varēs izlasīt informāciju bez sāpošām acīm, arī teksta struktūra un satura izteiksme nosaka, cik plašam apmeklētāju lokam ir pieejams saturs.
Atkāpes no ierastām praksēm izstādē nav nejaušas, bet gan mērķtiecīgas un vērstas uz jaunas auditorijas sasniegšanu. Izstādes komandai ir izdevies ne vien salāgot krājuma eksponēšanu ar mūsdienīgām un aktuālām tēmām, bet arī sasniegt jauniešu auditoriju, kas izstādes pirmajās nedēļā bastojuši skolu, lai ietu uz muzeju.
Snīkeru izstādes scenogrāfija veido jaunu slāni muzeja telpās, tikai vietām pieskaroties svaigi krāsotajām sienām. Īpaši izstādes vajadzībām veidotie stikla kubi un paliktņi šķietami karājas gaisā ergonomiski ērtā augstumā. Dizainā iestrādātās ikdienas elementu parafrāzes — elektrības vados iemestās krosenes, ārstniecības iestāžu aizkariņi un celofāna preču iepakojumi — ļauj izstādē justies pazīstami un brīvi uzelpot. Izstāžu dizains var būt kvalitatīvs mediācijas rīks un ievērojami uzlabot izstādes apmeklējuma pieredzi, ja satura un dizaina koncepciju izstrāde notiek paralēli, savstarpēji integrējot idejas. Uzsverot ekoloģijas tēmu, izstādes vajadzībām izgatavotie scenogrāfijas elementi ir izmantojami atkārtoti.
Ar racionāli konstruktīvu pieeju «Sampling» arhitekti Liene Jākobsone un Mantens Devrīnts ir dekonstruējuši ierasto izstāžu inventāru — stikla vitrīnas un podestus. Izstādes iekārtojumā nav mākslīgu interakciju, kas nereti kalpo pārmērīga informācijas apjoma slēpšanai. Izstādēs tik pierastās durtiņas un atvilktnes mēdz atspoguļot nevis dizaineru ambīcijas, bet kuratoru nevēlēšanos veikt telpai, tēmai un auditorijai atbilstoša apjoma priekšmetu atlasi. Un tad, negribot vizuāli pārblīvēt izstādi ar eksponātiem, dizaineri ķeras pie atvilktnēm, vienā kvadrātmetrā ietilpinot nevis vienu, bet, piemēram, astoņus eksponātus. Bet tas nav šīs izstādes stāsts.
Ideja par izstādi kā audiovizuālu un starpdisciplināru izziņas procesu ir pazīstama jau kopš 20. gs. pirmās puses, kad pie izstāžu veidošanas ķērās «Bauhaus» skolas pārstāvji. Tolaik tika identificēta problēma piesaistīt muzeju apmeklētājus, izmantojot tradicionālas (lasīt — garlaicīgas) izstāžu noformēšanas un informācijas pasniegšanas metodes: tipveida iekārtojums, neatkarīgi no izstādes tēmas un satura, un sausa, bezpersoniska pavadošā informācija. Par fundamentālu problēmu tika atzīts arī laikmetīgas kontekstuālās informācijas trūkums. Šodien, teju simts gadus vēlāk, joprojām ir sastopami snaudoši muzeji, kuru ekspozīcijas vairāk atgādina atvērta tipa noliktavas, nevis mūsdienu izpratnei atbilstošas izstādes ar skaidru vēstījumu. Pēc «Snīkeru» apmeklējuma nepamet sajūta, ka šis muzejs vēl tikai mostas.
Medicīnas vēstures muzeja izstāde «Snīkeri: eko x ego» muzeja jaunajās izstāžu telpās apskatāma līdz 17. aprīlim. Izstādes aktuālajai programmai interesenti aicināti sekot līdzi muzeja mājaslapā un sociālajos tīklos Facebook un Instagram.
Izstādes ideja — Medicīnas vēstures muzejs, kuratore — Elīna Sproģe, kuratoriālais atbalsts — Kristīne Liniņa un Kaspars Vanags, izglītības programmas kuratore — Ieva Laube, izstādes dizains — «Sampling» (Liene Jākobsone un Mantens Devrīnts), grafikas dizains — Kirils Kirasirovs. Izstādes tehniskā realizācija — «Līvest», «Calyx», «Form Art Lab», «FineArtPrint.lv», Romāns Medvedevs, Andris Zvejnieks.
Viedokļi